Iespējams, pasaule ir “piecas minūtes pirms divpadsmitiem” 

• ĻVIVAS CENTRĀ kāda puķu veikala skatlogā bija ielikts uzraksts: “Nerunā okupantu valodā! Pārej uz ukraiņu valodu!”

Gadu mijas ceļojums uz Ukrainu

Nobeigums. Sākums 11. janvāra numurā

Ceļā no Kamjanskas uz Kijivu, tuvojoties kādai pilsētai, autobuss uzbrauca uz Dņepras tilta. Piepeši sapratu, ka tā ir vieta, kas man ir zināma no Latvijas nacionālās pretošanās kustības varones, Latvijas Centrālās padomes sakarnieces Otrā pasaules kara laikā Valentīnes Lasmanes (1916–2018) dzīvesstāsta. Šķiet, Latvijā vairāk par Valentīni pazīst viņas vīra māsu, arī brīvības cīnītāju, okupācijas laika disidenti Lidiju Lasmani-Doroņinu, kas dzīvo vēl aizvien. Abas sievietes bija garīgi tuvi cilvēki. Valentīne pēc Otrā pasaules kara palika Zviedrijā. Septiņdesmitajos, astoņdesmitajos viņa neatlaidīgi darbojās, lai Lidiju, ko padomju okupācijas vara četras reizes apcietināja, tiktu atbrīvota. Man bija gods būt komandā, kas no intervijām ar Valentīni Lasmani un viņas rakstītā dzīvesstāsta veidoja grāmatu “Nakts jau nav tikai gulēšanai”. Tā iznāca 2020. gadā un grāmatnīcās vairs nav pieejama. Taču ar tādu pašu nosaukumu ir tapusi arī Latvijas Radioteātra kompozīcija. Tā ir viegli pieejama, ja lieto viedtelefonu vai datoru. Dzīvesstāsta virsraksts “Nakts jau nav tikai gulēšanai” gan nav pašas Valentīnes. Viņa uz pirmās mapes bija uzrakstījusi “Vaļas dzīves gaitas”. Ideja par virsraksta maiņu radās grāmatas tapšanas laikā. Teikumu “Nakts nav tikai gulēšanai” Valentīne bija ierakstījusi savā dienasgrāmatā 2016. gada Jaungada naktī. Toreiz gadu mijā Valentīne tuviniekiem bija noteikusi, ka tieši pusnaktī, kad nereti tuvinieki arī pa telefonu cits citam vēl laimes, viņai kā ļoti vecam cilvēkam nevajag zvanīt. Valentīne paskaidroja, ka visdrīzāk Jaungada naktī gulēs. Tomēr viņa negulēja. Domāja un domāja, un tad arī dienasgrāmatā ierakstīja: “Nakts nav tikai gulēšanai.” “Nakts” – to var saprast arī kā traģisko kara un okupāciju laiku. Naktī no okupētās Kurzemes uz brīvo Zviedriju Otrā pasaules beigās jūrā gāja Latvijas Centrālās padomes organizētās politisko bēgļu laivas. Šīs politiskās kustības mērķis bija Zviedrijā kā neitrālā valstī pacelt Latvijas karogu – deklarēt Latvijas valsts atjaunošanu. Tas izdevās tikai pēc 55 gadiem, bet ideja to paveikt bija jau Valentīnes jaunībā.

Veidojot grāmatas tekstu, daudzkārt brīnījos, cik Valentīnes Lasmanes rakstītais ir latviešu mentalitātei neparasti atklāts. Varbūt var teikt – ukrainiski atklāts. Valentīne taču bija pusukrainiete. No viņas rakstītā var secināt, ka visu mūžu viņu urdīja jautājums, vai tiešām Otrā pasaules kara beigās viņai vajadzēja atstāt Latviju? Bērni, mazbērni, mazmazbērni ir palikuši Zviedrijā.

Bet “Nakts jau nav tikai gulēšanai” sākums ir, lūk, tāds: “Es piedzimu 1916. gada 13. maijā (pēc vecā stila) Kremenčukā, kas toreiz bija neliela pilsētiņa Ukrainā pie Dņepras. Mana pirmā valoda ir ukraiņu. To gan ilgu laiku neesmu lietojusi, taču ukraiņu patriotiskajai dziesmai ar Tarasa Ševčenko vārdiem par plašo Dņepru, ko viļņo skarbais vējš, pirmās rindas varu nodziedāt arī tagad. Mans tēvs – Kārlis Jaunzems – bija latvietis, bet māte – Ludmila Gulakova – ukrainiete. Abi satikās Ukrainā, Harkovas apgabalā, kur tēvs, būdams Pleskavas mērnieku skolas absolvents, bija nosūtīts strādāt.

Tēvs ģimenē bija jaunākais dēls. Vēl bija vecākais brālis Eduards un māsas – Kristīne un Anna. Bērnībā tēvs slimoja ar tuberkulozi, tāpēc uz skolu viņu nevarēja vest un viņš tika mācīts mājās – Siguldas pagasta “Grotos”, kas agrāk piederēja pastorātam un atradās Vējupītes krastā iepretī Pēteralai un Kraukļu alai.

Tagad šī vieta atrodas Siguldas pilsētas robežās. Tur sabūvētas savrupmājas – cita par citu skaistāka.”

Suvenīrs no Ukrainas – šokolādes vecīši

Autobuss Kremenčukā stāvēja minūtes divdesmit. Tagad tā ir liela pilsēta ar vairāk nekā 200 tūkstošiem iedzīvotāju. No Dņepras tilta skatam pavērās smilšaina pludmale. Upe, protams, nebija aizsalusi. Autoosta likās apmēram tikpat liela kā Jelgavā, Krāslavā, Viļakā vai Balvos. 2024. gada 1. janvārī tur bija atvērta tikai maza kafejnīca ar, ja atmiņa neviļ, diviem galdiņiem. Kiosks autoostas iekštelpās, kur varbūt būtu atrodami suvenīri vai pat kāds žurnāls vai avīze, stāvēja ciet. Bet kaut kas taču atmiņai no Kremenčukas bija jānopērk! Nopirku piecus šokolādes Ziemassvētku vecīšus, par kuriem pārdevēja laipni paskaidroja, ka tie ir vietējā ražojuma. Ceļasomā tie saspiedās. Turpmāk man visi šokolādes Ziemassvētku vecīši saistīsies ar Valentīnes Lasmanes dzimto pilsētu.

Atšķirībā no Kamjanskas Kremenčuka Krievijas pilna mēroga uzbrukuma laikā ir divas reizes teroristiski apšaudīta. 2022. gada 27. jūnijā raķetes iznīcināja tirdzniecības centru, tur gāja bojā ne mazāk kā divdesmit cilvēku. Cauri pilsētai autobuss brauca pa Peremogas (ukrainiski – Uzvaras) ielu. Ielas nosaukuma uzraksti bija jauni.

Pēc vēl kādām divām trīs stundām autobuss apstājās Borispolē, kuras apkaimē ir Kijivas lidosta. Tur notika “zirgu maiņa” – bija jāpārsēžas divstāvu autobusā, kas likās vairāk piemērots Eiropas ceļiem bez ielāpiem un bedrēm. Vēl pēc pusstundas bija klāt Kijivas metro. Kad, izkāpis no autobusa, precizēju ceļu, vairāki tai vakarā satiktie nemācēja to parādīt. Paši esot iebraucēji. Drīz gan atradās puisis, kas teica: “Nāciet man līdzi!” Kopā gājām kādu trīssimt metrus.

Labākā dāvana tēvam

Domājot par mājiniekiem vedamajiem suvenīriem un lasot ziņas, piezīmēju, ka ukraiņi lepojas ar to, ka sākuši ražot sieviešu bruņuvestes. Zināms, ka vispār karavīri lieto, ja tā var teikt, bezdzimuma bruņuvestes, kas pieguļ pamatā vīrieša augumam. Tātad ukraiņu modelētās ir īpaši domātas daiļajam dzimumam. Ukrainas bruņotajos spēkos dienē 7,3 procenti sieviešu. Latvijas Republikas Zemessardzē sieviešu procentuāli ir divas reizes vairāk. Problēma ir aktuāla. Domāju, ka suvenīram vest bruņuvesti no karojošas valsts uz nekarojošu būtu noziedzīgi. Taču ideju atvest var. Tāpēc arī rakstu. Plus varu palepoties, ka pērnvasar augustā pēc atgriešanās no armijas rezervistu kursiem Alūksnē jaunākā meita man uzdāvināja vīriešu apakšbikses. Proti, armijas rezervistu kursos visiem bija izsniegtas formas, kā arī apakšveļa. Pēc kursu pabeigšanas lauka formas bija jānodod, bet veļa tika atstāta personīgai novalkāšanai. Tā es arī saņēmu dāvanu. Arī tā būtu brīva niša, un kāpēc ne Latvijas šūšanas uzņēmumiem? Pēc neoficiālas informācijas, Latvijā šuj Ukrainas karavīru vasaras formas. Piegriezums ir tāds pats kā Latvijas zemessargiem un karavīriem.

Mājup pēc paveikta uzdevuma

2. janvāra rītā mēs ar tviterkonvoja biedru un skolotāju Zigmāru Ziemeli centrālajā Kijivas dzelzceļa stacijā iekāpām vilcienā Harkiva–Kijiva–Ļviva. Astoņas minūtes pirms atiešanas. Kā gados vecāks pukojos uz Zigmāru, ka doties uz vilcienu ar tik mazu laika rezervi nav pareizi. Taču Zigmārs pazīst Kijivu krietni labāk par mani, un atlika vadīties pēc viņa norādījumiem.

Vēl pirms nokāpšanas metro galvaspilsētā atkal atskanēja gaisa trauksme. Metro gaitu tā neietekmēja. Tomēr pazemē pie izejas no metro kāds bariņš drūzmējās. Iespējams, cilvēki gaidīja gaisa trauksmes atcelšanu. Vairums devās tālāk. Zigmārs paskaidroja, ka to, vai gaisa trauksme turpinās vai atcelta, var vienkārši saprast no, piemēram, policistiem – ārzemju vēstniecību sargiem. Trauksmes laikā policisti neatstāj posteni, taču viņu galvās ir ķiveres. Ja ķivere noņemta, gaisa trauksme beigusies.

Mūsu vilciena biļetes bija 23. vagonā. Kopā bija 28 vagoni. Tik garu pasažieru vilcienu varbūt tiku redzējis vienīgi bērnībā, kad cilvēki vairāk pārvietojās sabiedriskajā transportā.

Vilciena kupejā jau no Harkivas brauca māte ar dēlu – kara bēgļi. To uzreiz nevarēja pamanīt, jo vagonā bija tumšs. Atšķirībā no gaiši apgaismotā Dienvidkorejā ražotā Kijivas-Dņipro ātrvilciena, kas gāja uz austrumiem, mūsu vilcienā, kas gāja uz rietumiem, gaisma visa brauciena laikā netika iedegta. Pēc pāris stundām pa vagona logu iekšā sāka spīdēt dienasgaisma. Jau tuvojoties Ļvivai, sieviete pastāstīja, ka bēgļu gaitās ir apmetušies Polijā, Ukrainas pierobežā. Pagaidām mājās Harkivā viņi atgriezties neplāno. Sieviete strādā melno darbu, jauneklis mācās profesionāli tehniskajā skolā. Mācības poļu valodā. Mēs ceļabiedriem lepni stāstījām, ka esam brīvprātīgie, kas ar tviterkonvoju bija atdzinuši līdz Kijivai automašīnu. Taču smaids sievietes sejā uz mirkli parādījās tikai tad, kad Zigmārs uzlika uz kupejas galdiņa no mugursomas izvilkto paku ar skolēnu kontroldarbu lapām. Pasteidzos paskaidrot, ka Zigmārs ir skolotājs. Un, protams, piedalīšanās tviterkonvojā taču neatbrīvo no saistībām ar skolu un pašiem skolu jauniešiem – kontroldarbu rakstītājiem.

Uguntiņu lauks Ļivas kapsētā

Ļvivā, salīdzinot ar Kijivu, tomēr bija mierīgāka noskaņa. Uz ielas, nevis kā Kijivā pazemes tunelī, spēlēja muzikants. Arī cilvēku vakarā uz ielas daudz. Ļvivas grūti izbraucamās ielas pilnas ar automašīnām. Visērtākais satiksmei likās tramvajs. Kopīgi iegājām stikla muzejā. Varbūt paskopojāmies, neiegājām agrāk krievu tūristu iecienītajā krogā (tā man stāstīja vēsturnieks un Jelgavas domes deputāts Andris Tomašūns), kas atrodas pilsētas centrā pie rātsnama un iekārtots it kā konspiratīva nacionālās pretestības cīnītāju tikšanās vieta. Proti, pie kroga ārdurvīm ir jāklauvē, tad tev pajautā, vai neesi “moskaļs”, un tikai tad, kad esi pateicis paroli “Slava Ukrainai!”, tevi laiž iekšā. Biju baznīcā, kur bērnu koris a capella dziedāja “Kluso nakti, svēto nakti” un pašu ukraiņu Ziemassvētku dziesmas.

Nebija domāts, ka Ukrainā apmeklēsim kritušo karavīru piemiņas vietas. Taču sanāca tā, ka, braucot uz dzelzceļa staciju, sajaucām tramvaja kustības virzienu. Tramvajs veda nevis uz staciju, bet otru galapunktu. Mums bija biļetes uz Polijas pierobežas pilsētas Rava-Ruskas vilcienu. Un tu piepeši saproti, ka blakus tramvaja sliedēm ir sākušies pilsētas kapi. Aiz sētas lieli koki, tumšs, un te pēkšņi mierīgajā vakarā ar blāvu gaismu deg svecītes. To apgaismotais laukums – varbūt tenisa korta lielumā… Skaidrs, ka tie bija jaunie brāļu kapi.

Tramvajā bijām palikuši vieni paši. Tramvaja vadītāja, enerģiska, sīka sieviņa, teica, lai neuztraucoties. Viņa aizvedīšot mūs uz dzelzceļa staciju. Tikai viņas nosauktā tramvaja galapunktā pienākšanas laiks bija piecas minūtes pēc Rava-Ruskas vilciena atiešanas. Pēc piecām minūtēm klāt bija no Zigmāra viedtelefona izsauktais taksometrs, un uz vilcienu paspējām.

• JELGAVAS NOVADA sadarbības partneru Rava-Ruskas skola, kurā noteikti gribētos iegriezties. Pie ieejas trīs piemiņas plāksnes pretterorisma operācijā 2014. un 2015. gadā kritušajiem.

Ar bildēšanu uzmanīgāk

Rava-Ruskā, kā jau Jelgavas novada sadraudzības pilsētā, mūs uzņēma ļoti labi. Turklāt arī pats mērs Ivans Ivanusa.

Trīs Krievijas teroristiskajā uzbrukumā kritušo karavīru piemiņas zīmes bija pašā pilsētas centrā pie skolas. Tās vēl no 2014. un 2015. gada. Kad sievietei, kas piepeši parādījās skolas durvīs, jautāju, vai drīkst fotografēt, viņa piekrītoši un arī nevaļīgi atmeta ar roku. Fotografēt bija aizliegts Rava-Ruskas dzelzceļa stacijā.

Netālu no stacijas Zigmārs dabūja atrādīt līdz šim uzņemtās bildes labvēlīgai policijas patruļai (“Jūs taču saprotat, ka pie mums ir karš!”). Te jāpiebilst, ka pērn septembrī Rava-Ruskā tika īstenots Ivana Ivanusas un viņa domubiedru virzītais Ukrainas-Polijas projekts par dzelzceļa mezgla izveidošanu. Proti, Rava-Ruskas stacijā pie viena perona pienāk divi dažāda platuma sliežu ceļi – gan Ukrainas (Krievijas un pagaidām arī Baltijas valstu platuma 1520 milimetru), gan arī tā sauktā Eiropas (1435 milimetru). Kopš pērnā septembra Rava-Ruskā reizi diennaktī pienāk vilciens no divsimt kilometru attālās Ivanofrankivskas un 62 kilometru attālās Ļvivas, kā arī vilciens no 144 kilometru attālās Ļubļinas, Polijas austrumu lielpilsētas. Rava-Ruskas stacijā tad notiek robežas un muitas kontrole – abi vilcieni samainās ar pasažieriem. “Vilciens ir visērtākais veids, kā no Rava-Ruskas stundas laikā nokļūt Polijā. Braucot ar autobusu, jūs robežkontroles punktā iestrēgsiet uz vairākām stundām,” laipni paskaidroja dzelzceļnieks, ko satikām stacijā. Biļetes uz Ļubļinas vilcienu bija izpirktas vairākas dienas uz priekšu.

Poļu protests

• FOTO NO TVITERA – Polijas–Ukrainas robežas bloķēšana gadu mijā.

3. janvārī Rava-Ruskas centrā pusdienlaikā iekāpām autobusā Ļviva-Ļubļina. Tiešām sanāca tā, kā teica ukraiņu dzelzceļnieks, – trīs kilometrus tālāk robežkontroles punktā iestrēgām uz piecām stundām. Poļu robežkontrole pārbaudīja tikai dokumentus un sejas. Toties ukraiņu muitniekam aizdomīgs izskatījās Zigmāra termoss, kura nospiedums somā atgādināja šāviņa čaulu, kādu pāri robežai vest nedrīkst.

Kad jau bijām tikuši cauri, ļoti nomācošu iespaidu Polijas–Ukrainas pierobežā jau turpceļā atstāja ukraiņu smagās automašīnas, kurām poļi bija nobloķējuši vai vismaz traucēja ceļu uz Ukrainu. Tās tur stāvēja simtiem. Rava-Ruskas mērs Ivans Ivanusa skaidroja, ka poļu protests saistās ar transporta pakalpojumu tirgus dalīšanu. Turklāt lielākie protestētāji izrādījušās poļu “pelēkās zonas” uzņēmumi, kas līdz šim veduši kravas uz Baltkrieviju un Krieviju un tagadējos kara apstākļos ir zaudējuši ienākumus. Pēc Polijas parlamenta vēlēšanām, mainoties valdībai, Polijas atbalsts Ukrainai ir pieaudzis. Tagad robežas blokāde Polijā pie Rava-Ruskas robežkontroles punkta ir noņemta. Tā ilga apmēram divus mēnešus. Taču šīs nedēļas ziņa ir par uzbrukumu Ukrainas labības vedējiem Polijā pie Ukrainas robežas, tiesa, citviet, ne pie Rava-Ruskas. Poļu ļaundari bija trim rindā stāvošiem ukraiņu kravas auto slepus atvēruši kravas nodalījumu, un uz ceļa izbira trīs četras tonnas graudu. Tādējādi Ukrainas šoferi bija spiesti atgriezties. Noziegumu izmeklē Polijas policija.

3. janvāra vakarā ceļā no Ļubļinas uz Varšavu vēl divas stundas iznāca būt ukraiņu sabiedrībā. Tur nokļuvu, Ļubļinā ātri pārsēžoties visai pilnajā autobusā Kijiva–Berlīne. Pēc minūtes šis autobuss gāja tālāk uz Varšavu. Biju klepains, iepriekšējā vakarā nosalis nekurinātajā piepilsētas vilcienā Ļviva–Rava-Ruska, uzlicis sejas masku, taču kāda kundze dzeltenās metāla brillēs un kažokā man laipni norādīja, lai sēžu blakām. Minēto veselības apstākļu dēļ tā arī savai labvēlei neko nepajautāju. Vēlāk, to pārdomājot, likās, ka kundze kažokā bija iegādājusies “lielo” autobusa biļeti, proti, viņai autobusā pienācās viss divvietīgais krēsls. Ej nu tagad sazini.

Pusotra simta kilometru garais ceļš no Ļubļinas līdz Varšavai pagāja ātri. Varšavas autoostā Berlīnes pasažieri pārsēdās citā autobusā, kuram vairs nebija ukraiņu šoferi. Ir vairākkārt dzirdēts, ka poļu un vācu šoferi kara laikā pa Ukrainu nebrauc. Par latviešiem īsti nezinu. Ukraiņu autobusa šoferim es paliku braucienu parādā. Autobusā biļetes netirgoja, Ļubļinas autoostā līdz kasēm aizskriet bija par vēlu, bet pusnaktī Varšavā nepratu izdabūt skaidru naudu no bankomāta. Kad par to teicu šoferim, kura autobuss vēl kādu brīdi stāvēja pie perona, viņš laipni atmeta ar roku: “Nekas!”

10. janvārī medijos tika publicēta ANO ģenerālsekretāra vietnieces Rozmarijas Dikarlo intervija, kurā viņa atgādināja, ka Ziemassvētku un Jaungada laikā uz Ukrainu tika izšautas krievu raķetes un kaujas droni. Proti, 2023. gadā lielākais kara noziegums pret civiliedzīvotājiem notika 29. decembrī – dienā, kad 124. tviterkonvojs kopā ar Zigmāru Ziemeli un mani izbrauca no Rīgas. 29. decembra Krievijas 110 raķešu un 36 kaujas dronu triecienu rezultātā gāja bojā 58, bet ievainoti tika 158 cilvēki.

2024. gada 1. janvāris Ukrainā bija izsludināta kā sēru diena, bet es ar savu biezo ādu to brauciena laikā nemanīju. Neviens no mūsu Ukrainā satiktajiem cilvēkiem nebija nogrimis bēdās vai izmisumā. Protams, sarunās tika atkārtots ārprātīgais un neatbildētais jautājums – kad tas karš beigsies? Taču ukraiņi ir uzdrošinājušies nenobīties. Būt ārkārtīgi stipriem un izturīgiem.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas” #SIF_MAF2023