• MODRIS ROZE ar mazmazmeitu Madlēnu un mazvedeklu Tatjanu deviņdesmitās dzimšanas dienas svinībās Gulbjos.

Kur tērvetnieki ņem spēku? Vienkārši pasmeļ ar sauju Sprīdīšu avotiņā. Bargā stundā pieglauž vaigu senču ozolam. Tērvete – senču dievu sargātās un saules apmirdzētās tēva mājas. Lai pārvērtību stundās saule nenovērš savu vaigu, lai paliktu vienīgā patiesā greznība – cilvēciskas attiecības starp cilvēkiem,” tā par Tērveti raksta Andris Vēveris un Mārīte Būmane, kas ar agrofirmas “Tērvete” atbalstu 2007. gadā ir izveidojuši grāmatu “Tēvmājas Zemgales sirdī”. Grāmatā plaši stāstīts par Tērvetes pagastu no 12. gadsimta beigām, vācu krustnešu cīņām ar zemgaļiem līdz mūsdienām. Starp fotogrāfijām, kas saistās ar kolhozu laiku, grāmatā publicēta arī Mirdzas Linberskas un Modra Rozes kāzu bilde. Rožu dzimta ir īsti tērvetnieki. Gulbju māju saimnieka Modra Rozes raduraksti ar Tērveti saistās tālās paaudzēs, un viņa dzimto Gulbju pagalmā tiešām aug varens senču ozols.

Tiesa, Modra Rozes vienīgā darbavieta nav plaši Latvijā pazīstamā agrofirma “Tērvete”, bet gan turpat blakus esošais kolhozs “Brīvais ceļš”, kura agrākajā centrā Zelmeņos atrodas Tērvetes pagasta pārvalde, kultūras nams un netālu arī brīvprātīgo ugunsdzēsēju depo. Atjaunojoties Latvijas valstij, kopsaimniecība “Brīvais ceļš” ir pārtapusi par sekmīgu kooperatīvo sabiedrību “Dāmnieki”, ar kuru Modris Roze ir saistīts vēl joprojām.

Kaut bērnībā līdz desmit gadu vecumam maiznieka Teodora Rozes vecākā dēla Modra dzīvesvieta bija Rīga, 1933. gada 16. oktobrī viņš piedzima tieši Gulbjos. Proti, Modra māte Alvīne bija Gulbju saimnieku meita. Lauku darbu sezonas laikā viņa nevis dzīvoja pie vīra Rīgā, bet gan palīdzēja vecākiem laukos. Strādājot Gulbjos mājas un lauku darbus, viņa vārda tiešā nozīmē pelnīja iztiku ziemai. Rudeņos Alvīnes un Teodora ģimenei uz Rīgu tiku sūtīti lauku labumi. Deviņi gadu desmiti ir aizgājuši, un Modris neņemas daudz stāstīt, kā izskatījās viņa bērnības vietā Rīgā, Torņakalnā, Mazajā Altonavas ielā 5, dzīvoklis 10. Tiesa, to māju un pirmo skolu gan viņš varētu atrast vēl šodien.

• MODRIS ROZE – galvaspilsētas zēns 1934. gadā.

Par savām dzimtajām Gulbju mājām, kas pēc tagadējā administratīvā iedalījuma atrodas Dobeles novada Tērvetes pagastā, Modris Roze stāsta, ka saimniecība izveidojās Kalnamuižas dalīšanas rezultātā – laikā, kad jaundibinātajā Latvijas valstī tika veikta agrārā reforma. Muižu zemi izdalīja muižu kalpiem, arī brīvības cīnītājiem. Muižniekiem nepalika tikpat kā nekas. Skaistajās muižu pilīs daudzviet, kā, piemēram, netālajā Augstkalnē, ierīkoja skolas. Tērvetē Kalnamuižā tika iekārtota sanatorija.

Kļūst par grāmatvedi

Modris izvēlējās grāmatveža profesiju, kurā strādāja visu savu darba mūžu. Vecais vīrs piezīmē, ka tā nebija viņa pirmā izvēle. Pēc vidusskolas dažus mēnešus Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (tā tolaik vēl atradās Rīgā) studējis lauksaimniecības mehanizāciju. Tomēr šīs studijas augstskolā viņš atstājis un tad neklātienē tehnikumā izmācījies par grāmatvedi. Savu mūža draugu Mirdzu Modris satika Tērvetes sanatorijā, kur viņš ārstēja plaušas un ieskatījās saimniecības māsā, kas pati bija no Kalnciema puses. Pāris laulājās Zaļenieku baznīcā. Tas jau bija padomju laikos, kad baznīcā iešana skaitījās nevēlama, bet pāris piedzīvoja zelta kāzas. Ģimenē izaudzināta meita Daiga. Izauguši mazbērni, aug mazmazbērni.

Plašāk runāt par garā mūža izvēlēm, vērtībām un gudrību Modris Roze nav noskaņots. Taču, par spīti jau pasen aizgājušajiem gadiem, viņš var komentēt rindas, kas ierakstītas trīs kladēs, ko nosacīti var saukt par Gulbju mājas grāmatu. Modris piezīmē, ka šajās kladēs nav atzīmēti intīmi pārdzīvojumi. Bet, ja kādreiz, kopā sanākot radu lokā, kāds grib stāstīt par to, kas Gulbjos noticis, tad Modris paceļ savas piezīmes un pasaka, kas toreiz notika patiesībā.

Gulbji bija patvērums

• MIRDZA LINBERSKA un MODRIS ROZE kāzu dienā.

“Nāca pensija, nebija ko darīt, sāku rakstīt,” nosaka viedais vīrs, it kā mazinot savu pierakstu vērtību. Pieraksti sākas ar 1985. gadu un nav gluži katru dienu. Jāpiezīmē, ka šīs “mājas grāmatas” ierosinātāja bija Modra tēva brāļa sieva rīdziniece Emīlija Roze (Lija), kas Gulbjos bija savējā. Viņa pie lauku radiem dzīvoja vairākus mēnešus gadā, palīdzēja mājas darbos, šuva un lāpīja, kā arī labi zināja lauku māju dzīves ritmu. Gan Modrim bērnībā, gan Emīlijai jaunībā Gulbji bija patvērums dzīves nestundā Otrā pasaules kara laikā. No vēstures zināms, ka 1944. gada vasarā vairākas dienas vācu okupanti pirms atkāpšanās Rīgā uz ielām patvaļīgi apcietināja cilvēkus. Šos kara nozieguma upurus piespiedu kārtā aizveda ar kuģi uz Vāciju un tur nodarbināja kara vajadzībām. Tā mājās nekad vairs neatgriezās Teodors Roze, Modra un viņa divu brāļu tēvs. Savukārt 1944. gada 14. oktobrī, kad Rīgu bija “atbrīvojusi” Sarkanā armija, piedzēries marodieris Pērnavas ielā iepretī kazarmām mājas pagalmā nošāva Jēkabu Rozi – Teodora brāli un Emīlijas vīru. Nebija ne izmeklēšanas, ne tiesas. Savukārt Emīlijai – nekāda padomju valsts atbalsta. Atbalstu Emīlijai sniedza Gulbji, kur visos laikos mācēja saimniekot. Atbalstoša vārda un pārtikas te pietika visiem.

Tajās nedēļās un mēnešos, kad Emīlija uzturējās Gulbjos, māju dienasgrāmatu rakstīja viņa. Tādā veidā Emīlija rādīja Modrim priekšzīmi, ko viņš ņem vērā vēl šobaltdien.

Ir arī lielie notikumi

• 2022. GADA MARTA PIERAKSTI, kur ir atzīme par patvēruma sniegšanu Ukrainas kara bēglei.

Starp govju apsēklošanu un teļu dzimšanu, subsīdiju nokārtošanu un gurķu izstādīšanu siltumnīcā, kineskopa maiņu televizoram un sivēnu pirkšanu Jonišķos pie Gulbju notikumiem piezīmēts arī Latvijas Tautas frontes 2. kongress, Skrundas lokatora uzspridzināšana (plkst. 9.43), Dvīņu torņu teroristu noziegums ASV, Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa ievēlēšana, grupas “Prāta vētra” koncerts Jelgavā. Kladē bija arī saliktas lapiņas no 14. Saeimas vēlēšanām. Gulbjos vienmēr ir abonētas avīzes un balsots vēlēšanās.

Sakarā ar Modra Rozes pensionēšanos 1993. gadā, kad ““Brīvajam ceļam” pienāca beigas”, ieraksti stāsta, ka 1993. gada 15. oktobrī kolhozā Modris Roze tiek sveikts sešdesmit gadu jubilejā. Mājās pārbrauc ar ziedu klēpi, kurā ir 20 rozes, 10 neļķes, kā arī dāvanas – elektroniskais pulkstenis, albums un dekoratīvais šķīvis (to visu uzskaitījusi Emīlija, šī ieraksta autore). Tālāk piezīmēts, ka jau nākamajā dienā, 16. oktobrī, tiek saņemta arī pensija. Turpat blakus vēl viens teikums: “Mirdza sāk slaukt gotiņas divas reizes dienā.” Tātad govkopībā pāreja uz rudensziemas ciklu. Grāmatvediski ļoti precīzs ir paša Modra pieraksts par pensijas palielinājumu 1997. gadā. Modrim un Mirdzai pensijas apmērs iznāca šāds: 1997. gada 1. maijā vienam – 43 lati un 99 santīmi, otram – 42 lati 46 santīmi, bet 1997. gada 1. novembrī vienam – 47 lati 20 santīmi, otram – 45 lati 56 centi. Kladē nav paskaidrots, kura pensija attiecās uz agrāko kolhoza “Brīvais ceļš” galveno grāmatvedi Modri Rozi un kura pienācās agrākajai Tērvetes sanatorijas māsai–saimniecei Mirdzai Rozei.

2022. gada 24. februārī Gulbju mājas grāmatā ir ieraksts: ““Latā” 6,35. Avīzes nebija.” Tātad Modris iepircies Tērvetes veikalā ar nosaukumu “Lats”, tur izdevis sešus eiro un 35 centus, bet pasts aizkavējies. 25. februārī seko ar sarkanu lodīšu pildspalvu veikts ieraksts, kas liecina, ka pastnieks ir piegādājis gan 23., gan 24. februāra avīzes. Ne vārda par Krievijas pilna mēra uzbrukumu Ukrainai, kaut arī diezgan droši var apgalvot, ka Modris kā parasti, ja vien nebija kāds elektrības pārrāvums, skatījās ziņas LTV 1 vai klausījās tās Latvijas Radio. Taču ieraksts saistībā ar brīvības cīņu Ukrainā Gulbju mājas grāmatā parādās 25. martā. “Upesciemā pieņemta viena bēgle no Ukrainas,” tā Modris ir ierakstījis par radiem Pierīgā.

Piemājas saimniecība ļāva lidot uz Ameriku

Atgriežoties pie jautājuma par pensijām, varētu likties finansiāli neiespējami, kā 1991. gada ziemā kolhoza “Brīvais ceļš” grāmatvedis (lai arī galvenais) kopā ar savu 28 gadu veco meitu Daigu varēja aizlidot uz Ameriku ciemos pie tēva māsas Irmas (arī par to ir ierakstīta viena rindiņa “mājas grāmatā”). Kaut gan palīdzēja Amerikas radi, tāds brauciens nebija lēts, bet Modra Rozes alga lielo pārmaiņu laikā īsi pirms kolhoza “Brīvais ceļš” beigām taču nebija ievērojami lielāka par vēlāk saņemto pensiju. Atbilde šķiet vienkārša. Proti, ienākumus deva Gulbju palīgsaimniecība: divas govis, sākumā arī cūkas, zināmā mērā ābeļdārzs un kartupeļu vagas (pārtiku taču nevajadzēja pirkt).

Par savu tēvu, kurš līdz mūža beigām palika Austrālijā, Modris stāsta, ka viņš noticējis rakstiem, ka “pie krieviem” jeb Latvijas okupācijas apstākļos nedrīkst atgriezties Latvijā. Ne Latvijas valsts, ne vācu okupācijas laikā Teodors Roze taču nebija nekādos īpašos amatos, nebija iesaistīts nekādos okupācijas varu noziegumos. Parasta darba darītājs – maiznieks, uz ielas saķerts un deportēts. “Vienkārši baidījās,” saka Modris. Var just, ka vecais vīrs mūžā daudz ir domājis par to, kāpēc viņam no desmit gadu vecuma, kā arī brāļiem tēva nav bijis blakus.

Kāpēc Gulbju mājām ir tāds nosaukums? No bērnības Modris atceras, ka pie mājām bija dīķis, kur pārlidojumā uz ligzdošanas vietām ziemeļos sēdušies gulbji. Kolhozu laikā, meliorējot zemi, tas pazudis, tas pats bijis ar ūdeni akā. Tagad ar ūdeni viss ir kārtībā. Modris pats vēl spēj izcelt spaini no akas. Un arī gurķis ir Modra siltumnīcā audzēts. Viņš vēl vada auto – aizbrauc līdz pastkastei un pat veikalam. Ozols pie mājas dod spēku dzīvot.

• OZOLS GULBJU MĀJU PAGALMĀ. Blakus redzama siltumnīca, kur mājinieku vajadzībām vēl aizvien tiek audzēti gurķi.
  FOTO: GAITIS GRŪTUPS UN NO PERSONĪGĀ ALBUMA

P.S. Pirms nolikt vietā klades un man bija laiks iet uz beidzamo autobusu, Modris Roze ieminējās: “Ieraksti kaut ko. Tad klade būs vērtīgāka.” Ierakstīju: “Atbrauca Gaitis… Runājām par dienasgrāmatu un avīzēm. Autobuss Jelgava–Eleja–Tērvete–Jelgava. Biļete 2,50 eiro. Pirmais sniegs, pavēss. Krievija uzbrukusi Ukrainai. Karo arī Tuvajos Austrumos. Ziņas ir satraucošas. Dievs dod, lai Ukraina uzvar un pasaulē ir miers.”

Pēc Modra rīkojuma salasīju ābolus – sīpoliņus, ko aizvest mājās uz Jelgavu. Kurš tad no Gulbjiem brauks prom bez lauku labumiem! Vakara autobusā no Tērvetes uz Jelgavu biju vienīgais pasažieris.

Par Modri Rozi:

Prata sarežģītus jautājumus atrisināt mierīgi

ANITA KALAŽA,

EKONOMISTE

Modris Roze ir stingrs un prasīgs. Viņa pakļautībā bija četri grāmatveži. Tas bija laiks, kad grāmatvedība bija sarežģīta, nebija datoru. Modris sarežģītus jautājumus mācēja mierīgi, bez bļaušanas atrisināt. Kolhozā “Brīvais ceļš” kopā strādājām piecpadsmit gadu – no 1986. līdz 1993. gadam.

Modra Rozes komentārs

“Bērnībā kopā ar tēvu, māti un diviem brāļiem dzīvoju Rīgā, Torņakalnā, nomācījos tur pirmās divas klases. Esmu dzimis 1933. gadā, tātad tas varēja būt Otrā pasaules kara vācu laiks. Kad tēvu apcietināja un aizveda uz Vāciju, mēs ar māti pārcēlāmies uz Gulbjiem. Es turpināju mācīties Tērvetes pamatskolā. Domāju, ka pamatskolā mācījos labi, jo pēc tam pabeidzu Dobeles 1. vidusskolu. Kaut arī radu man Dobelē nav, mani interesē tas, kas notiek Dobeles novadā. Kopš vidusskolas laika es daudzus pazīstu,” stāsta Modris.

Jāpiebilst, ka 1989. gada pierakstos minētā braukšana uz Žagari un desu atvešana saistās ar to, ka padomju laikos tā sauktās plānveida ekonomikas apstākļos lietuvieši spēja stingrāk pastāvēt par savām tiesībām nodrošināt ar Lietuvā saražoto pārtiku pašu iedzīvotājus. Latvijā tajā laikā vietējā varā dominēja izpatikšana priekšniecībai Maskavā. Latvijā saražotie piena un gaļas izstrādājumi tika sūtīti uz Maskavu un Ļeņingradu (tagad Sanktpēterburga), pašu vajadzības atstājot zemākā rangā. Tādēļ Latvijā veikalos gaļa, arī piena izstrādājumi bija nopērkami pēc lielām stāvēšanām rindās un ne pietiekamā daudzumā.

Ir saprotami, ka lietuvieši centās ierobežot arī pierobežas latviešu iespējas iepirkties Lietuvā. Tādēļ vienā no 1990. gada piezīmēm Emīlija Roze raksta, ka Gulbju iemītnieki brauc uz “brīvo Žagari”. Modris te paskaidro, ka “atbrīvota” Žagare tika tādējādi, ka muita caur Žagares kontrolpunktu ļāva iebraukt Lietuvā Latvijā reģistrētajām automašīnām. Kādu laiciņu tas bijis aizliegts, proti, latviešiem vajadzēja atstāt auto pie robežas un iet uz Žagares veikaliem kājām. Protams, tādi kājāmgājēji spēja mazāk izpirkt kaimiņvalsts veikalus.

No Gulbju mājas grāmatas

1989. gada oktobrī Emīlijas Rozes pierakstītais.

7.X. Modris ar Hertu spiež ābolu sulu, noņem burkānus, bietītes.

7.X. Tērvetes skolai 120 gadu. Modris sapucējies aizbrauc.

7.X. Agris ar Nelliju atved desas.

8.X. Atbrauc Aivars ar Ausmu, spiež sulas.

9.X. Alvīnītes četru gadu atceres diena – bijām kapos.

10.X. Mirdza ielika ābolu kompotu 14 burkas.

11.X. Meistari salabo malkas šķūnīti.

12.X. Modris mani aizveda uz Dobeli.

13.X. Atbrauc Daiga, Uldis, Arvulīts.

14.X. Atbrauc Rasma – apsveic Modri, Daigu.

14.X. Podnieks (tēvs) salabo mašīnu.

15.X. Bijām kapos – Mirdza, Rasma, Lija, Herta, Zintis, Modris.

15.X. Rasma fotografē pirtiņu, māju, kapos.

16.X. Modrim dzimšanas diena. Atnes 12 limonādes glāzes, rozes.

20.X. Modris aizved uz Žagari Mirdzu, Zinti, Liju.

22.X. Modris aizved uz Rīgu Mirdzu, Zinti, Liju. (Te rokraksts mainās, Lija (Emīlija Roze) ir aizbraukusi uz Rīgu, seko Modra pierakstītais. Tas ir lietišķāks, bez personu vārdiem, kas, lai neradītu jucekli stāstā un personu datu aizsardzības nolūkā, tuvāk netiek paskaidroti.)

25.X. Izveda mēslus – 25 vezumus.

27.–28.X. Apara zemi.

30.–31.X. Izremontēja virtuvi un priekšnamu.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”. #SIF_MAF2023