• Kristīne Čakste – pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes mazmazmeita.

Starp izcilniekiem, kuri Jelgavas pilsētas svētkos saņems apbalvojumus, bija arī Kristīne Čakste – pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes mazmazmeita un arī sava vecvectēva memoriālo māju “Auči” privātā muzeja uzturētāja. Augstajam apbalvojumam K. Čaksti pieteica Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs. Pieteikums saistās ar viņas jau gandrīz divdesmit gadus ilgo nesavtīgo darbu J. Čakstes piemiņas saglabāšanā un demokrātijas stiprināšanā.

– Kāda jums ir sajūta, uzzinot par Jelgavas pašvaldības piešķirto apbalvojumu?

Esmu ļoti priecīga un gandarīta. Protams, nestrādāju jau tādēļ, lai saņemtu apbalvojumus. Tomēr ir ļoti patīkami, ja kāds ir pamanījis to, kā tu ņemies. Tas dod enerģiju. Jelgavā neesmu nekad dzīvojusi, taču jau bērnībā dzimtā man bija iepotēts, ka Čakstes taču ir no Jelgavas. Tātad tā ir arī mana pilsēta.

– Vai pirmajam Latvijas Valsts prezidentam vienīgais piemineklis ir Jelgavā?

Jā. Liepājā ir Jāņa Čakstes laukums, bet tur nav pieminekļa. Pa visiem šiem gadiem esam mēģinājuši kādu piemiņas zīmi Jānim Čakstem izveidot Rīgā, taču tas nav izdevies. Oponenti saka: ir taču piemineklis Rīgā, Meža kapos. Bet kaps ir kaps. Ārzemju delegācijas parasti uz kapiem neiet. Ir ideja, ka Jānim Čakstem piemiņas vietu varētu izveidot Pārdaugavā uz AB dambja – vietā, kur atrodas lielais valsts karoga masts. Tur būtu skats pāri Daugavai uz Vecrīgas panorāmu un var sanākt tāda kā pārdomu un meditācijas vieta. Tur kā Zemgalē varētu iestādīt ābeles. Tā gan ir tikai ideja. Pagaidām Čakstes vārds galvaspilsētas centrā nekur neparādās. Ir pieminekļi Rainim, Kārlim Ulmanim, ir Meierovica bulvāris. Vispār tas ir drusku jocīgi, ka pirmajam prezidentam un Satversmes sapulces priekšsēdētājam galvaspilsētā nav nekā. Ja pavisam atklāti, tad kapavietu Jānim Čakstem Meža kapos nopirka sieva Justīne Čakste, bet kapa piemineklim naudu saziedoja tauta. Valsts Jāņa Čakstes piemiņai nav devusi ne “feniņa”.

• ČAKSTU ĢIMENE pagājušā gadsimta 20. gados. Centrā – vecāki Justīne un Jānis, pirmajā rindā meitas – Janīna, Maiga, Daila un Aldona. Trešajā rindā dēli – Ģedimins, Mintauts, Ringolds un Konstantīns. Jāņa un Justīnes Čakstu ģimenē tika izaudzināti deviņi bērni. Vecākais dēls Visvaldis piedalījās Pirmajā pasaules karā un 1915. gadā 24 gadu vecumā mira no ievainojumiem, apglabāts Daugavpilī brāļu kapos.

– Kā iet “Aučiem”?

Labi. Brauc skolēni, kuru ekskursijas tiek apmaksātas saskaņā ar valsts atbalsta programmu “Skolas soma”, brauc ģimenes, arī uzņēmumi. Katru nedēļas nogali kaut kas notiek. Aprīļa beidzamajā nedēļā Aučos talkoja Jelgavas daudzbērnu ģimeņu biedrība, 10. maijā bija jau tradicionālā Saeimas talka. Ir jauni projekti. Esam izveidojuši Burtu taku, kurai bērni iziet cauri, veidojot vārdus “brīvība”, “neatkarība”, “demokrātija”, “atbildība”, “godīgums”, “drosme”, “cieņa”. Caur bērnu rotaļu Burtu taka runā par svarīgām vērtībām.

• DAŽKĀRT Kristīne Čakste arī pati vada ekskursijas pa “Aučiem”. Foto ar viesiem no Latvijas Republikas Augstākās tiesas.
  FOTO: AT.GOV.LV

– 60. gados Latvijā bija propagandas televīzijas raidījums “Kad ielās iedegas spuldzes”. Reiz tur kaunināja studentus, kas, šķiet, 18. novembrī bija gājuši nolikt ziedus pie Čakstes pieminekļa Meža kapos. Protams, uz Sibīriju jau viņus nesūtīja, bet vadošos amatos ar tādu “traipu” biogrāfijā nevarēja tikt. Nacionālais gars tika slāpēts.

To mēs aizmirstam. Totalitāra valsts pakļāva prātus. Valdīja dubultmorāle. No tā ir jātiek ārā. Ar to latvieši atšķiras no Rietumeiropas tautām, kas paaudzēm augušas demokrātiskā garā. Atbrīvošanās prasa laiku. Vajag pacietību!

– Tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Iepriekšējo gadu pieredze rāda, ka aktivitāte šajās vēlēšanās diemžēl ir maza, lai gan tā ir ne tikai Latvijā.

Ir ļoti, ļoti svarīgi piedalīties vēlēšanās, jo tās ir demokrātijas pats pamats. Tā ir problēma visās demokrātiskās valstīs, ka aktīvi balsot iet tie, kuri ir tendēti uz ekstrēmo pusi. Tas mazliet slinkais vidusslānis pie balsošanas ir jādabū. Tas pats ir ar jauniešiem. Nedomāju, ka viņiem ir tik pašsaprotami, ka vēlēšanas ir svarīgas. Bet to, kādā valstī tu dzīvosi, vari iespaidot, tikai ejot uz vēlēšanām.

Pasaulē demokrātija ir mazliet apdraudēta. Pasaules demokrātijas institūts (V-Dem) atkal ir publicējis datus, ka, lūk, 2003. gadā puse no pasaules iedzīvotājiem dzīvoja autoritārās valstīs, taču 2023. gadā šī daļa ir 71 procents. Pirms gadiem pieciem attiecība starp autokrātiskās un demokrātiskās valstīs dzīvojošajiem bija 60 pret 40. Tā ir ļoti liela starpība.

– Ekonomiski autokrātiskās valstis neattīstās slikti. Piemēri, nav tālu jāmeklē. 20. un 30. gados Latvijā Saeima strīdējās un nevarēja nekādi uzcelt Ķeguma HES. Atnāca autoritārais Kārlis Ulmanis ar stingru roku, un tauta aizdeva naudu Ķeguma HES būvēšanai. Tolaik vienā gadā uzbūvēja gandrīz simts lauku skolas, bekona un sviesta eksports deva ienākumus. Tiesa, tas viss bija līdz 1940. gadam… Autoritāru Latviju okupēt bija vienkāršāk nekā tad, ja tā būtu bijusi demokrātiska.

Cilvēki dažkārt jautā: varbūt demokrātija nav optimālais sabiedrības pārvaldes modelis? Bet kurš tad ir izdomājis kaut ko labāku!? Es domāju, ka varas sistēma, kur katram ir sava balss, ir pareizā. Protams, mūsdienās ir problēma ar populistiem. Arī 30. gados Vācijā Hitlers nāca pie varas demokrātiskā ceļā, jo tauta par viņu nobalsoja. Viņš bija populists, kas tikai solīja un solīja. Cilvēki ir jāizglīto, jābūt kritiskajai domāšanai. Tu nedrīksti iekrist saukļos un maldināšanā! Kas to var uzlabot? Kultūra, izglītība, mediji, patiesa informācija… Par Ulmaņa apvērsumu domāju, ka Latvija tolaik bija ārkārtīgi jauna valsts. Cik tad tolaik mums bija politiķu!

Vēl joprojām politiķu trūkums ir problēma Latvijā. Jāatbalsta cilvēki, kuri grib iet politikā. Saprotams, ka, ejot politikā, tu nevari būt naivs. Demokrātijas pamatā ir kompromiss. Tas nozīmē, ka ir jāatrod vidusceļš, par kuru vairums var vienoties, un par pieņemto lēmumu visi nebūs laimīgi. Tas nenozīmē, ka kompromiss ir kaut kas slikts. Tas nozīmē, ka lēmums būs izrunāts un pamatīgi izpētīts.

– Beidzamajā laikā Latvijas sabiedrībā viens no asāk apspriestajiem jautājumiem ir ES pasludinātais zaļais kurss. Par to februārī protestēja Latvijas zemnieki, kas ar traktoriem sabrauca arī Jelgavā.

Zemnieki vienmēr protestē. (Smaida.) Kurš tad zemnieks neprotestē!

– Un brauc uz demonstrāciju pilsētā ar tādiem moderniem traktoriem, ka prieks skatīties!

Saprotams, ka ES zaļais kurss – tas ir grūti. Es varu tikai stāstīt par Zviedrijas piemēru, kur valsts ziemeļos sāka ražot dzelzi videi draudzīgā, “zaļā” veidā, bez negatīviem efektiem. Tādējādi ES zaļais kurss pēkšņi vienu Zviedrijas daļu no izmistoša reģiona, kurā bija liela iedzīvotāju izceļošana, ir pārvērtis par vietu, kurā sācies ekonomiskās attīstības bums. Cilvēki turp brauc no malu malām, un ir problēma tos nodrošināt ar dzīvesvietu.

Domāju, ka Latvijai kā salīdzinoši zaļai valstij solis uz ES zaļo kursu nav tik grūts kā citviet. Jā, ir jāšķiro atkritumi. (“Vai cik tas ir grūti!”) Būs jābeidz braukt ar dīzeļdzinēja automašīnām… Tomēr zaļais dzīvesveids ir iespējams. Mēs taču redzam, kā vienas paaudzes laikā ir mainījies klimats, un, ja ticam zinātniekiem, kuri uzskata, ka stāvoklis ir kritisks un ka to var mēģināt labot, ir jārīkojas! Kāpēc sabiedrības labuma vārdā mēs to nevaram darīt!? Pārorientēšanās vienmēr ir sāpīga. Bet es domāju, ka tas nav tik šausmīgi grūti. Jau vecos laikos cilvēkiem ar savu dzīvesveidu bija vairāk jāpiemērojas dabai. Tad nebija elektrības, agri gāja gulēt, agri – ar sauli – arī cēlās. Mums nav jāatgriežas akmens laikmetā, bet izmaiņas var būt ļoti interesantas.

– Salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm Latvija saimnieciski atpaliek. Latvijā ir arī lielāka demogrāfiskā lejupslīde.

Bēdīgi. Savā ziņā es saprotu, kāpēc tas tā ir. Attīstība – tās ir investīcijas. Skaidrs, ka tās ir samazinājušās tāpēc, ka esam tuvu Austrumiem, tuvu agresīvajai Krievijai. Taču tas pats ir arī Igaunijai un Lietuvai. Mēs par daudz sarežģījam lietas. Birokrātija ar sīpola efektu – nolobi vienu kārtu, otru… Lobīšanai neredz galu. Vai tā varētu būt, ka mēs Latvijā esam atturīgi no idejām un cilvēkiem, kas nāk no āra? Spontānā reakcija bieži vien ir: hm, mums to nevajag! Bet varbūt vajadzētu tā: uzklausām, paskatāmies un darām! Man bail teikt, ka cilvēki, kas sēž posteņos, varētu negribēt lietas uzlabot. Es domāju, ka arī viņi grib, lai būtu attīstība. Bet šķēršļu ir daudz, arī bankas samērā rezervētas.

– Jūs esat strādājusi investīciju jomā ar riska kapitāla uzņēmumiem…

90. gados mēģinājām zviedru kapitālu investēt RAFā, bet tas negāja. Latvijā ir viena liela problēma – ir daudz mazu uzņēmumu un tikai pāris lielie – “Latvijas valsts meži”, “Sadales tīkls” un daži citi. Ja investē mazajā, tad tev ir ļoti daudz jāstrādā, lai gūtu rezultātu. Arī igauņiem lielākoties ir mazie uzņēmumi, bet to ir daudz, tie ir daudz vairāk atvērti. Nekādu milzīgo rūpnīcu nav arī Igaunijā. Skaidrs, ka uzņēmumu attīstība ir atkarīga no eksporta. Tur pārāki ir lietuvieši.

Taču Latvija ir ļoti skaista valsts, samērā maza un tīra. Tā ir labu iespēju zeme. Tā ticība man ir no tikšanās ar gudriem jauniešiem, kam ir idejas un griba. Es jau netiekos ar tiem, kuri ir aizbraukuši no Latvijas, bet ar tiem, kuri atbrauc uz “Aučiem”.

“Auči” atgriezās pie Čakstes dzimtas

• ATZĪMĒJOT Latvijas valsts simtgadi, “Aučos” tika atjaunota kalpu māja, kur tagad atrodas memoriālā ekspozīcija un semināru telpas.
  FOTO: ZANDA OZOLA-BALODE/LTV

Jāņa Čakstes ģimenes saimniecības “Auči” galvenā ēka celta 20. gadsimta 20. un 30. gados – pēc tam, kad pēc bēgļu gaitām Krievijā ģimene atgriezās savā dzīvesvietā un liela daļa no saimniecības vecajām ēkām bija Pirmajā pasaules karā nopostītas. Jaunās, mazliet ambiciozās ēkas (ar tornīti) arhitekts Robers Legzdiņš, starp citu, ir zemūdenes komandiera Hugo Legzdiņa brālis. “Auču” vecais saimnieks Valsts prezidents J. Čakste jaunās ēkas pabeigšanu nepiedzīvoja, jo mira 1927. gadā.

• Pirmais Latvijas Valsts prezidents Jāņa Čakste.

Laikā, kad Latviju bija okupējusi Padomju Savienība, “Auči” īpašniekiem bija atsavināti, neatstājot tiem ne hektāra zemes. Mājās tika ierīkota mašīnu un traktoru stacija, zeme sadalīta. Otrā pasaules kara beigās “Auču” saimnieki devās bēgļu gaitās. No J. Čakstes bērniem okupētajā Latvijā palika dēls Jelgavas ārsts Ringolds Čakste un meita Maiga Elizabete Čakste (Šīrons), kas 1941. gada 14. jūnijā kopā ar vīru un bērniem tika izsūtīta un vēlāk atgriezās Latvijā. 1958. gadā no Zviedrijas okupētajā Latvijā slepus no ģimenes atgriezās arī J. Čakstes mazmeita Aldona Tepfere, kas vēlāk strādāja Latvijas Radio zviedru redakcijā, bet atmodas un valsts atjaunošanas laikā ļoti daudz darīja Zviedrijas un Latvijas politisko sakaru stiprināšanā.

Pēc 1949. gada kolektivizācijas “Auči” kā saimnieciska vienība tika iekļauta vairākās kopsaimniecībās. Mājās iekārtoja dzīvokļus laukstrādnieku ģimenēm, kas savukārt māju apkārtnē sabūvēja sīkas palīgēkas – kūtiņas un malkas šķūnīšus.

Atjaunojoties Latvijas valstij, 1995. gadā tika atjaunotas arī Čakstes ģimenes tiesības uz “Aučiem”. Par māju atjaunotāju un īpašnieku kļuva Valsts prezidenta vecākais mazdēls Jānis Konstantīns Čakste. Kristīne Čakste ir viņa meita. Māju īpašnieki sadarbībā ar Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeju iekārtoja ekspozīciju, kas ļauj iepazīt pirmo Latvijas Valsts prezidentu kā personību, sabiedrisku un valsts darbinieku, kā arī deviņu bērnu ģimenes galvu.

Atjaunotajā kalpu mājā apskatāma jaunā ekspozīcija – laikmetīgā formātā izstāstīts izcilas personības un viņa dzimtas likteņstāsts Latvijas vēstures un demokrātijas attīstības kontekstā.

2018. gadā “Auču” saimnieki atjaunoja kalpu māju, kurp tika pārcelta muzeja ekspozīcija, kā arī ierīkotas semināru telpas.

Kopš 2009. gada Jāņa Čakstes dzimšanas dienā 14. septembrī “Aučos” LBTU studentam, kas uzvarējis konkursā, svinīgi pasniedz ikgadējās Jāņa Čakstes goda stipendijas apliecību. Stipendija ir 224 eiro mēnesī, un to finansē mecenāte Latvijas prezidenta mazmeita Anna Justīne Čakste-Rollinsa.

Agrākās Saeimas priekšsēdētājas Solvita Āboltiņas amatu pilnvaru laikā (2010– 2014) “Aučos” iesākās nu jau par tradicionālām kļuvušās Saeimas darbinieku un deputātu talkas. Regulāri uz “Aučiem” talkot brauc arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas, kā arī citu organizāciju un iestāžu darbinieki. Ekskursiju vadītāja Ineta Freimane teic, ka ik gadus “Aučus” apmeklē divi līdz trīs tūkstoši patriotiski noskaņotu interesentu.

• “AUČU” GALVENĀ ĒKA ar tornīti tika uzbūvēta pagājušā gadsimta 30. gados. Tās arhitekts ir Roberts Legzdiņš.
  FOTO: LV.WIKIPEDIA.ORG

Kristīne Čakste

• Absolvējusi Stokholmas Universitātes Juridisko fakultāti.
• No 1983. līdz 1991. g. – Zviedrijā lielākā riska kapitāla uzņēmuma “Euroventures Management AB līdzīpašniece, finanšu direktore, vēlāk izpilddirektore
• 1991.–1994. gadā – Latvijas ārlietu ministra padomniece.
• Kopā ar vēstnieku Imantu Grosu 1991. gadā izveidoja Latvijas vēstniecību Stokholmā. Galvenā atbildība – ekonomiskie un uzņēmējdarbības attīstības jautājumi. Tajā laikā darbojās arī organizācijā “Glābiet bērnus” Stokholmā – organizācijas uzdevumā analizēt bērnu tiesību situāciju Baltijas valstīs.
• Kopš 2004. gada – Rīgas uzņēmuma SIA “Valdemārs 23” valdes priekšsēdētāja un izpilddirektore. Uzņēmums apsaimnieko un attīsta nekustamo īpašumu K. Valdemāra ielā 23. Īpašums 2004. gadā pilnībā rekonstruēts.
• Aktīva Zviedrijas latviešu kopienā, dziedājusi Stokholmas latviešu korī, dejojusi Stokholmas latviešu tautas deju kopā “Zibenītis”.
• LBTU Jāņa Čakstes stipendijas komisijas locekle.
• J. Čakstes dzimtās māju ”Auči” attīstītāja un saimniece.
• Fonda “Jāņa Čakstes māja” locekle.
• Vaļasprieki: daba, dārzs, teātris un koncerti, ceļošana.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts ”Novadu aktualitātes”. Par publikāciju saturu atbild “Zemgales Ziņas”. #SIF_MAF2024