Ar 236 dalībniekiem bērnu un jauniešu deju kolektīvs “Junda” atzīmē 25. jubileju

“Junda” izdejos latviešu tautas pasaku un Virzas “Straumēnus”

Vēl ir pieejamas biļetes uz gadskārtējo bērnu un jauniešu jaunrades nama tautas deju kolektīva “Junda” koncertu, kas notiks sestdien Jelgavas kultūras namā. Pulksten 12 latviešu tautas pasaku par cimdiņu uzvedumā “Izrakstīta pasaciņa” izdejos “Jundas” jaunākie dalībnieki, kas ir četru līdz septiņu gadu vecumā, bet pulksten 17 skolas vecuma dejotāji parādīs koncertuzvedumu “Rakstu rakstiem izrakstīts”. Tas stāsta par pieaugšanu, gadalaiku ritējumu, ņemot par pamatu Edvarta Virzas “Straumēnus”. Gan viena, gan otra uzveduma režisore ir Elīna Apsīte, bet “Jundas” dejotājus jau 25. gadu vada deju pedagoģe Madlēna Bratkus. Vairākas sezonas viņai asistē pedagoģes Keita Straume un Elza Hāzena. Kolektīva koncertmeistare ir Marika Matvejeva, kas šajā darbā nomainījusi 23 gadus ar bērniem strādājušo Gunu Vanagu.

Atrod komandu
“Klau, šī ir 25 gadus manis veidota pasaule! Esmu kļuvusi vecmāmiņa. Varbūt ir pienācis laiks, kad man pašai jākāpj uz skatuves un jāstāsta bērniem tautas pasaka!” teic Madlēna Bratkus, atceroties to, kā pērnā gada nogalē uzrunājusi “Jundas” koncertuzdevumu režisori Elīnu Apsīti. Viņām abām kopā strādājoties ļoti viegli. Savukārt deju pedagoģes Keitas ieteikums bijis par galveno tēlu jaunāko “Jundas” dalībnieku koncertam ņemt latviešu folk­lorā tik pazīstamo “cimdiņu”. “Cimds rada siltumu un omulību, cimds taču nevar būt viens – tam jābūt pārī. Turklāt latviešiem ir pasaka par cimdiņu. Tautas pasaka nav autordarbs – to var diezgan brīvi interpretēt,” Madlēna stāsta, kā radušās koncertuzveduma aprises. Tā gaitā viņa tiešām kāps uz skatuves, kur skolotājas un bērnu vārdos stāstītais saplūdīs ar deju. Savukārt skolas vecuma jauniešu izdejotais koncerts “Rakstu rakstiem izrakstīts”, pēc “Jundas” vadītājas domām, būs filozofiski nopietnāks. Cauri gadalaikiem tiks izspēlēts pasaules modelis, kādi ir cilvēki dažādos laikos un kas mūsu sabiedrībai ir vajadzīgs. “Tas sasaucas ar mūsdienām, kad Krievija ir uzbrukusi Ukrainai un ir apdraudēta visa brīvā pasaule,” teic Madlēna Bratkus.

Uz skatuves būt vairāk
Runājot par to, kā “Jundas” dejotāji pieņēmuši izaicinājumu veidot divus koncertuzvedumus, Kolektīva vadītāja teic, ka vienā koncertuzvedumā, kā tas bija līdz šim, dejotājiem nav iespēju pietiekami izpausties. Katram iznākuši vien divi trīs uznācieni uz skatuves. Tagad būs septiņi un desmit. Turklāt jaunākajiem dalībniekiem būs vieglāk izturēt koncerta slodzi. Proti, tas būs tikai stundu garš. Toties vakara koncerts, kurā piedalās skolas vecuma bērni un jaunieši, – divas reizes garāks.

“Tagad esmu sasniegusi jau to laiku, kad dejot nāk pirmo “Jundas” dejotāju bērni. Tā ir laba sajūta, ka viņi zina, uz kurieni ir atveduši savus lolojumus. “Jundas” deju kolektīvs vienmēr ir bijis liels – kā viena liela lauku skola. Kad ir pagājis laiks, tu vairs neatceries agrāko dejotāju vārdus. Bet tu viņus “pazīsti pēc godaprāta, kas staro no viņu pierēm”,” stāsta kolektīva vadītāja, citējot Edvartu Virzu. Un piebilst, ka bērni viņai nav tikai enerģijas ņēmēji, bet ir arī tās devēji. Tas gan esot tikai tad, ja pedagogs iemācās bērnu radošumu lasīt. Madlēna atzīst, ka viņai darbs dod gandarījumu.

Brīvību rod dejā
Stāstot par savām dzīves izvēlēm, kļūstot par deju skolotāju, Madlēna Bratkus atminas, ka, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos mācoties Jelgavas 1. vidusskolā, viņa bijusi “riktīgs fiziķis un matemātiķis”. Gājusi savu vecāku – diplomētu inženieru – pēdās. Vēlāk pastiprināti mācījusies arī bioloģiju, jo gatavojusies medicīnas studijām un varbūt varējusi kļūt laba ārste. Taču tad astoņdesmito gadu pirms­atmodas noskaņās kā zibens spēriens nācis jaunietes lēmums pēc vidusskolas doties uz Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu. “Es laikam meklēju kaut kādu lielu brīvību. Kopā ar draugiem mēs braucām no Jelgavas uz Rīgu, kur notika Mākslas dienas, Teātra dienas,” jaunību atceras Madlēna. Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā viņa saņēma no pedagogiem, tostarp deju skolotājas Ausmas Dragones un Margas Apsītes, komplimentus par to, ka izvēlējusies pareizo ceļu, un tas viņu iedvesmoja. Pirmajā un neilgajā darbavietā Glūdas pagastā Madlēna vadīja deju kolektīvu, kas aizbrauca uz 1990. gada Dziesmu un deju svētkiem. Pēc tam sekoja septiņu astoņu gadu ilgs periods, kad pēc kāzām ar dzīvesdraugu Tāli dzīvoja Zaļeniekos un audzināja bērnus. “Es biju tā laimīgā mamma, kas varēja atļauties dzīvot mājās, līdz bērni gandrīz vai sāka iet skolā,” viņa atceras. Kad dēls Rūdolfs un meita Marta jau bija krietni paaugušies, atkal kļuva par deju skolotāju – vadīja bērnu deju kolektīvu turpat Zaļenieku skolā. Pēc tam nāca tā laika “Jundas” direktores Silvijas Andersones aicinājums veidot no nulles bērnu un jauniešu centrā “Junda” deju kolektīvu. 2000. gada pavasarī “Jundas” dejotāji sāka saukties par jundariem, jundēniem, judaliņiem. Tā tas turpinās jau 25 gadus. Sākums bijis, dejojot garāžā “Jundas” telpās Skolas ielā, kur agrāk atradās Jauno tehniķu stacija, un koncertējot turpat blakus pagalmā. Kolektīva vadītāja neņemas saskaitīt Dziesmu un deju svētkus, uz kuriem viņa ir aizvedusi “Jundas” dejotājus. Zīmīgi, ka vecākajiem dejotājiem, kas uzstāsies sestdienas koncertā, šie ir piektie Deju svētki. 2018. gadā, mazi būdami, viņi dejoja Latvijas valsts simtgades Dziesmu un deju svētkos.

Tautas deja vieno
Skolotāju uztrauc, ka sabiedrībā un arī skolu vidē ir vērojama noslāņošanās. Vieni mācās, rosīgi darbojas interešu izglītībā. Otri nemācās, dzīvo atstatus no sabiedrības. Tomēr tautas deja vieno sabiedrību. Tā tas ir arī “Jundā”, kur bērni turpina dejot latviešu tautas dejas. Madlēna Bratkus teic, ka pagājušajā nedēļā pārskatījusi “Jundas” dalībnieku sarakstu. Deviņās dejotāju grupās kopā sanāk 236 bērni un jaunieši.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.