Žurnālista Gaita Grūtupa gadu mijas tviterkonvojs uz Ukrainu

Iespējams, pasaule ir “piecas minūtes pirms divpadsmitiem”

Saņemot pozitīvas“Zemgales Ziņu” lasītāju atsauksmes par iepriekšējiem Ukrainas varonīgās cīņas aprakstiem, kas laikrakstā bija publicēti 2022. un 2023. gada vasarā, redakcijā nolēmām atbalstīt žurnālistu Gaiti Grūtupu, lai viņš turp dotos atkal. Gaitis uz Ukrainu gan nebrauca kā žurnālists (tam būtu jākārto atbilstošs saskaņojums Ukrainas valsts iestādēs), bet kā brīvprātīgais. Gaitis piedalās tviterkonvojā – pazīstamajā Ukrainas atbalstītāju kustībā, ko vada Reinis Pozņaks un kas uz Ukrainu nogādājusi vairāk nekā pusotru tūkstoti automašīnu.

“Sliktais kaimiņš” abiem viens

Ja vienā rindkopā būtu jāizstāsta, ko piecās dienās, no 30. decembra līdz 3. janvārim, redzēju un sapratu Ukrainā, tad tas ir ukraiņu tautas spēks cīņā par savu un arī mūsu pastāvēšanu. “Paldies, ka atbraucāt, tikai atvainojiet, ka mums tāds dulls kaimiņš,” apmēram tā ironiski teica viens no vīriem, kas saņēma tviterkonvoja atvesto auto. Protams, medijos ir arī ziņas par ukraiņiem, kas noziedzīgi darbojas pret Ukrainas valsti, sūta mērķu koordinātes Krievijas pogainajiem teroristiem. Tie visdrīzāk ir dziļā pagrīdē, un domāju, ka piecu dienu laikā nevienu tādu nesatiku. Ne brīdi Ukrainā nejutos apdraudēts. Drīzāk šķērna dūša var uznākt Jelgavā vai Rīgā, kur vēl gadās kaimiņi, kas gadu mijā stundu agrāk, pēc Maskavas laika, šauj gaisā raķetes.

Prātam neaptverami un neticami šķita tas, ko ceļojuma laikā man apstiprināja divi informācijas avoti. Proti, agresors Ukrainā lieto mīnas, kas paslēptas bērnu rotaļlietās. Uz tā fona galīgi nepieņemama izskatās TV3 “Nekā personīga” aktualizētā Otavas konvencija, kurai ir pievienojušās arī Baltijas valstis, par kājnieku mīnu aizliegumu. Atvaļinātais pulkvedis Igors Rajevs, ar kuru iznāca dažus vārdus pārmīt latviešu strēlnieku piemiņas pasākumā Ložmetējkalnā, teica, ka bērnu rotaļlietu mīnēšanu iesāka amerikāņi Vjetnamā. Par Vjetnamas karu kāds no trimdiniekiem – ASV virsniekiem un Vjetnamas kara veterāniem – man teica, ka amerikāņi karu nezaudēja viss Vjetkongas džungļos, bet gan studentu nemieros Vašingtonas ielās. Tagad Krievijā studenti klusē un cerīgu ziņu ir maz. Tomēr tādas ir. Interesanti, ka starp Krievijas pareizticīgajiem ir daudz cilvēku, kas jau 2022. gada Ziemassvētkus svinēja līdzīgi kā Eiropā un tagad arī Ukrainā – 24. decembrī, nevis 6. janvārī, kā tas sanāk pēc Juliāna kalendāra un kā to turpina Maskavas patriarhāta pareizticīgā baznīca. Taču Krievijas iebrukums Ukrainā liecina, ka tie “pogainie” krievi, pret kuriem uz Latvijas un Krievijas robežas vienīgais norobežojums ir sekls grāvītis (“Zemgales Ziņas” septembrī aprakstīja Latvijas–Krievijas robežu pie Viļakas) nav līdzīgi Latvijā zināmajiem nestundā salūtu šāvējiem.

Tādās reizēs neatsakās

28.12.2023.

Saņemot sveicienus Ziemassvētkos un gadu mijā no bezbailīgā voluntiera Igora Jelgavas sadraudzības pilsētā Ivanofrankivskā, sapratu, ka man sanāk pietiekami daudz iemeslu, lai gadu mijā aizbrauktu uz Ukrainu. Pietrūka tikai autobusa vai vilciena biļešu, kas šajā laikā bieži vien ir izpārdotas. Tad iedomājos par tviterkonvoju. Kurš gan nezina, ka kopš Krievijas iebrukuma no Rīgas uz Ukrainas robežu iet tāds tviterkonvojs! Notiek tas vismaz reizi nedēļā. Pasažieri tādos braucienos netiek reģistrēti, taču vietas automašīnās, ko dzen uz Ukrainu, bieži vien ir. Ir gadījies, ka tā no Latvijas uz Ukrainu pārvietojas, piemēram, ukraiņu skolotāja ar suni un diviem kaķiem, ko satiksmes autobusā negrib ņemt. Biju klāt 100. tviterkonvoja startā, kad uz Ukrainu aizbrauca ievainotie karavīri, kas Latvijā ir ārstējušies. Pats reiz kā pasažieris biju braucis ar tviterkonvoju nr. 37 – 2022. gada jūlijā. Toreiz veidoju rakstu par Jelgavas sadraudzības pilsētu Ivanofrankivsku.

Ir jau dzirdēts vai lasīts, ka latviešu autovadītāju atsaucība dalībai tviterkonvojā ir tik liela, ka organizatoriem parasti dažās minūtēs piesakās vajadzīgais braucēju skaits. Tādēļ, domājot par braukšanu līdz Ukrainai, tāpat kā iepriekš lūkoju uz tviterkonvoja pasažiera vietu. Taču te piepeši konvoja organizētājs inženieris Juris Pūce, kuram jautāju par pasažieru vietām, man piedāvāja pašam vadīt automašīnu. Dzīvē man ir mācīts: ja tev ko svarīgu piedāvā, pacenties neatteikties. Otras iespējas var nebūt. Piekritu. Tā arī kļuvu par 124. tviterkonvoja dalībnieku.

Iespējams, 29. decembrī pieteikušos autobraucēju skaits bija mazāks nekā citas reizes, jo pilnīgi normāli, ka cilvēki gadu miju piedzīvo mājās. Taču man šoreiz gribējās braukt turp, kur gadu miju daudzi diemžēl nesvin.

Smalkais auto ar zīmīgu pagātni

29.12.2023.

Izbraukšanas dienas rītā, protams, netrūka visādu sīku mājasdarbu. Pirms tam naktī nenāca miegs. Brauciens no Jelgavas līdz Ukrainas–Polijas robežpilsētai Rava-Ruskai sanāk apmēram 1000 kilometru. Maršruts tiek veikts ar trijām mazām (Bauskā, Kauņā, Lomžā) un vienu divu līdz trīs stundu atpūtas pieturu pie Ļubļinas pilsētas Polijas dienvidaustrumos. Parasti jaunie un pieredzējušie, izturīgie tviterkonvoja braucēji un braucējas to maršrutu pie stūres veic vienatnē bez maiņas. Skaidrs, ka “mājas busā”, ar ko no Ukrainas robežas tiek braukts atpakaļ, ir ierobežots vietu skaits. Tāpēc labāk, ja mājās vedamo pēc iespējas mazāk. Taču es plānoju patstāvīgi braukt Ukrainā iekšā. Tad varbūt man būtu nerakstītas tiesības uzaicināt sev līdzbraucēju, kas varētu pie stūres mani vismaz uz kādu laiku, kad būšu noguris, nomainīt. Tā nosūtīju vairākiem radiem un draugiem telefona īsziņu ar šādu saturu: “Lūdzu, vai tu vari šovakar mainīt savus plānus un palīdzēt man paveikt ko Ukrainas palīdzības labā?” Ukrainas pieminējums īsziņā, manuprāt, varēja atvērt sirdi. Tiešām atnāca vairākas pozitīvas atbildes un viena atvainošanās par aizņemtību – tā no Baltkrievijas pierobežas, kur tolaik darbojās Jelgavas zemessargi.

Domājot par auto tālbraucieniem, atcerējos jaunību, deviņdesmitos, kad populāri bija atdzīt “autiņu” no Vācijas. Tolaik klīda runas (presē to nedrukāja) par laupītāju apsēstiem Polijas autoceļiem. Pats nevienu aplaupīšanu tur nepiedzīvoju, taču cirkulēja konkrēti pieredzes stāsti par nolaupītām automašīnām, izspiedējiem pie dzelzceļa pārbrauktuvju barjerām, kas tiek nolaistas, lai apturētu caurbraucējus, kam Polijā taču draugu nav. Tolaik pirmajās reizēs no Vācijas uz mājām devos diezgan nobijies, jo “Polijā labāk neapstāties” vai kā atpūtas vietu “nekādā gadījumā neizmantojot ceļmalas”. Tāda Polijas caurbraukšanas prakse nu ir aizgājusi pagātnē. Taču no tā tālā laika ienāca prātā doma, ka tagad vajadzētu aicināt palīgā vienu paaudzi jaunākus laikabiedrus, kuriem ir arī deviņdesmito gadu gargabalu braukšanas prakse. Tāda ir mana krusttēva Jāņa Dardzāna mazmeita Aija un viņas vīrs Ojārs – Falsu pāris. Vēl jauni, uzņēmīgi cilvēki, dzīvo tepat Jelgavas novadā. Var piebilst, ka tajos tālajos deviņdesmitajos Vācijā, Minsterē, vēl darbojās trimdas latviešu dibināta ģimnāzija. To slēdza tikai 1998. gadā, un zināmu laiku tajā pieņēma ne vien trimdiniekus, bet arī jauniešus no Latvijas. Aija bija viena no tiem retajiem Latvijas jauniešiem, kas ģimnāzijas izglītību ieguva Minsterē. Turklāt Aija ne tikai labi mācījās, apguva vācu valodu, bet arī “četrām vācietēm tīrīja mājas” (tā, šķiet, stāstīja krusttētiņš). Tā ģimnāziste astoņpadsmit gadu vecumā nopelnīja savu pirmo auto (mazo “VW Polo”), ar ko tad kopā ar klasesbiedrenēm apceļoja Eiropu, kā arī pēc izlaiduma atgriezās Latvijā.

Falsi visu tovakar pašu plānoto lika pie malas un piekrita man palīdzēt pieveikt pirmo pusi ceļa – līdz Lomžai Polijā. Likās jau, ka visi trīs brauksim vienā automašīnā, kad piepeši atklājās, ka viens no 124. tviterkonvoja vīriem lūdza, lai arī viņam kāds dod atpūtu. Tā mēs sadalījāmies pa divām automašīnām.

Pirmajos tviterkonvojos uz Ukrainu bieži vien gāja automašīnas, kādas redzamas tviterkonvoja emblēmā, – jaudīgi apvidus auto, kas savā iepriekšējā dzīvē varētu būt kalpojuši kādam sekmīgam, apsviedīgam lauksaimniekam vai mežiniekam. 2023. gada 8. martā Latvijas valdība nolēma, ka tviterkonvojā uz Ukrainu varētu tikt sūtīti auto, kas atņemti autovadītājiem, kuri bijuši dzērumā pie stūres. Tad nu sanāca tā, ka man tika uzticēts tik smalks auto, kādu pēc “Zemgales Ziņu” kolēģes un arī tviterkonvoja vairākkārtējas braucējas Sarmītes Vucānes atzinuma vismaz viņa nevienā tviterkonvojā nav redzējusi. Visdrīzāk ar šo auto Latvijā bija braukusi kāda daudz pelnoša un situēta dāma. Taču lejā pie kājslauķa mētājās laminēta lapa, uz kuras bija rakstīts “Krimināllieta”, turpat arī piecciparu numurs. Tātad, visticamāk, auto bija konfiscēts par braukšanu reibumā pie stūres. Šaubos, vai tāds bargs sods kā labas automašīnas atņemšana kādam var palīdzēt atturēties no alkohola. Tur nepieciešama ārsta palīdzība. Tiesa, kā atzīst narkologi, pirmais solis, lai sāktu ārstēšanos, ir apziņa, ka tu esi slims un tev ir nepieciešama mediķu palīdzība. Varbūt tad tiešām bargais sods ar auto atņemšanu var palīdzēt attapties, pirms nav notikušas lielākas nepatikšanas vai pat nelaime.

Protams, ar savu autobraukšanas pieredzi es nebūtu smalko auto pat iedarbinājis. Automašīnas atslēga bija elektroniska – bez kādiem atslēgas caurumiem. Pietika, ka autovadītājs to tur kabatā. Uzņēmējs Ojārs to visu saprata, un mēs steidzīgi devāmies ceļā, jo 124. tviterkonvoja kolonnā izbraucām pēdējie. Līdz Bauskas benzīntankam vajadzēja panākt citus, jo uzpildīšanās parasti notiek kopā.

Pārdomas, braucot cauri Suvalku koridoram

Kamēr pie Ķekavas tika būvēts apvedceļš, vairākas reizes tviterkonvojs uz Ukrainu ir gājis caur Jelgavu. Braucot pa Lielo ielu līdz krustojumam pie domes ar Pasta ielu, kur jāizdara kreisais pagrieziens, stāv tumši zils ceļa rādītājs, kur baltiem burtiem uzrakstīti apdzīvoto vietu nosaukumi – Tukums, Dobele, arī Eleja, Šauļi Lietuvā. Agrāk tur bija arī norāde – Kaļiņingrada 395 km, taču laiks, kad šajā pagriezienā reizi nedēļā bija manāms arī autobuss Rīga-Kaļiņingrada, ir aizgājis. Lietuvieši, kas šai pilsētai Baltijas jūras un Prēgeles upes krastā ir ievērojami tuvāk, savās krustcelēs ir nomainījuši uzrakstus – tur vārdam “Kaļiņingrada” līdzās ir parādījies vārds “Karaļauči”.

Pirms pāris nedēļām jautāju diviem dzīves pieredzējušiem Ozolnieku vīriem Jānim Viducim un Jānim Melnim: “Vai pēc Ukrainas uzvaras Krievija izvāksies no Karaļaučiem?” Jānis Melnis uz jautājumu atbildēja šādi: “Nu, nezinu. Labprātīgi krievs ne no kurienes nav aizgājis. Ja krievi riktīgi zaudēs un vācieši pieprasīs, tad varbūt. Tas viss ir sarežģīti”. “Eiropā ir pieņemts, ka robežas nedrīkst mainīt,” piebilda Viduča kungs.

Rokoties izziņas materiālos, man nav veicies atrast kādu starptautisku aktu, kur pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā būtu runāts par Eiropas valstu nemainīgajām robežām. Ir vienīgi 1994. gadā Krievijas, Ukrainas, ASV un Lielbritānijas parakstītais Budapeštas memorands, kura rezultātā Ukraina atdeva savā teritorijā esošos (vēl PSRS laikos izvietotos) kodolieročus. Tālākais diemžēl ir pierādījis, ka Krievijas valstij nevar ticēt. Budapeštas memorandā izteikto Ukrainas robežu neaizskaramību Krievijas puse ir smagi pārkāpusi.

No jaunības 60. gadiem Jānis Viducis atceras Karaļaučus. Viņš tolaik bija iesaukts padomju laikos obligātajā karadienestā un trāpījās tieši Kaļiņingradas apgabalā, ko līdz Otrā pasaules kara beigām apdzīvoja vācieši, kas lielākoties mita savrupmājās. Tad Jānim bijis uzdevums nojaukt vienu šādu savrupmāju, lai ar iegūtajiem būvmateriāliem uzbūvētu cūkkūti. Agrāk tādas ēdienu atkritumu izlietošanai bija vai katrā lielākā padomju armijas daļā. Savukārt Jānis Melnis atminas, kā uz Kaļiņingradu braucis tirgoties un reiz astoņdesmito gadu sākumā tur apkalpojis kādu vīru, kas tirgū runājis vāciski. Reiz viņš ar kādu vācieti, kas padomju laikos dzīvojis Šķibes pusē, braucis uz Karaļaučiem apskatīt viņa bērnības māju. Tās jaunā saimniece bijusi laipna. Teikusi, ka pati šurp ar varu atvesta, jo Otrajā pasaules karā Krievijā pie Smoļenskas tai māja bijusi nopostīta, dzīvojusi kara laika zemnīcā mežā.

Vēl astoņdesmitajos Karaļauču pusē Mārim Melgalvam tapa dzejolis “Man atkal ir ko zaudēt”. To dzejnieks ne vienreiz vien (reiz arī Jelgavas kultūras nama lielajā zālē) skaitīja kā beidzamo: “Man atkal ir ko zaudēt. Bites dūc. / Pie manām kājām skanīgi un klusi. / Un dzīva radībiņa aizstāvību lūdz – tik tikko nāve garām aizgājusi…” Dzejolis beidzās ar pamudinājumu mosties. Dzejolis nav atrodams krājumos, bet ar autora ziņu ir publicēts laikrakstā “Tēvijas Sargs”, šķiet, 1993. gada novembra numurā. Patriotiskais. Pirms dzejoli noskandināt, Māris minēja, ka dzejolis pie viņa atnāca militārajā nometnē pie Karaļaučiem. Te jāpaskaidro, ka 1982. gadā, vēl deviņus gadus pirms Latvijas valsts atjaunošanas, Latvijas Universitātes studenti, puiši, tostarp dzejnieki Māris Melgalvs un Klāvs Elsbergs, tika nosūtīti uz trīs mēnešu militāro nometni, ar ko tika pabeigtas mācības tolaik obligātajā Kara katedrā. Domāju, ka man varētu izdoties reiz aizbraukt uz netālajiem Karaļaučiem, kas būtu demilitarizēti un latviešiem draudzīgi.

Brīdis, kad tviterkonvojs izgāja cauri Suvalku koridoram, kur apmēram simts kilometru attālumā vienā pusē bija Baltkrievija, bet otrā Austrumprūsija, bija īss. Ojārs teica, ka gadu mijā krievi, kas dzīvo Vācijā un citviet Eiropā, lielā skaitā braucot uz Krievijai tagad piederošo Austrumprūsiju. Jaungada svinēšana tur sanākot krieviskāka un arī lētāka. Vismaz mēs uz ceļiem neredzējām nevienu auto ar Krievijas numuru.

Turpinājums sekos

FOTO: GAITIS GRŪTUPS

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas” #SIF_MAF2023