Jāņa Čakstes gars aizvien vēl iedvesmo

Aučos izskan Maigas Šīrones gredzena stāsts

Godinot Latvijas Valsts prezidentu Jāni Čaksti, svētdien, 15. septembrī, Sesavas baznīcā, kur tika kristīts Sesavas pagasta Čakstu Zirņos (vieta atrodas tagadējā Sesavas pagastā) 1859. gadā dzimušais Jānis Čakste, notika piemiņas dievkalpojums.

Ar Salgales un Jaunsvirlaukas pagasta kora “Svīri” dziesmām un neparasti plašu radu tikšanos iezīmējās pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes 165 gadu jubilejas svinības viņa mājās “Auči” Jelgavas novada Salgales pagastā. Dzimšanas dienas svētkos neiztrūka arī Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes pārstāvji, kas sveica Jāņa Čakstes goda stipendijas ieguvēju Meža un vides zinātņu fakultātes 4. kursa studentu Jāni Plataci, kurš ir jau astoņpadsmitais Jāņa Čakstes stipendiāts.

Neparasti plašās radu sabraukšanas iemesls bija simts gadi, kopš 1924. gadā Jānis Čakste dāvināja savām četrām meitām – Janīnai, Aldonai, Maigai un Dailai – gredzenus ar putniņu – čaksti –, un tagad vajadzēja satikties pēctecēm – jaunajām gredzena valkātājām. Tad arī ar asarām acīs Maigas Šīrones mazmazmeita Inga Bajāre atklāja vecvecmāmiņas stāstu. Tas sasaucas ar Jelgavā jau zināmo leģendu par to, kā 1945. gadā jau no okupētās Latvijas Jelgavas slimnīcas ārsts prezidenta dēls Ringolds Čakste brauca uz Sibīriju glābt māsas Maigas bērnus, bet no turienes atveda veselu dzelzceļa vagonu ar izsūtīto latviešu bērniem.

Par vecvecmāmiņu Maigu Inga Bajāre stāstīja: “Jaunībā viņa bija ļoti radoša – patika gan mūzika, gan tēlotājmāksla. Galu galā Maiga izlēma studēt mūziku Latvijas Valsts konservatorijā un kļuva par pianisti. 23 gadu vecumā apprecējās ar juristu Teodoru Šīronu.” Inga Bajāre piebilda, ka apprecēties 23 gadu vecumā tajā laikā bija normāli, nevis agri, kā tas skaitītos latviešiem mūsdienās. Šīronu ģimenē izaudzināta meita Ināra un dēls Valdis. Lielākais vecāku strīds bijis par to, kādu svešvalodu mācīt bērniem. Izšķiršanās bijusi starp vācu un angļu, galu galā pieņemts kompromiss – guvernante Žozefīne bērniem mācījusi franču valodu. Traģiskajā Latvijas okupācijas laikā Teodors Šīrons bieži slēpies, nav uzturējies mājās. 1941. gada 14. jūnija rītā Rīgas dzīvoklī bijusi tikai Maiga ar bērniem. Nelaimi nojaušot, arī viņa todien bija domājusi pārcelties uz vasaras māju Jūrmalā. “Taču vecvecmāmiņa ar bērniem aizbrauca nevis uz Jūrmalu, bet gan uz Sibīriju,” sacīja Inga. Izsūtījumā bērni pamīšus gājuši uz skolu, jo māsai un brālim pa abiem bijuši vieni velteņi. Bērni novājējuši, un 1944. gadā bijušas bažas, ka viņi neizdzīvos. Tad piepeši Maiga saņēmusi vēstuli, kas bijusi parakstīta “Čakste K.”. Aploksnē bijuši divi simti rubļu. Tā nauda ģimeni glābusi no bada. Pēc tam, kad 1956. gadā Maiga atgriezās Latvijā, viņa vēstules saņemšanas dienā gājusi uz baznīcu, lai pateiktos par liktenīgo palīdzību 1944. gadā. Inga Bajāre uzsvēra Ringolda Čakstes nopelnus Ināras un Valda Šīronu glābšanā, izvedot uz Latviju 1945. gadā. Te zīmīgi piebilst, ka Maiga vienpadsmit gadus Sibīrijā pavadīja psihiatriskajā slimnīcā, tēlodama sevi garīgi slimu. Tādējādi Ringolds Čakste nokārtojis, ka māsa nav spējīga rūpēties par saviem bērniem un tie kā bāreņi ir nogādājami pie radiem Latvijā. Inga Bajāre piezīmēja, ka vecvecmāmiņa Maiga piedzima 1904. gada 4. augustā, bet aizgāja mūžībā 1984. gada 5. augustā. Noslēpumu par tēva dāvāto gredzenu viņa nav izpaudusi. “Acīmredzot Maigai gredzens nebija prioritāte. Viņai galvenais bija nosargāt bērnus – lai viņi ir dzīvi,” sacīja Inga Bajāre. Padomju okupācijas laikā Šīronu ģimenē bērniem nav stāstīts, ka viņi ir no Latvijas Valsts prezidenta dzimtas. “Tolaik taču nebija labi stāstīt to, kas saistās ar Latvijas valsti,” teica mazmazmeita. Viņa piebilda, ka ir augusi sešu bērnu lielā ģimenē, kā tas pienāktos Jāņa Čakstes pēctečiem.

Sākoties atmodai, vectēvs Valdis pamazām atklājis ģimenes noslēpumu, tostarp stāstu arī par Čakstes meitām dāvāto gredzenu ar čakstes putniņu. Daudz kas saistībā ar Valsts prezidentu un viņa ģimeni tika publicēts medijos.

Raksturojot situāciju 90. gadu Latvijā, Inga Bajāre atceras, ka tolaik daudz ko ļaudis veica pašu rokām. Tā arī Šīronu ģimenē tika iedarbināta vecā, pie vectēva māsas Ināras turētā šujmašīna. Tad piepeši šujmašīnas atvilktnē atradās papīra vīstoklītis. Un tajā bija vecvecmāmiņai dāvinātais gredzens ar čaksti un arī kulons.

Maiga uz Sibīriju bija paņēmusi māsīcu dāvātās segas, spogulīti sudraba ietvarā, bet ļoti saudzējamo un paaudzēs nododamo tēva dāvāto gredzenu – nē. Tad Šīronu dzimtā tika nolemts, ka gredzena valkātāja turpmāk būs Ingas mamma – arī Maiga Šīrone. Proti, gredzens tika dāvināts Maigai Šīronei, un to arī valkās Maiga Šīrone, jo Inārai bērnu nebija, bet Valda ģimenē piedzima trīs dēli, kas nevarēja būt sieviešu gredzena valkātāji. Diemžēl stāsts ar šo skaisto gredzena atrašanas brīdi nebeidzas.

Šīroni ļoti priecājušies par ģimenes relikviju. Gredzenu rādījuši draugiem un paziņām. Mazpilsētā, kur dzīvojuši, vēsts par gredzena brīnumaino atrašanos tapusi plaši zināma. Un tad negaidīti kāds bija iekļuvis Šīronu dzīvoklī un gredzenu nozadzis. Triecienu ģimene pārdzīvojusi vairākus gadus. Nevienam par to skaļi nav stāstījuši. “Mēs, seši bērni, esam izauguši. Kad sanākam kopā, būtu labi, ja mums būtu arī dzimtas gredzens. Tomēr ne jau tajā gredzenā ir dzīves spēks, bet gan ģimenē,” noslēgumā teica Inga Bajāre. Sarunā ar “Ziņām” viņa piebilda, ka Maigas gredzenu ir savās rokās turējusi. Tajā ir iegravēts viņas vārds un gadskaitlis. Viņasprāt, iespējams, gredzens vēl aizvien atrodas tajā pašā mazpilsētā, kur tika nozagts. Inga Bajāre atklāj, ka šī pilsēta ir Kuldīga. “Ziņu” aptaujātie lietpratēji teic, ka vēl nav par vēlu gredzenu mēģināt atrast. Ir taču zināms, kā tas izskatījās, un 90. gadi jau nebija tik sen.

Ņemiet bērnus līdzi uz vēlēšanām!
Jau divdesmit gadus saistām sevi ar to pasauli, pie kuras esam jutuši savu piederību vienmēr, bet ko ir lieguši mūsu naidnieki. Jau divdesmit gadus esam daļa no Rietumu pasaules, esot Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Šajā laikā esam mainījušies, ir mainījusies vide ap mums. Varam droši apgalvot, ka tik attīstīti, aizsargāti un ar tik augstu dzīves līmeni neesam bijuši vēl nekad.

Šobrīd tas mums šķiet pašsaprotams, bet to var viegli zaudēt, tādēļ neļausim nelabvēļiem gados sasniegto graut, sējot kūtruma sēklu mūsu prātos. Nevēlēšanās piedalīties savas sabiedrības veidošanā ir tas, ko mūsos vēlas iedēstīt naidīgas varas. Varam redzēt, kā ar šo vienaldzības sērgu ir saindēti daudzi jo daudzi savējie, jo ar vienaldzīgu tautu var viegli manipulēt – tā pakļaujas it visam un ir kā ūdenszāles upes ūdeņos, kas lokās līdzi ikkatrai dažādajai straumei.

Mums kā demokrātiskai sabiedrībai, kā daļai no pasaulē lielākās demokrātisku valstu alianses – Eiropas Savienības – ir uzdevums būt sardzē par iespēju paust savu viedokli un aizstāvēt savu valsti.

Lai arī esam neliela valsts, mūsu balss ir stipra, un tajā ieklausās, jo īpaši, ja kopīgi iestājamies ar saviem Baltijas brāļiem un māsām. To lieliski apliecina mūsu katra atsevišķi un visu kopā centieni attiecībā pret jautājumiem, kas skar Ukrainu, tostarp tās atbalstu un uzņemšanu Eiropas Savienībā, tās centienus kļūt par daļu no brīvās pasaules.

Atceros, kad vēl biju mazs bērns, vecāki mani uz vēlēšanām ņēma līdzi. Atceros, kā man ļāva iemest vēlēšanu balss aploksni urnā un kā tēvs sekoja vēlēšanu nakts pārraidēm. Tas manī kā bērnā radīja sajūtu, ka vēlēšanas ir nozīmīgas, tas radīja bijību pret šo procesu. Aicinu arī ikvienu no jums ņemt līdzi bērnus, rādīt, ka vēlēšanas ir svarīgs notikums sabiedrībai – tā ir demokrātijas svētku diena.
Saīsināti no LBTU 4. kursa studenta Jāņa Čakstes stipendiāta Jāņa Platača runas 14. septembrī Aučos

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.