Kaut laika gaitā ēšanas paradumi ir pamainījušies, rudzu maize latviešiem vienmēr bijis kas īpašs un godā turams. Svaigi ceptas maizes smarža mūs atgriež bērnībā, kad to cepa teju katrā lauku sētā. Lai atdzīvinātu piemirstās tradīcijas un pieredzējušas saimnieces vadībā izceptu savu rupjmaizes kukulīti, ikviens bija aicināts uz pasākumu “Satiec savu meistaru” Dzīvesziņas un arodu sētā.

Izcep savu pirmo kukulīti

Kā “Zemgales Ziņām” atklāja Dzīvesziņas un arodu sētas saimniece Aija Mālkalne: “Cilvēku interese par maizes cepšanas meistarklasi ir pārsteidzoši liela. Jau otrajā dienā pēc pasākuma reklāmas publicēšanas bija pieteicies maksimālais cilvēku skaits, un daudziem pat vajadzēja atteikt. Vairāk par 15–16 cilvēkiem nevaram uzņemt, jo maizes krāsns nav tik liela, lai saliktu visu gribētāju kukulīšus.” Arī pasākumā sastaptā jelgavniece Ņina un dobelniece Arita meistarklasei pieteikušās vienas no pirmajām: “Tagad tādi laiki, kas zina, varbūt būs jāsāk pašām cept mājās maizi. Man kādreiz bija maizes krāsns, bet to vajadzēja nojaukt. Virtuvē sanāk pavadīt daudz laika, īpaši garajos ziemas vakaros, kad top dažādi gardumi. Cepu arī maizi pēc žurnālos atrastām receptēm. Visbiežāk tā ir graudu maizīte ar visādām sēkliņām,” stāsta Ņina, kura kopā ar Aritu ir aktīvas dažādu pasākumu apmeklētājās kā Jelgavā, tā citviet. Pavisam drīz gaidāmajā talkā viņas piedalīsies Svētes upes tīrīšanā, kur iesaistīti visi kaimiņi.

Draudzenēm Kristīnei, Dacei, Sanitai un Oļai šī ir pirmā meistarklase, un maizes cepšana vēl nekad nav mēģināta. Viņas atzīst, ka virtuvē īsti nepatīk darboties, bet labprāt kopā apmeklē dažādus pasākumus, lai kaut ko jaunu uzzinātu. “Maizi cept mājās tomēr nemēģināšu, jo process šķiet gana sarežģīts. Dažreiz izcepu kādu saldo plātsmaizi un pīrādziņus, jo tas man padodas. Rupjmaizi vairāk iegādājos svētku tirdziņos, bet ikdienā pērku saldskābmaizi,” atklāj Kristīne.

No vecās krāsns ķieģeļiem top jauna

Kamēr mīkla vēl rūgst lielajā abrā blakus krāsnij, Aija Mālkalne iepazīstina ar mājas vēsturi: “Mājas pirmsākumi meklējami jau 17. gadsimtā. Tā gan iesākumā bijusi koka ēka, kura vēlāk pārbūvēta. Kopš seniem laikiem šajā pilsētas daļā dzīvojuši amatnieki un tirgotāji. 1911. gadā šo māju nopērk divi brāļi ebreji – Eliass un Leips Rumeļi no Jaunjelgavas – un nodibina te maizes ceptuvi. Ar viņu cepto maizi apgādāja visu pilsētu, to varēja nopirkt arī uz vietas veikaliņā. Mūsdienās, veicot mājas restaurāciju, tika atklāta daļēji saglabājusies vairākus metrus liela maizes krāsns, kura gan vairs nebija lietojama. Tās ķieģeļus meistari izmantoja, mūrējot jauno krāsni, kurā maizīti cepam arī šobrīd. Uz ķieģeļiem vēl redzami uzraksti, no kura cepļa tie nākuši.”

Dodamies uz pagrabstāvu apskatīt to, kas vēl palicis pāri no senās maizes krāsns. Izrādās, ar siltā gaisa cirkulāciju no krāsns sendienās tika sildītas mājas grīdas. Tāds kā mūsdienu populāro silto grīdu pirmsākums. Pagrabā kādreiz bijusi arī dzeramā ūdens aka, kura gan nav saglabājusies.

Mīklu mīcot, jādusmojas

“Maizītei, ko cepsim, recepte nākusi no maniem vecvecākiem, tā laika gaitā pielāgota, pamainot proporcijas. Protams, maizi var cept arī elektriskajā cepeškrāsnī, bet, cepot uz dzīvās uguns, garša ir pavisam cita,” teic latviskās dzīvesziņas entuziaste Zanda Kursīte un turpina: “Maizes gatavošana jāsāk jau iepriekšējā dienā, kad gatavo plaucējumu – abrā iekaisa rudzu miltus, uzlej verdošu ūdeni ar ķimenēm un masu sakuļ tādā kā putrā, lai izdalītos dabīgie cukuri un maizīte būtu salda, jo sendienās ne visi varēja atļauties izmantot cukuru. Mūsdienās, protams, cukuru un sāli varam pielikt arī papildus. Kad masa sakulta un atdzisusi, pievieno sagatavoto ieraugu un novieto siltā vietā uzrūgt. Ieraugu no rudzu miltiem un ūdens var sagatavot katrs pats un pēc maizes cepšanas atstāt glabāties ledusskapī. Vismaz reizi nedēļā tas “jāpabaro” ar rudzu miltiem. Kādas dažas dienas pirms plānotās maizes cepšanas ieraugs jāizņem no vēsuma un intensīvi jāatdzīvina, pielejot ūdeni un pieberot miltus. Kad mīkla uzrūgusi, jāliek klāt milti, iesala ekstrakts un pēc vēlēšanās kādas sēkliņas, piemēram, saulespuķu. Pēcāk gandrīz stundu seko intensīva mīklas mīcīšana, kas ir fiziski smags darbs. Jāmīca līdz brīdim, kad mīkla sāk nākt nost no rokām. Ticējums vēsta, ka, mīklu mīcot, jādusmojas, jo tad labāk rūgs.”

Maizes krāsns ir jākurina apmēram trīs stundas. Par piemērotu uzskatāma bērza, oša un ozola malka. Ozola gan ir dārga, tāpēc to parasti neizmanto. Noteikti nevajag izmantot alkšņa malku, jo tā dod ātru, bet ne noturīgu karstumu. Pirms maizes cepšanas pelni un oglītes no krāsns jāiztīra. Saimniece stāsta, ka tam agrāk izmantoja speciālu instrumentu, kādu gan mūsdienās grūti atrast, tāpēc ir pielāgots sens kaplis garā kātā. Īsto krāsns temperatūru, kas derēs maizes cepšanai, var uzzināt, iemetot iekšā sauju miltu. Ja tie uzliesmo – vēl par karstu, bet, ja tikai apbrūnē – ir īstais brīdis. Vasarā maizes klaipiņus liktu uz kļavu lapām, bet tagad jāizlīdzas ar apakšā pabārstītām klijām.

Atdzīvina dzimtas tradīcijas

Kad krāsns sagatavota, jāķeras pie klaipiņa veidošanas. Mīkla abrā ir uzrūgusi, un Zanda Kursīte katram maizes cepējam iedala pa krietnam mīklas pikucim, kas ar mitrām rokām maigi jāglauda un jāpaijā, līdz gatavs apaļš vai iegarens kukulītis. Lai pēc izcepšanās savu kukulīti varētu atšķirt no pārējiem, uz tā jāievelk kāda pazīšanas zīme. Tad seko svarīgais brīdis – kukulīši jāliek uz lizes un jāšauj krāsnī iekšā. Drosmīgākie meistarklases dalībnieki to dara paši, bet citi labāk uztic saimniecei. Kad visi kukulīši ir krāsnī, jāapbruņojas ar pacietību, jo līdz gatavībai jāgaida vismaz stunda.

Kamēr gaidām, jautājam Zandai, kādas ir viņas attiecības ar maizīti un cik sen tā jau tiek cepta. “Viena mana vecmāmiņa ir beigusi slaveno Kaucmindes mājturības skolu un prata cept ideālus pīrāgus, bet otra bija prasmīga saimniece un visā apkārtnē izdaudzināta garšīgas maizītes cepēja. Tā arī es vēlējos atdzīvināt dzimtas tradīcijas un jau trīs gadus esmu pievērsusies rudzu maizes cepšanai. Mājās to cepu reizi divās nedēļās, un tas ir arī brīnišķīgs ciemakukulis, dodoties viesos. Tomēr maizes cepšana prasa samērā daudz laika, kura ikdienas skrējienā bieži pietrūkst, tāpēc citreiz nākas rupjmaizīti nopirkt veikalā.” Maizes cepēja iedrošina ikvienu izcept maizīti savā mājas virtuvē, jo, ja mēģina, tad noteikti sanāks.

Nu arī pienācis laiks vilkt kukulīšus no krāsns laukā. Ak, kas par smaržu! “Karstā maizīte jāapslaka ar ūdeni, lai garoziņa kļūst mīkstāka un pēc tam jāatpūtina zem linu dvielīša, jo gatavošanās process vēl brīdi turpinās,” paskaidro Zanda Kursīte. Agrākos laikos siltu maizīti nekad neēda, bet ļāva kārtīgi atdzist un nobriest. Mūslaikos ir grūti atturēties no vēl siltas un smaržojošas maizītes baudīšanas.

FOTO: INGRĪDA NEUSA-LUCA

Ar maizes cepšanu saistās ne viens vien ticējums

■ Nogrieztu maizīti nekad neliek pret durvīm, jo tad svētība iet prom.

■ Maizīti ar pirkstu nevar bakstīt, lai laimei acis neizbaksta.

■ Maizīti nedrīkst pa logu padot ārā, jo tad cūkas rudzus izbradā.

■ Maizes drupačas rūpīgi jāsaslauka, lai dārzā un laukā nezāles neaug.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas” #SIF_MAF2023