Lielplatones “Mārtiņš” nemainās, tikai gadi iet

Dziesmu un deju svētkiem gatavojas arī Jelgavas novada Lielplatones tautas deju kolektīvs “Mārtiņš”. Kolektīvs izveidots 1984. gadā, un drosmīgi toreiz par vadītāju tika uzaicināta astoņpadsmit gadu vecā Jelgavas tautas deju ansambļa “Jaunība” dejotāja Lāsma Ivanova. Savu sirdsdarbu Lielplatonē viņa turpina vēl aizvien. Svētku gaidās “Zemgales Ziņas” Lāsmu Ivanovu aicināja uz sarunu.

– Ar ko jums saistās Dziesmu un deju svētki?

Pirmā asociācija – liepu smarža Rīgā un bišu sanēšana. Pacilājoša un satraucoša sajūta, kad redzi, kā no dažādām pusēm “Daugavas” stadionā saplūst dejotāji krāsainos mēģinājumu krekliņos, kad satiec kolēģus un paziņas no visas Latvijas. Skaists brīdis ir tad, kad svētku pirmajā mēģinājumā pēc vairāku gadu pārtraukuma ar dejotājiem laukumā sasveicinās dejas virsvadītājs.

Kā pavasarī mājās atlido gājputni, kā visas sīkās tērcītes satek upē, tā sākas deju svētki.

– Bez kuras dejas svētki nav iedomājami?

Pavisam noteikti bez Ulda Žagatas ”Es mācēju danci vest” tos nevaru iedomāties. Šī deja bija pirmā, ko es 1984. gadā iemācīju saviem Lielplatones dejotājiem. Šogad ceram to dejot noslēguma koncertā Mežaparkā. Otra laikam ir Viļa Ozola ‘’Klabdancis’’. Arī tā ir “Mārtiņa” repertuārā jau daudzus gadus.

– Kā jums pašai sākās tautas dejas soļi?

Pirmo reizi tautas tērpu uzvilku, kad mācījos 7. klasē un sāku dejot Jelgavas tautas deju ansambļa “Jaunība” studijā. Mani pirmie Dziesmu un deju svētki bija 1980. gadā.

Par tautas tērpiem kā kolektīva vadītāja varu priecāties, ka “Mārtiņš” ir labi nodrošināts – sievām ir trīs dažādi tautas tērpi – Zemgales un Krustpils novada. Īpaši lepojamies, ka varam vilkt savu Lielplatones pagasta tautas tērpu. Vīriem garderobe plānāka, šogad šujam mēteļus, lai papildinātu vīru goda tērpu. Tērpi sagādāti dažādi – rakstot projektus, izmantojot Jelgavas novada finansējumu, dejotāju privātos līdzekļus un sponsoru ziedojumus.

– Lielplatones deju kolektīvu “Mārtiņš” sākāt vadīt, kad jums bija tikai 18 gadu? Kā toreiz viss tik tālejoši izdevās?

Lielplatones Tautas nama vadītāja Ņina Neimane veidoja deju kolektīvu un meklēja tam vadītāju. Tad tautas deju ansambļa “Jaunība” repetitore Ludmila Muskare lieplatoniekiem ieteica mani, un tā mēs sarunājām. Pavasarī biju pabeigusi vidusskolu, novembrī sāku strādāt. Uz pirmo mēģinājumu sanāca kādi septiņi astoņi jaunieši. Jaunībā jau visi ceļi vaļā, drosmes netrūka, nebija arī saprašanas, ko tas īsti nozīmē – vadīt kolektīvu. Taču man ir bijuši lieliski deju pedagogi – Aija Roga, Modris Vanags, Ludmila Muskare. Katrs no viņiem ir iemācījuši būtiskas vērtības. Ar centību un humoru laikam esam viens otram iepatikušies – dejotājiem vadītāja un vadītājai – dejotāji.

Kad sākām strādāt, saucāmies – Lielplatones jauniešu deju kolektīvs. Tajos gados nosaukumi lauku tautas deju kolektīviem bija tikai – tautas deju ansamblis. Atmodas laikā, kad atjaunojām Latvijas valsti, deju kolektīvi tika aicināti sev izvēlēties nosaukumus. Es ļoti gribēju, lai kolektīvam ir iespēja svinēt vārdadienu, lai nosaukums ir latvisks, pamatīgs. Ierosināju, ka varētu būt “Mārtiņš”. Svinēsim Mārtiņdienu, daudzināsim gadskārtu tradīcijas! Tas tika pieņemts, un tā kopš 1991. gada esam deju kolektīvs “Mārtiņš”.

Tik daudzus gadus esot kopā, esam kļuvuši par labiem draugiem un domubiedriem. Ir dejotāji, kuri dejo no pirmā mēģinājuma 1984. gadā. “Mārtiņā” nav raksturīga dejotāju maiņa, mēs kopā pieaugām, nobriedām un tagad esam senioru kolektīvs. Mums ir norunāta vienošanās: “Kamēr jūs nāksiet, es braukšu. Kamēr tu brauksi, mēs nāksim.”

– Kā tas ir tik ilgus gadus būt kopā?

Gan viegli, gan ne tik viegli. Viegli, jo esam labi pazīstami, kopā daudz piedzīvots, saprotamies no pusvārda, labi zinām cits cita raksturu un niķus. Daudzas dejas repertuārā varam atjaunot dažos mēģinājumos. Bet viegli ir ne tādēļ, ka šķiet, tik daudz jau ir bijis, ka grūti kaut ko jaunu vēl izdomāt. Domāju, ja tautas deju kolektīvā regulāri nāk jauni cilvēki, tad vadītājs daudzas labas lietas var atkārtot. Kas tad to pamanīs!? Bet, ja dalībnieki nemainās, katru reizi deja vai pasākums jāveido citādāks – ar kādu jaunu ideju. Arī skatītājiem savā pagastā tas ir svarīgi, lai noturētu interesi par “Mārtiņu.”

Mums ir arī kolektīvu stiprinošas tradīcijas. Piemēram, satikties pirms sezonas, lai sveiktu vasaras jubilārus. Doties kopīgā izbraucienā vai sezonas sākšanas trīs dienu nometnē. Ar labiem vēlējumiem īpaši sveicam tos, kas kļuvuši par vecvecākiem, kopā atzīmējam arī citas nozīmīgas dzīves jubilejas.

– Kurš deju svētkos ir saviļņojošākais brīdis?

Pirmā svētku koncerta sākums, kad stadionā tiek ienesti kolektīvu karogi, un pēdējā koncerta fināls, kad laukumā sanāk visi septiņpadsmit tūkstoši dejotāju un to vadītāji.

– Deju svētki jums ir vairāk darbs vai atpūta?

Gan, gan. Kolektīva vadītājam mēģinājumi ir darbs, koncerti – atpūta, var priecāties un izbaudīt darba rezultātus.

– Kāpēc esam spējuši saglabāt Dziesmu un deju svētku tradīciju, kas kopā turpinās jau 150 gadu?

Mēs esam bagāta tauta, jo mums katram ir pa tautasdziesmai. Dziesmā un dejā ir mūsu spēks, lepnums un brīvība.

– Vai draugi, ģimene arī ir līdzjutējos?

Visi mani draugi ir vai bijuši saistīti ar deju svētkiem. Šobrīd dejo visa mana ģimene – vīrs, abi dēli. Dejojuši vai dejo arī krustbērni, vedekla un citi radinieki. Visa ģimene būsim svētkos!

– Kādā jomā, profesijā strādājat ikdienā?

Esmu skolotāja un karjeras konsultante Kalnciema un Staļģenes vidusskolā. Pēc izglītības esmu sākumskolas un arī pirmsskolas skolotāja, beigusi Daugavpils Universitāti. Taču, manuprāt, sākumskolā jāstrādā jaunākiem un azartiskākiem pedagogiem. Tādēļ pēc daudzu gadu darba izlēmu kļūt par karjeras konsultanti. Skolā esmu palikusi, taču citā izglītības virzienā. Priecājos, ka jaunieši man uzticas, nāk parunāties par dzīvi, uzzināt par izglītības iespējām.

– Kas obligāti jāieliek līdzi somā, dodoties vasarā uz svētkiem?

Spēcīgs saules aizsargkrēms, telefons un lietusmētelis.

– Kurš ir visgrūtākais brīdis svētkos?

Kad pēc dalībnieku balles no rīta astoņos jābūt mēģinājumā. Un, kad tu kā kolektīva vadītāja saproti, ka svētki beigsies un jādomā, vai visi dejotāji turpinās dejot arī nākamajās sezonās.

– Cik svarīga svētkos ir ikdiena, nakšņošanas vieta?

Protams, svarīga. Jelgavas novada kolektīvi uz “Daugavas” stadionu varēja aiziet kājām, dzīvojām netālu. Taču spējam piemēroties dažādām situācijām. Šajos svētkos savu sadzīvi organizēsim paši. Paldies Jelgavas novada kultūras darbiniekiem par atbalstu un sapratni.

– Cik Dziesmu un deju svētkos esat piedalījusies?

Esmu piedalījusies vienpadsmit Latvijas Dziesmu un deju svētkos – divos biju dalībniece, bet deviņos kolektīvu vadītāja. Ar deju kolektīvu “Mārtiņš” būšu astotajos deju svētkos. Novadu deju svētku skaits man sajucis. Būs jāsaskaita. Vēl jau pūrā ir skolēnu dziesmu un deju svētki, kā arī senioru deju svētki.

– Vai svētkos ir bijis arī kāds kuriozs?

Katros gadās kāds kuriozs. Bet visvairāk prātā palicis gadījums 1985. gada Dziesmu un deju svētkos. Toreiz programmā bija deja “Es nenācu šai vietā(i)”, kur pašās beigās dejotāji, gan puiši, gan meitenes, saguļas uz zemes. Virsvadītājs un dejas autors, šķiet, Alfrēds Spura, bija noteicis, ka dejai ir gan “sausais”, gan “slapjais” nobeigums. Tajā dienā koncerta laikā ļoti lija, viss stadiona laukums peļķēs. Tuvojoties dejas noslēgumam, virsvadītājs no tribīnes rādīja “slapjais nobeigums” – tātad visiem jāpaliek stāvus. Taču dejotāji bija tā izmirkuši, ka vairs nebija ko glābt. Visi sagūlās zemē tā, ka šļakatas vien pašķīda. Tribīnēs ovācijas.

– Vai ir dzīve pēc Dziesmu un deju svētkiem?

Lai darbu turpinātu, ir jāatrod motivācija, jāizvirza jauni mērķi, jānotur vērtības. Tāds ir mans deju kolektīva vadītājas virsuzdevums.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”

#SIF_MAF2022