Iespējams, pasaule ir “piecas minūtes pirms divpadsmitiem”

GADU MIJAS CEĻOJUMS UZ UKRAINU

Turpinājums. Sākums 11. janvāra numurā

Brauciena uz Kamjansku mērķis bija sastapt pensionāri Annu (vārds mainīts), kura jau 55 gadus draudzējas ar “Zemgales Ziņu” lasītāju. Doma bija izvērtēt, kādos apstākļos Ukrainā dzīvo pensionāri, un, iespējams, Annai piedāvāt uz laiku izbraukt kā kara bēglei no Kamjanskas uz Jelgavu. Neskaitāmas reizes medijos ir redzēti sižeti par Ukrainas pensionāriem, kas līdz pēdējam paliek apdraudētajās vietās. Tādējādi šie vecie cilvēki pakļauj riskam gan sevi, gan karavīrus vai brīvprātīgos, kas sniedz viņiem palīdzību. Kamjanska atrodas apmēram divsimt kilometru no frontes līnijas. Dzīve pilsētā rit salīdzinoši mierīgi. Pirmajā telefonsarunā Anna teica: “Paldies Dievam, mēs neesam okupēti.” Vēl vairāk – Kamjanskā nav nokritusi neviena teroristu raķete vai drons.

Tumšais tilts pār Dņepru

Pie dzelzceļa stacijas stāvēja taksometri, kas ātri vien pēc vilciena pienākšanas tika izķerti. Brauciens pāri varenajam, 12 kilometru garajam, tumšajā laikā neizgaismotajam Dņepras tiltam uz daudzstāvu māju mikrorajonu, kur dzīvo Anna, atgādināja braucienu pa platu, bet tumšu lauku ceļu, kura malās nav nevienas mājas. Šķiet, kādas ugunis spīdēja vienīgi hidroelektrostacijā, ko skaidrāk varēju saskatīt nākamajā rītā dienasgaismā. Dņepras tiltu klāja bedrains asfalts, kas likās neremontēts jau daudzus gadus. Taksometra šoferis, ar kuru sarunājos krievu valodā, teica, ka ir saistīts ar firmu, kas viņam piegādā pasūtījumus. Auto sastrēgumu pilsētā nemēdzot būt, Kamjanska ir būvēta lielākam iedzīvotāju skaitam, nekā tas ir tagad. Nekādus Vecgada vakara vai ārzemnieku uzcenojumus taksists neprasīja. Kā telefonsarunā vilcienā, izpalīdzot atsaucīgam ceļabiedram, bija nolīgts, tā arī bija jāmaksā.

Jau atgriezies Latvijā, izlasīju, ka Kamjanska ir agrākā Padomju Savienības līdera Leonīda Brežņeva dzimtais ciems. Var jau būt tam maķenīt ir kāda nozīme, jo padomju laikā, 70. gados, kad Brežņevs bija līderis, Kamjanska, ko sauca par Dņeproderžinsku, izauga par rūpniecības centru. Par Brežņevu man pašam ir tādas atmiņas, ka 1982. gada 10. novembra vakarā, kad vēl nebija paziņots, ka viņš ir miris, mājās Jelgavā bezbēdīgi – ar akordeonu un katliņa vāka dauzīšanu – es tiku pavadīts obligātajā dienestā padomju armijā. Diemžēl tajā laikā Brežņevs iegāja vēsturē ar nesekmīgu mēģinājumu sagrābt varu Afganistānā. Tas attiecās arī uz nelielu daļu jauniesaukto, kas tika nosūtīti “pildīt internacionālo pienākumu Afganistānā”. Runāja arī par kritušajiem latviešu puišiem. Pēc Afganistānas kara veterānu organizācijas ziņām, šīs militārās afēras laikā no 1979. līdz 1987. gadam krita 51 no Latvijas iesauktais puisis, viens pazuda bez vēsts, ievainoto bija reizes četras vairāk. Taču manas dienesta vietas bija Ukrainā, Harkivā, un Krievijā pie Jeiskas. Atceros, ka 1982. gada 12.–13. novembrī ceļā uz Harkivu jauniesaukto grupu pavadīja neliela auguma virsnieks, šķiet, kapteiņa pakāpē, kas bija stipri piedzēries. Iespējams, ka tā viņš izteica skumjas par Brežņeva laiku beigām. Atceros, kāda kundze vilciena vagonā šo virsnieku kaunināja. Kā tā var – piedzēries formā, nemaz nerunājot par to, viņš skaitījās atbildīgs par kādiem simts visai vienaldzīgā noskaņā esošajiem jauniesauktajiem.

Avīžu un žurnālu vietā sirēna

Labā krasta Kamjanskas deviņstāvu māju dzīvojamais rajons bija tīrs, sakopts, kā arī pienācīgi apdzīvots – bez tumšiem logiem. Darbojās arī lifts. Annas kundze priecājās par apciemojumu. Bija sagatavojusi bagātīgu cienastu ar ukraiņu boršču. Vēl arī olas ar diviem dzeltenumiem, Dņepras zivis, speķis. Pietrūka vienīgi tāda miera laika ekstras kā avīzes vai žurnāla, ko pirms aizmigšanas palasīt. Te gan jāpiezīmē, ka pēc Krievijas pilna mēroga uzbrukuma Ukrainā, tikai Rietumos, Ivanofrankivskā, esmu redzējis pārdošanā avīzes un žurnālus. Pat Ļvivā atradu informāciju vienīgi par ziņu portālu tvoje.misto. Drukātie bija vien tūrisma ceļveži. Sev nepieciešamo informāciju par apkārt notiekošo Annas kundze guva no mūsdienīga plakanā televizora, protams, ukraiņu kanāliem. Vēl, protams, informācijas avots bija sirēna. Tā skanēja uz turpat netālās skolas jumta. Anna teica, ka dažreiz pat astoņas reizes dienā. “Un kā ir vasarā, kad logi vaļā?!” dzīvokļa saimniece runāja tā, it kā sirēnas skaņas varētu pielīdzināt kādām nelāgām smakām vai kukaiņiem, ko caur atvērtu logu nevajadzētu laist iekšā dzīvoklī. Sirēnai skanot, iet glābties uz kādu patversmi? Tādas taču nebija. Pagrabā pietiktu vietas tikai bērniem.

Runājot par karu, Olgas kundze teica, ka no viņas mājas kāpņu telpas, kur ir 36 dzīvokļi, krituši divi vīri, no blakus kāpnēm – viens. “Vai viņam vajadzēja brīvprātīgi iet!?” Anna smeldzīgi teica par kaimiņu, kas agrāk strādāja tirgū un kuram ir palikusi ģimene ar maziem bērniem. Anna uztraucas arī par nepietiekamo Rietumu militāro palīdzību. Ir noraizējusies, kā saspringtajā situācijā būs ar pensijām – vai tās nesamazinās un izmaksās laikā. Runājot par Krievijā notiekošo, Anna šaubās, vai Krievijas diktators Putins ir dzīvs. Kāda autoritāte ir ziņojusi, ka 2023. gada 26. oktobrī Putins nomira un tagad guļ Valdajā ledusskapī. Krievijā valdot viņa dubultnieks Vasja. Lai kā arī tur būtu, Anna teica, ka Putinam cilvēcīga nāve nepienākas.

Nosūtīju uz mājām gadu mijas sveicienus un, nesagaidījis pusnakti, likos gulēt. Neviļus piezīmēju, ka pulksten 23, kad jaunais gads iestājās pēc Maskavas laika, neviena salūtraķete aiz loga neiedegās. Pilsēta klusu iemiga.

Labā dakterīte aizbrauca uz Harkivu

Nākamajā rītā aiz loga atskanēja sirēna. Paēdis brokastis un bagātīgi apdāvāts ar ceļamaizi, steidzos uz autobusu. Lai gan Annai sāp kājas un staigāt nav viegli, viņa devās mani pavadīt. Lifts nedarbojās. Nācās kāpt pa kāpnēm. Anna pukojās, ka taču vēl vakar lifts strādāja. Viņasprāt, komunālās saimniecības dienests visdrīzāk to bija speciāli atslēdzis Jaungada svinētāju dēļ. Nebūtu brīnums, ja kāds iedzērušais varētu liftā iestrēgt un apskādēt sevi vai tehniku.

Jaungada rītā, ejot uz autobusu, gan nemanīja nevienu dzērāju vai skandālistu. Bet tad piepeši metrus trīssimt garajā ceļā uz autobusu pieturu izdzirdēju, ka daudzdzīvokļu māju blakus pagalmā skan mūzika, kaut kāds smagais roks. Par tādu mūziku daži saka “muzons”. Sasprindzinot dzirdi, likās, ka krievu valodā tas nebija (krievu popmūzika Ukrainā sabiedriskās vietās ir aizliegta). Pie daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpas durvīm stāvēja divi, šķiet, kažokos ģērbti jaunieši, kas varēja būt tuvu iesaucamajam vecumam. Mūzikai dārdot, viņi ritmiski sāka cilāt rokas un tipināt. Sapratu, ka tā bija deja. Izskatījās, ka jaunieši izteica savu prieku par pienākušo jauno gadu.

Gabaliņu tālāk atradās tirgus būdas. Pagalms uz tām, kā jau 1. janvārī varēja gaidīt, bija slēgts. Kad pienācām pie pašas ielas, pa kuru kursēja autobuss, bija redzams, ka metrus divsimt tālāk stāvēja tāda pati 80. gadu daudzstāvu ēka – veselības centrs jeb poliklīnika, kurai, pēc Annas domām, 1. janvārī vajadzētu darboties, jo karastāvokļa laikā visas svētku dienas, “sarkanie datumi”, Ukrainā taču ir atcelti. Runājot par veselības centru, Anna ar pateicību pieminēja dakteri no Harkivas, kas pirmajā kara gadā šeit strādāja un bija viņai uzlabojusi redzi. “Pagājušajā ziemā, ka bija “blekauti” un uz vairākām stundām atslēdza elektrību, es daudz skatījos ziņas mobilajā telefonā (ja tas bija laikus uzlādēts, telefonā varēja sekot ziņām arī tad, ja elektrība atslēgta) un sabojāju redzi,” paskaidroja Olga. Tagad acu ārste no Harkivas esot atgriezusies savā pilsētā. Zināms, ka Harkiva ir ļoti tuvu Krievijas robežai un tiek arī apšaudīta.

Pie autobusu pieturas vēlreiz pārjautāju, vai Anna tiešām nevēlētos uz kara laiku doties pie draudzenes uz Jelgavu. Atbilde bija – protams, nē. Iepriekšējā vakarā viņa ar prieku atcerējās, kā jaunībā bija braukusi uz Jelgavu ciemos. Tur pārsteigusi pat kaimiņus ar ukraiņu boršča smaržu. Taču nevienā Annas teikumā nemanīja vēlēšanos no Ukrainas aizbraukt tagad. Beidzamo reizi uz Kijivu Anna ar draudzeni bija devusies 2014. gadā – uz protesta demonstrāciju Maidana laukumā. “Tas gan bija labs brauciens!” atceroties teica Anna.

Autobuss no Mariupoles

Brīdī, kad Annai jautāju, cik līdz autoostai varētu maksāt taksis, parādījās autobuss. Tas tad arī līkumu līkumiem ar citu pasažieru priekšā teikšanu mani aizveda līdz pilsētas centram. Lai paspētu uz Kijivas autobusu, dabūju paskrieties. Ceļa posmā, kad bija šķērsots tilts, autobuss brauca gar parku, kurā bija piemineklis ar mūžīgās uguns liesmu.

Teciņiem skrienot, izdevās paspēt uz Kijivas autobusu, kas gāja tālāk uz Poliju. Par tā maršruta sākumu bija norādīta okupētā Mariupole. Autobuss bija piepildīts, tomēr viena vieta vēl atradās. Atceros brīdi 2022. gada jūlijā Ukrainas rietumos, Ivanofrankivskas autoostā, kad es, aizsēdējies autoostā, arī ierausos pilnā autobusā, kas gāja uz Ļvivu. Tajā bija neparasts saspringts klusums – cilvēku pilns, bet autobusā, šķiet, varētu dzirdēt, kā lido ods. Pēdējais ar jokiem uz mēles iekāpa autobusa šoferis, un brauciens sākās. Kamjanskā Mariupoles autobusā tāda saspringta klusuma nebija.

Līkumojot pa pilsētas ieliņām, autobuss izbrauca uz bedrainas šosejas. Ik pa kilometriem desmit manīja ciemus un mazākas pilsētas. Ceļa zīmēs to nosaukumi bija nodzēsti vai arī noskaldīti, ja identifikācijas zīmes bija veidotas no betona. Acīmredzot Krievijas armijas uzbrukuma sākumā te bija apvidus, kam draudēja okupācija. Pagaidām vēl ceļa zīmes nebija atjaunotas.

Man blakus sēdēja kāds karavīrs ap gadiem trīsdesmit četrdesmit. Lielu daļu ceļa viņš kaut ko lasīja viedtālrunī, kas bija pieslēgts baterijai. Runāšana mums nekāda neiznāca. Izskatījās, ka man zināmajā krievu valodā viņš nevēlas runāt. “Esiet tik laipni,” vienā brīdī mani ukrainiski uzrunāja blakussēdētājs, kad gribēja tikt atpakaļ savā vietā.

Bedrainā šoseja garākus posmus veda gar Dņepru, kas vidustecē likās divu Daugavu pie Rīgas platumā. Vēl platāka Dņepra bija pie ūdenskrātuvēm. Taču tikai vienā pilsētiņā no ceļa varēja manīt laivu plostiņus, kas liecinātu, ka vietējie cilvēki domā par miera laikiem raksturīgu atpūtu uz ūdeņiem. Kādu laiku autobuss brauca pa hidroelektrostacijas aizsprostu, un tad vienā brīdī pavērās skatam tilts un pilsēta, kas pēc rakstiem likās pazīstama. Tā bija Kremenčuka.

Turpinājums sekos

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”. #SIF_MAF2023