Mairitas Mašalas ceļa rādītāji

Mairita Mašala ir uzgleznojusi ap 300 gleznas. Viņai ir bijušas septiņas personālizstādes – četras Jelgavas kultūras namā, divas Jelgavas tehnikumā, viena Jelgavas pilī, kā arī vairākas izstādes apkārtnes muižās un kultūras namos. Mairita glezno ar eļļu, akrilu un pasteļtehnikā.

Savu dzīvi viņa piepilda, strādājot dārzā, gleznojot un nododoties garīgajai dzīvei, tādējādi Jelgavas vidi un sabiedrību darot krāsaināku, radošāku, atšķirīgāku un individuālāku.

Mairita Mašala ir īsta jelgavniece, tepat vien dzimusi, beigusi Jelgavas 2. vidusskolu, pēc tam Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte) Vides un būvzinātņu fakultāti, bet savā īstajā sūtībā un būtībā ir māksliniece, dabas mīļotāja un garīgas dzīves dzīvotāja. Lai darītu ko darīdama, viņa vienmēr atgriežas Jelgavā.

“Es tagad stādu kokus mūsu zemē, nestrādāju algotu darbu un dzīvoju vīra maizē,” saka Mairita Mašala. Viņas uzvārds pirms laulībām ar Mārtiņu bija Zvirgzdiņa. Daudzi jelgavnieki Mairitu pazīst pēc viņas gleznām un klusā, laipnā, nedaudz noslēgtā un garīgā dzīvesveida.

Tuvība dabai, zemei un lauku darbiem ir nākusi no bērnības, kad, augdama lauku sētā Romas ielas rajonā Jelgavas pilsētas teritorijā, kopā ar brāli piedalījās visos ģimenes darbos – uz lauka, vācot kartupeļus un sienu, virtuvē, sakņudārzā un puķu dobēs. Mairitas ģimenē cieņā ir naturālā saimniecība. Viņi paši sev saražo un sagādā tīru, ekoloģisku un svaigu pārtiku. Par savu vecāku māju Mairita saka: “Lauki pilsētā.” Darba tur ir daudz, māja liela, un Mairitas mamma visu mūžu ir bijusi mājsaimniece, darba tikumu no agras bērnības iemācīja vecāki.

Apprecoties Mairita kopā ar Mārtiņu ieguva arī savu zemi ar nelielu mežiņu, dīķi un pļaviņu. “Mēs ar Mārtiņu tur audzējam dārzeņus, mums ir savs kartupeļu lauks. Tur ir, ko darīt,” par jauno saimniecību teic Mairita. Interesanti, ka uz viņu zemes ir neliela vasaras mājiņa un galds, ko Mairita ir gleznojusi dažādos gadalaikos un dažādos rakursos.

“Tēva mājās pie kūts bija neliels ozolkoka galds no mammas vecāku pūra, kur tika liktas dažādas sadzīves lietas. No šiem priekšmetiem diendienā veidojās tik daudz klusās dabas, ko gleznot, ka tās pat nebija speciāli jāuzstāda,” saka Mairita.

Klusās dabas uzstādījumi gleznošanai sākās Jelgavas Tautas gleznošanas studijā pie mākslinieka Ivara Klapera. Pirms tam Mairita bija mācījusies zīmēt pie Ulda Rogas.

“Kopš sevi atceros, ļoti gribēju būt māksliniece, bet skolā nebija iespējas to apgūt, mums pat nebija mācību priekšmetu mākslās, jo trūka skolotāju. Māksla man šķita kā neaizsniedzams sapnis. Bērnībā kolhoza veikalā paņēmu divus krāsu komplektus – sev un brālim. Tētis pie kases maksājot brīnījās – kāpēc tik dārgi? Izrādījās, ka tās bija eļļas krāsas. Nezināju, kā ar tām rīkoties, bet gleznot gribējās, tādēļ, izspiežot uz koka dēlīša, ar tūbiņas palīdzību uzgleznoju mežu un ugunskuru. Es pat necerēju, ka kādreiz varēšu gleznot pa īstam. Tas sākās, kad mums kaimiņos atnāca dzīvot mākslinieks Uldis Roga, kurš pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas atguva savu vecāku īpašumu, un es sāku pie viņa mācīties zīmēt. Toreiz gāju 12. klasē.”