“Karš ir liels pārbaudījums katram”

No 31. maija līdz 4. jūnijam žurnālists Gaitis Grūtups sadarbībā ar Jelgavas ukraiņu biedrību “Džerelo” devās žurnālistiskā braucienā uz Ukrainu. Tika veikts maršruts, kurā bija iekļauta Jelgavas novada sadraudzības pilsēta Rava-Ruska un Jelgavas sadraudzības pilsēta Ivanofrankivska, kas atrodas Ukrainas rietumos, kā arī Ukrainas austrumi – Doņeckas apgabals, kur pie Ukrainas valsts aizsardzības līnijas atrodas karaspēka vienības, kurās dienē karavīri no Ivanofrankivskas apgabala. Publicējam interviju ar Jelgavas novada pašvaldības sadraudzības pilsētas Rava-Ruskas administratīvā rajona pašvaldības mēru Ivanu Ivanusu, kas notika 3. jūnijā.

– Lūdzu, pastāstiet par sevi! Kā savos samērā jaunos gados kļuvāt par pašvaldības vadītāju un kā tagadējos kara apstākļos strādājat?

Esmu vietējais – dzimis, audzis Rava-Ruskas rajona Hičas ciemā, kur ar ģimeni dzīvoju arī pašlaik. Man ir 36 gadi, pēc izglītības esmu finansists. Esmu nodarbojies ar uzņēmējdarbību, dienējis Nacionālajā gvardē, kur tagad atrodos operatīvajā rezervē. 2014. gadā pirmo reizi balotējos pašvaldību vēlēšanās, kur ar 88% balsu tiku ievēlēts par sava dzimtā ciema Hičas (2119 iedzīvotāji) galvu. Jāpaskaidro, ka Ukrainā pašvaldību vēlēšanās vēlētāji atsevišķi balso gan par izraudzīto deputātu kandidātu listi, gan par pašvaldības vadītāju. 2015. gadā Ukrainā sākās pašvaldību reforma, kuras mērķis bija apvienot mazās pašvaldības. Tā 2020. gadā tapa Rava-Ruskas pašvaldība (‘gromada’ – ukraiņu val.), kurā ietilpst pati Rava-Ruska un astoņu apkārtējo ciemu pašvaldības, arī Hiča. Es nolēmu nepieslēgties nevienai politiskajai partijai (smejas – red.) un balotēties par Rava-Ruskas mēru. Strādājot par Hičas galvu, panākumi bija, un mani arī ievēlēja.

2022. gada 24. februārī man bija redzējums, ka atgriezīšos armijā. Bet tad tepat Rava-Ruskā pie valsts robežas iestājās humānā krīze. Sievietes, bērni, automašīnu rindas, humānās palīdzības kravas, kas nāca no Rietumiem, un arī blokposteņi – gatavība aizstāvēties pret iebrucēju… Līdz tam nekad nebiju iedomājies, ka mani vietnieki nav armijā dienējuši un nezina, kā darboties apstākļos, kad problēmas risina kara administrācija. Nodomāju: “Nu, labi! Palikšu vēl dažas dienas un pēc tam iešu dienēt. Taču tad aktualizējās jautājums par dzelzceļa savienojumu Rava-Ruskā starp Poliju un Ukrainu. Nedēļu pirms kara bijām parakstījuši memorandu ar poļiem par dzelzceļa līnijas atjaunošanu, kur tieši Rava-Ruska būtu vieta, kur pasažieri pārsēžas no Eiropas uz Ukrainas platuma sliežu vagoniem. Tāda dzelzceļa līnija šeit bija uzbūvēta pirms vairāk nekā simt gadiem. Pēc Pirmā pasaules kara tā vairs nedarbojās. Kara apstākļos mums vajadzēja mazāk par pusgadu, lai atjaunotu astoņu kilometru posmu, kas iet tieši līdz robežai. Taču vēl gadījās visādas aizķeršanās. Divas reizes ir pārcelts datums, kad līnija tiks atklāta. Tagad tas noteikts pēc mēneša. Ceļš no Ļvivas līdz Varšavai ilgs sešas stundas. Plānojam, ka pasažieru pietiks. Kravu pārvadājumi būs otrais projekta attīstības etaps.

Simts procenti, ka Ukraina būs Eiropas Savienībā, kopā ar valstīm, kas mums palīdz nelaimē. Man personīgi par to šaubu nebija jau sen. Agrākā attieksme pret Ukrainu, ka tā atrodas ne šur, ne tur, ir beigusies. Manuprāt, Rava-Ruska atradīsies Baltijas un Melnās jūras transporta koridorā.

– Kad Baltkrievija kļūs brīva, varētu būt, ka satiksmes līnija starp Baltijas un Melno jūru nobīdās?

Mēs nevaram gaidīt vēl nezin cik gadu, kamēr Baltkrievija kļūs brīva. Par brīvību ir jācīnās. Tā vienkārši tāpat netiek dota.

– Jūs bijāt arī Maidana barikādēs 2013./2014. gadā?

Jā, protams. Piedalījos arī Oranžajā revolūcijā 2004. gadā.

– Nevardarbīgā nacionālās pretošanās cīņa, 1991. gada janvāra barikādes Baltijā noritēja salīdzinoši mierīgi, ar mazākiem upuriem. Tolaik padomju armijas karavīri, militārā vadība jau arī gribēja pārmaiņas. Ukrainā notiekošais mums rāda, cik ļoti patiesībā bijām apdraudēti.

Baltijas valstis un Ukraina – mēs viens otru ļoti labi saprotam. Kad Krievija uzbruka Ukrainai, pati pirmā palīdzība bija no jums. Ir jācīnās, citādi mūs vienkārši nebūs.

– Jūs esat vietējās sabiedrības ievēlēts pašvaldības vadītājs, taču jums nav savas partijas atbalsta. Varbūt tomēr plānojat iestāties kādā partijā? Vai varbūt mainīsiet darbu?

Tās ir lielas problēmas. Ja tev nav savas partijas atbalsta, grūti virzīt idejas. Godīgi sakot, es to negaidīju. Pirmais gads pagāja jaunās Rava-Ruskas pašvaldības veidošanā. Pusgada laikā sarīkojām 25 konkursus apvienoto iestāžu vadītājiem, departamentu direktoriem. Pašvaldībā ir 17 skolas, tāpat bibliotēkas, tautas nami. Iedzīvotāju skaits pirms kara bija 26 tūkstoši. Tagad ir apmēram 25 tūkstoši. Vieni aizbrauca, citi atgriezušies. Mūsu pašvaldībā ir apmēram pieci simti kara bēgļu no Ukrainas austrumiem.

Uz banku atpakaļ es neiešu. Man patīk mans darbs. Jau mācoties skolā, biju klases vecākais, augstskolā vadīju studentu pašpārvaldi.