Andra Ozola
Tālredzīgi pieņemti likumi sakārto lietas un uzlabo dzīvi, tāpēc top lēnām, uzklausot visas iesaistītās puses. Taču, nepietiekami ieklausoties, var gadīties šo to arī sabojāt. Tā ir noticis ar izmaiņām Dabas resursu nodokļa (DRN) likumā: rudenī tapušo tiešām labo versiju Ministru kabinets ir atdevis atpakaļ Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) ar norādi svītrot vairākus punktus, kas paredz ražotāju paplašinātās atbildības sistēmas jeb principa “maksā tas, kurš piesārņo” nostiprināšanu attiecībā uz tekstilatkritumiem, nepārstrādātiem kompozītmateriāliem un polimēriem. Rezultātā maksāt nāksies tik un tā, toties visiem bez izņēmuma.
DRN likuma izmaiņas, kas tika izstrādātas rudenī, paredzēja ražotāja paplašinātās atbildības sistēmas (par noteiktu atkritumu apsaimniekošanu maksā ražotājs jeb šo atkritumu radītājs) ieviešanu tekstilam un nepārstrādātai plastmasai. Tas ir loģiski, un šādu praksi piekopj daudzviet Eiropā. Arī Latvija uz to ir gājusi diezgan ilgu laiku, un šķita, ka finiša līnija jau redzama, bet pēkšņi izrādās, ka nesaprotamu iemeslu dēļ sperts plats solis atpakaļ. Valdība šobrīd ir atteikusies veikt izmaiņas DRN likumā, kas paredzētu jaunā principa iedzīvināšanu, tāpēc polimēra nodokli un tekstila apsaimniekošanas maksu maksāsim mēs visi – katrs Latvijas iedzīvotājs neatkarīgi no tā, kādi ir viņa paradumi un vai viņš vispār mēdz iegādāties, piemēram, plastmasas maisiņus.
Latvijā nu jau vairākus gadus ir spēkā vienošanās, ka dabas resursu nodokļa likme ir ceļama katru gadu, lai sasniegtu Eiropas Savienības (ES) un Latvijas kopīgos “zaļos” mērķus. Proti, tirgus dalībnieki ir vienojušies, ka šī likme ir instruments, kā veicināt atkritumu šķirošanu: jo lielāks nešķiroto atkritumu apjoms, jo vairāk atkritumu nonāk poligonā un par to bargāk jāmaksā. Tāpēc pastāvīgi tiek meklēti veidi, kā uzlabot atkritumu vākšanas, šķirošanas un pārstrādes rādītājus.
Ministru kabineta noteikumi paredz, ka Latvijā no 2023. gada jāievieš tekstila atkritumu šķirošanas sistēma. Latvija apņēmās būt viena no pirmajām valstīm Eiropā, kas šādu sistēmu ieviestu. Dažādos normatīvajos aktos ir sadalīti pienākumi, kam sistēma jāveido, to uzticot pašvaldībām un atkritumu apsaimniekošanas operatoriem. Savukārt sistēmu finansēt vajadzētu ražotājiem, kas būtībā ir šo atkritumu radītāji, bet DRN likumā, atsakoties no plānotajām izmaiņām, nav noteikts, kurš tad maksās par tekstila apsaimniekošanu. Līdz ar to samaksāt nāksies iedzīvotājiem: tekstila apsaimniekošanu var nākties iekļaut atkritumu apsaimniekošanas maksā, kas tādējādi atkal pieaugs. Jau šobrīd pašvaldību un iedzīvotāju interese par tekstila šķirošanu ir ļoti liela, bet atbilstošas infrastruktūras izveide bez ražotāju līdzdalības praktiski nebūs iespējama, jo pieprasījums daudzkārt pārsniedz piedāvājumu jeb atkritumu apsaimniekošanas operatoru kapacitāti nodrošināt infrastruktūru.
Otra problēma ir nepārstrādātie plastmasas iepakojumi – polimēri un kompozītmateriāli. Kopš 2021. gada par katru nepārstrādātās plastmasas tonnu ES dalībvalstīm jāmaksā nodoklis Eiropas Komisijai. Katras valsts ziņā paliek tas, kad šo nodokli pārstāj maksāt valsts un sāk darboties citas sistēmas, kas paredz, ka maksā tas, kurš iepakojumu ražo vai iepērk.
Lielākā daļa ES valstu, sākot ar šo gadu, ir jautājumu atrisinājušas. Savukārt Latvijā šo nodokli – apmēram 20 miljonus eiro gadā – mēs, visi Latvijas nodokļu maksātāji, kopā maksājam par pagājušo gadu, maksāsim arī par šo un tā tālāk, līdz netiks veiktas iepriekš paredzētās likuma izmaiņas. Ja iepriekšējā likumprojekta versijā bija atrunāts, ka par nepārstrādātajiem kompozītmateriāliem un polimēriem maksā ražotājs/atkritumu radītājs, šobrīd šis nodoklis ir “paslēpts”, taču aizmirsies pieminēt, ka to patiesībā maksājam mēs visi, un šādu gājienu ir grūti saprast.
Patiesībā, iekļaujot DRN likumā attiecīgos punktus, ieguvumu būtu krietni vairāk nekā apgrūtinājumu: nepieciešamība maksāt par nepārstrādāto plastmasu veicinātu savākšanas sistēmas attīstību, jo katra nesavāktā un nepārstrādātā tonna būtu ļoti dārga. Visdrīzāk, šis nodoklis būtu arī kā stimuls uzbūvēt Latvijā jaunu pārstrādes rūpnīcu un attīstīt jaunas tehnoloģijas. Lietuvā un Igaunijā jau vairāk nekā piecus gadus kompozītmateriāli ir izdalīti kā atsevišķs ražotāju atbildības sistēmas objekts, tāpēc mūsu kaimiņi daudz aktīvāk vāc šādus materiālus, piemēram, sulu iepakojumus, ko Latvijā atsevišķos gadījumos vēl atzīst par šķirošanai nederīgiem. Tikmēr Latvijā nodokļa nomaksai nepieciešamā summa tiek vienkārši paņemta no kopējā katla un pārskaitīta Eiropai, bet tas iekšēju attīstību nekādi neveicina.
Latvijas atkritumu apsaimniekotāji aicina iedziļināties DRN likuma izmaiņās un apzināties, ka tajā paredzētā sistēma nav kaut kādi jauni nodokļi, kurus, protams, nevienam negribas ieviest, bet gan kārtība, kas nosaka, ka par noteiktu veidu atkritumu apsaimniekošanu maksā tikai šo atkritumu radītājs, nevis visi nodokļu maksātāji. Tam nevajadzētu būt pārāk sarežģīti. DRN likuma versijā rudenī nebija nekā tāda, kas kādam varētu apgrūtināt dzīvi – tieši otrādi: tā vietā, lai mākslīgi paaugstinātu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas tarifu, tas būtu ļāvis reizi par visām reizēm izveidot jēdzīgu ilgtermiņa sistēmu. Ceram, ka no likuma grozījumiem svītrotie priekšlikumi par tekstila un nepārstrādātās plastmasas iepakojuma šķirošanas sistēmu un arī plašākas riepu apsaimniekošanas finansēšanu atgriezīsies tiem paredzētajās vietās.
Armands Nikolajevs, Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas (LASUA) izpilddirektors
Foto: publicitātes
Reklāma