Ar mātes rīkojumu – mājup no Sibīrijas

25. martā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, pulksten 14 Svētbirzē notiks tradicionālais pasākums, kur tiksies gan politiski represētie, gan arī jaunāki cilvēki un pašvaldību vadītāji. Uz piemiņas sarīkojumu Svētbirzē gatavojas doties arī 1949. gada 25. marta traģisko notikumu liecinieks Jānis Viducis.

“Es ļaunu prātu neturu, bet piedzīvoto aizmirst nevaru. Tik daudz cilvēku ir cietuši,” teic Jānis Viducis, pensionēts inženieris no Ozolniekiem. 83 gadus vecā vīra bērnības zeme ir Krievijas Tālie Austrumi, Amūras apgabals, kur viņu kopā ar māti un pusbrāli izsūtīja 1949. gada 25. martā. Tālajā ceļā 11. aprīlī vilcienā, kad tas atradās pie Čitas, nomira Jāņa vecāmāte Jūlija Viduce.

Optimisms palīdz dzīvot tālāk

Stāstot par savu dzīvi, Jānis Viducis uz notikušo raugās asprātīgi, brīžiem pat ar smaidu. Šķiet, ka optimistiskais skats uz dzīvi viņam palīdzējis pārvarēt arī paša likstas un slimības, kas vecumā diemžēl nav izpalikušas.

Jānis piedzima Vidzemē pie Cesvaines 1941. gada aprīlī. Mācītājs viņu nokristīja tēva bēru dienā. Tēvu, arī Jāni Viduci, nošāva 1942. gada 8. jūnijā. Vēl Latvijas valsts laikā, būdams aizsargs, viņš bija liktenīgi iesaistījās sarkano partizānu tvarstīšanā un sadursmē ar tiem krita.

1945. gadā Jānim piedzima pusbrālis Valdis. Viņa tēvs bija leģionārs, kas savukārt krita karā un nebija oficiālā laulībā ar Jāņa māti Annu.

Jānis atceras, ka 1949. gada 24. marta vakarā tika svinēta Valda četru gadu dzimšanas diena. Vecāmāte bija izcepusi putraimu desu. Nekas neliecināja par to, ka naktī viņa tēva dzimtas mājās Rīdzēs ieradīsies čekisti, kas liks īsā laikā saposties tālajā ceļā. Tiesa, pēckara laikā māte Anna Viduce tika pratināta un mocīta čekā. Reiz, kad māte atgriezās no čekas, Jānis viņu nav pazinis un saucis vecaimātei, lai taisa durvis ciet un nelaiž to ubadzi iekšā.

Skandāls ar korejieti Nikolaju

Par 1949. gada 25. marta rītu Vidzemē Jānis Viducis atceras, ka sniegs vēl nebija nokusis. Ar smago auto braucot uz Cesvaines staciju, cēlās tāda kā migla. Vakarā ešelons, kur tika ieslodzīti izsūtītie, sācis kustēties. Cilvēki dziedājuši “Dievs, svētī Latviju!” un arī baznīcas dziesmas.

Jau ceļa sākumā visi dabūjuši caureju no “tiem labajiem krievu ēdieniem”. Bērna atmiņā iespiedies, ka, vilcienam piestājot, visi ātri kāpuši no vagona ārā nokārtoties. Vīrieši un sievietes sēdējuši blakus. “Es vēl savā puišeļa prātā nodomāju, ka tur lielas nezāles izaugs,” teic Jānis. Pēc Urālu kalniem vilciena vagoniem durvis vairs neslēdza – pārāk tālu deportētie bija prom no Latvijas, lai kāds vēl cerētu uz atgriešanos.

20. aprīlī Amūras apgabalā pie Sivakas tika atāķēts vagons, ar kuru veda arī Viduču ģimeni. Tālāk jau pa šaursliežu dzelzceļu latviešus nogādāja ciemā, kur bija izbūvētas barakas, darbojās skola un mežizstrādes uzņēmums. Bērna atmiņā Jānim palikuši ķīnieši ar bizēm, kas ciemā bija pašā sākumā, bet pēc tam pazuda, un liela auguma korejiešu vīrs, ko sauca par Nikolaju. Pēdējais komandantam nozadzis un pēc tam apēdis suni. Par to sanācis “liels skandāls”.

Krievi raudāja par Staļina nāvi

“No sākuma bija ļoti grūti. Bads, māti pielika zāģēt malku, pēc tam viņa strādāja uz dzelzceļa un ķieģeļu ceplī,” atceras Jānis Viducis. “Brīnos, ka tad, kad nomira Staļins, daudzi krievi raudāja. Viņi paši bija izsūtītie, bet toreiz neziņā vaimanāja: “Kas tagad būs, kas tagad būs?” Mātei viņi jautāja: “Kāpēc tu, Anna, neraudi?” Viņa atbildēja: “Es savu esmu izraudājusi”,” stāsta vecais vīrs. Viņš atceras rakstnieku Aleksandru Pelēci, kas tajā izsūtīto ciemā strādājis par ūdens vedēju. Pajūgam tikuši izmantoti vērši, jo zirgiem tādas ziemas bijušas par aukstu. Lielākais aukstums, ko nācies piedzīvot, ir mīnus 56 grādi. Platuma grādi bijuši tie paši, kas Krimai, taču austrumos tā bija mūžīgā sasaluma josla. Vasarā atkususi tikai zemes virskārta. Tādēļ izsūtīto barakām pamati nav rakti. Mājas stāvējušas uz lapegļu klučiem – zem katra ēkas stūra pa klucim. Pirms ziemas ar zemi aizbērta apmēram metru platā sprauga zem mājas. Tādējādi aukstums mazāk nācis no grīdas. Taču vasarā zeme atbērta nost – lai mājas apakša vēdinās.

Jānim un arī citiem latviešu bērniem sekmes skolā bija labas. Stundām zēns varējis klīst taigā, viņu interesējusi daba. Daudz bija lasījis grāmatas par ģeologiem un tādēļ pēc pamatskolas gribējis braukt uz tehnikumu Vladivostokā mācīties par ģeologu. Taču māte nav bijusi uz to neparko pierunājama. “Viņai bija cits plāns. Proti, 50. gadu vidū viņa sarakstījās ar māsīcām Kurzemē, un tā radu lokā tika nolemts, ka puiku sūtīs uz Latviju. Izsūtītajiem pieaugušajiem vēl nebija tiesību atgriezties Latvijā, bet bērniem tāds aizliegums vairs nepastāvēja. Jānis atceras summu – 560 rubļu. Tāda nauda bija nepieciešama biļetei uz Rīgu. To vajadzēja arī pašam nopelnīt. Darbu dzelzceļā pagādāja mātes draudzene Ruta Bude, kas tur strādāja par brigadieri. Izsūtīta viņa bija par to, ka skolā Staļina portretam bija izdūrusi acis. “Ruta bija liela sieva – dzēra kā vīrs un arī kāvās kā vīrs,” atceras Jānis Viducis.

To meiteni vairāk nav saticis

1956. gada augustā ceļa nauda bija sapelnīta un sešpadsmitgadīgais latviešu jauneklis devās astoņu tūkstošu kilometru garajā ceļā. Līdzi viņam devās četrpadsmit gadu veca latviešu meitene, kurai bija līdzīgs liktenis. Ceļš vilcienā ilga apmēram nedēļu. Maskavā bija jāpārsēžas no Kazaņas stacijas Rīgas stacijā. “Visu mūžu es esmu nožēlojis, ka nepajautāju tai meitenei vārdu. Rīgā viņai bija pretī tuvinieki, un mēs vairāk nekad neesam tikušies,” teic Jānis Viducis.

Jāni Rīgas stacijā negaidīja. Uzrādījis policistam (milicim) dokumentus, viņš stacijā, lasot grāmatu, sagaidīja rītu un tad devās uz autoostu, lai brauktu uz Zenteni. Tur viņš pirmo reizi satika savus radus, tostarp arī brālēnu Jāni Zommeru, kas nupat bija taisījies braukt uz Rīgu radiniekam pretī. Divus gadus Jānis mācījās vidusskolā Talsos (labāk esot nepieminēt, kā viņam veicās pirmajā latviešu valodas diktātā).

Vectēva mājās vēl glabājās drenas

Pēc diviem gadiem no Krievijas atgriezās māte ar pusbrāli un viņi pārcēlās uz mātes vecāku mājām – Sarkaņu pagasta Purmalēm. Jānis pabeidza Cesvaines vidusskolu. Tālāk bija doma mācīties augstskolā. Māte teica: “Ej par veterināru!” Viņas brālis Jūlijs Ozoliņš bija veterinārārsts. Kara laikā būdams leģionārs, viņš emigrēja uz ASV. Paturot brāli dārgās atmiņās, māte deva dēlam šādu padomu. Tomēr Jānis aizgāja studēt uz Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju (tagad LBTU) par melioratoru. Nekur pusaudža gados Austrumsibīrijā viņš melioratorus nebija pat redzējis, taču dzimtenē mātes vecāku mājās Purvmalēs bija meliorācijas plāni un pat no ulmaņlaikiem glabājās drenu caurules.

Studijās Jānim veicās labi. Vienīgi pašā sākumā iestājeksāmenos matemātikā dabūja trijnieku (viduvēju novērtējumu). Viss bija izrēķināts pareizi, taču viduvējais vērtējums, viņaprāt, varēja būt saistīts ar politiski represētā pagātni. Par to jau atklāti atgādināja arī Latvijas PSR Jelgavas Kara komisariāta priekšnieks Bessarabovs. Tomēr galu galā Jānis Viducim, pašam negribot, piešķīra arī rezerves virsnieka pakāpi.

Visa darba dzīve Jānim Viducim ir pagājusi melioratora profesijā. Domājot par privatizāciju deviņdesmitajos, sirmais vīrs teic, ka tā varēja būt “vairāk ar prātu”. Viņam sāp, ka vēl lietojama tehnika tolaik tika aizvesta uz Liepāju – pārkausēšanai kā metāllūžņi. “Nebija tādas pieredzes,” secina vecais inženieris.

Tagad vecumdienās Jānis Viducis apkopo savu dzīves stāstu, kas glabājas pie viena no mazdēliem un uzmanīgi seko līdzi notikumiem Latvijā un pasaulē. Viņa sirdslieta vēl aizvien ir dārza darbi.

Jānis Melnis, agrākais PMK-13 darbinieks

“Kopā ar Jāni Viduci meliorācijā Ozolniekos PMK-13 esmu strādājis kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem. Atceros viņu kā īstu vīru, kas prot vadīt kolektīvu un stingri pastāv par to, lai darbs tiktu izdarīts labi. Sākoties atmodai, Jānis darbīgi iesaistījās gan Tautas frontē, gan politiski represēto kustībā. Tā viņš arī turpina.”

FOTO: GAITIS GRŪTUPS

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas” #SIF_MAF2023