Ģeologs Astrīds Freimanis: “Cīnos, bet pagaidām esmu zaudētājs”

ASTRĪDS FREIMANIS vēl aizvien saimniekos dzimtajās Silatīļās, kurām līdzās ir veci grants karjeri. Jau bērnībā Astrīds tiem pievērsa savu zēna uzmanību un neviļus ieinteresējās par ģeoloģiju.

Jau labu laiciņu pat skolēniem ģeogrāfijā māca, ka pirms apmēram 4,6 miljardiem gadu Kosmosā notika sprādziens un no karstas masas, varbūt kā ķīseļa, saķepa kopā Zeme. Pamazām planētas virskārta ir atdzisusi un uz tās attīstījusies dzīvība. Taču Zemes kodolā vairāk nekā sešu tūkstošu kilometru dziļumā (pēc pašreizējiem priekšstatiem, Zemes kodolu veido ļoti blīvs niķeļa un dzelzs sakausējums) temperatūra varētu sasniegt 5430 grādu – tāds karstums ir uz Zemei tuvākās zvaigznes Saules virsmas. Tādēļ, jo dziļāk ieurbjas zemē, jo tur vairāk karstuma un enerģijas, kam var būt liela ekonomiska nozīme. Šī dziļā zemes siltuma izmantošana ir iespējama arī Latvijā. Tā ir ģeologa Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļa Astrīda Freimaņa mūža ideja, kurai viņš atdevis daudzus darba gadus.

Augot kurināmā cenai, atceras par zemes siltumu

Pirms gadiem desmit pēc Jelgavas novada pašvaldības pasūtījuma zinātnieku grupa SIA “Naftas & gāzes konsultanti” Astrīda Freimaņa vadībā prezentēja analīzi par ģeotermālo ūdeņu resursiem Jelgavas novadā, Elejas pagastā. To pamatā bija pētījumi, kas Latvijā veikti pagājušā gadsimta 70.–80. gados, kad Latvija vēl atradās Padomju Savienības sastāvā un arī Baltijas jūras krastos tika meklēts “melnais zelts” nafta, kuras patēriņš tolaik pasaulē auga. Taču ģeologs Astrīds Freimanis, izmantojot sava laika iespējas, pētījumos aizgāja tālāk, nekā to prasīja priekšniecība Maskavā. Proti, ne tikai pētīja, vai Latvijā atrodamas naftas iegulas (tās atklājās vienīgi Kurzemē pie Kuldīgas), bet arī ieurbās cietajā kristāliskajā pamatklintājā, kas Latvijas teritorijā sākas zem apmēram pusotru divu kilometru biezas nogulumiežu segas. Tā, veicot Latvijas zemes dzīļu izpētes vēsturē dziļākos urbumus, Astrīdam Freimanim un viņa kolēģiem atklājās siltumenerģijas bagātie ģeotermālie ūdeņi. Zinātnieks piebilst, ka tolaik kļuva zināms arī par Dobeles gāzes pazemes krātuvi, kas potenciāli varētu būt daudzkārt lielāka nekā Inčukalnā esošā. Atklājās arī sāļiem bagāti minerālūdeņi, ko citās valstīs izmanto dziedniecībā. Astrīds Freimanis spriež, ka daudz no zinātniskās izpētes informācijas par 23 dziļurbumiem, ko veica tā laika Jūras ģeoloģijas un ģeofizikas zinātniskais institūts, diemžēl palicis Krievijā un gadu gaitā varētu būt gājis bojā. Mūsdienās tolaik veikto dziļurbumu vietas Bērvircavā, Penkulē, Vircavā, Jelgavā, Olainē, Jūrkalnē lielākoties ir pamestas likteņa varā. Tomēr tagadējā ģeopolitiskajā situācijā, kad tradicionālo energoresursu dabasgāzes, naftas un ogļu cena ir ievērojami palielinājusies un Krievijas energoresursu tirgus ir ciet, sabiedrības interese par zemes dzīļu ģeotermālo enerģiju atgriežas.

Visu rakstu lasiet 31.marta laikrakstā “Zemgales Ziņas”

Teksts un foto: Gaitis Grūtups

Materiāls tapis sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā