Nav divu vienādu pacientu

Jelgavas pilsētas slimnīcā praktizē zobārste, sejas un žokļu ķirurģe Ilze Brauere. Pārsvarā pie dakteres nonāk pacienti, kuriem nepieciešamas sarežģītākas medicīniskas manipulācijas, vai arī ļaudis pēc sejas vai žokļu traumām, taču ne tikai viņi. Ne vienam vien jelgavniekam daktere Brauere ir zobārste vairāku gadu vai pat gadu desmitu garumā.

Pērn decembrī Ilze Brauere tika apbalvota ar Kārļa Barona balvu, kas Latvijas zobārstniecībā ir augstākais vērtējums. Prestižajam apbalvojumam izvirza un to pasniedz Latvijas Zobārstu asociācijas biedri.

“Zemgales Ziņas” sarunā ar mediķi jautāja par dakteres ikdienas darba gaitām, izaicinājumiem un skatījumu uz zobārstniecību mūsdienās.

– Ko nozīmē iegūt šo balvu zobārsta profesijā?
Jāsāk ar to, ka Dainu tēva Krišjāņa Barona dēls Kārlis Barons savulaik bija Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors un Zobārstniecības institūta vadītājs. 1908. gadā viņš piedalījās Latviešu zobārstu biedrības dibināšanā, kā arī desmit gadu garumā vadīja Latvijas Sarkano Krustu.

Tas ir liels pagodinājums. Balva tiek pasniegta kopš 2015. gada zobārstiem par viņu ieguldījumu praktiskajā zobārstniecībā. Kad pienāca ziņa, ka man piešķirta Kārļa Barona balva, biju ļoti pārsteigta, bet vienlaikus arī patīkami saviļņota, jo tas ir liels novērtējums lielam manas dzīves posmam, ko esmu veltījusi darbam, strādājot Jelgavas pilsētas slimnīcā.

– Ceļš uz ārsta profesiju nekad nav viegls – tas prasa daudz laika, neatlaidības un resursu. Kādi bija jūsu soļi ceļā līdz darbam Jelgavas pilsētas slimnīcā?
1976. gadā absolvēju Rīgas 24. vidusskolu, pēc tam iestājos Rīgas 2. medicīnas skolā, kas manā laikā atradās Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas teritorijā. Ieguvu feldšeres laborantes izglītību un pēc skolas beigšanas aptuveni gadu nostrādāju Stradiņa slimnīcas mikrobioloģijas laboratorijā par laboranti.

1979. gadā iestājos Rīgas Medicīnas institūta Stomatoloģijas fakultātē, ko pēc pieciem gadiem arī absolvēju. Mūsu kursam praktiskās apmācības notika Jelgavas pilsētas poliklīnikā, kur pēc studiju beigšanas nostrādāju divus gadus. Pēc tam pārgāju darbā uz Jelgavas pilsētas slimnīcu, kur esmu sastopama līdz šai dienai. Neilgu laiku strādāju Zemgales veselības centrā par Zobārstniecības nodaļas vadītāju, kur apmācīju jaunos speciālistus.

– Medicīnā četrdesmit gadi ir pieredzes bagāts ceļš. Kādas pārmaiņas esat piedzīvojusi savā specialitātē un darbā ar pacientiem?
Kā ikvienā dzīves sfērā, arī zobārstniecībā viss mainās un attīstās. Mainās ārstēšanas taktikas, izmantojamie materiāli un farmaceitiskā bāze. Tas, ko agrāk darīja viens speciālists, mūsdienās jau ir sadalījies vairākās apakšspecialitātēs, piemēram, endodontija, periodontoloģija, implantoloģija un citas.

Mainījušās ir arī ārstniecības pieejas plašākā mērogā. Kad sāku strādāt Jelgavas pilsētas slimnīcā, bija nakts dežūras. Nepieciešamības gadījumā mani varēja izsaukt uz slimnīcu pat nakts vidū. Tagad šāda prakse vairs nepastāv. Ja tas nepieciešams, pacienti paši dodas uz Rīgu, kur ir vairākas klīnikas, kas piedāvā zobārstniecības pakalpojumus visu diennakti.

Savukārt darbā ar pacientiem ir mainījušās sejas un žokļu traumas. Agrāk vairāk bija iegūtas sadzīves traumas – sasitumi, lūzumi, arī transporta traumas. Mūsdienās traumas ir sarežģītākas. Tās bieži tiek gūtas, braucot ar skrejriteņiem un skūteriem, kā arī nodarbojoties ar dažādiem ekstrēmajiem sporta veidiem. Mūsu visu ikdienas gaitas ir mainījušās, un līdz ar to arī traumu specifika ir kļuvusi citādāka.
Ārsta profesija ir tāda, kurā mācās visu mūžu.

– Jūs daudz pieminat ķirurģiju, un, lai gan balva jums tika piešķirta par sasniegumiem zobārstniecībā, jums ir apakšspecialitāte – mutes, sejas un žokļu ķirurģija. Latvijā šādu speciālistu nav daudz, turklāt ķirurģija nav no vieglākajām jomām. Kas motivēja izvēlēties tieši šo apakšnozari?
Par to jāpateicas maniem skolotājiem profesorei Ilzei Akotai, profesorei Ingrīdai Čēmai, docentei Natālijai Grasmanei, medicīnas zinātņu doktorei Marinai Sevastjanovai un vēl citiem brīnišķīgiem speciālistiem, kas manī raisīja interesi par ķirurģiju.

– Vai jums nekad nav gribējies strādāt kādā no galvaspilsētas slimnīcām vai, piemēram, Rīgas Stomatoloģijas institūtā?
Šis jautājums vienmēr ir bijis aktuāls ārstu vidū – par darbu reģionos. Esmu priecīga, ka nokļuvu Jelgavas pilsētas slimnīcā, un esmu pateicīga par visiem kolēģiem, ar kuriem kopā strādāju. Jelgavas pilsētas slimnīca ir liela, moderna un pēc loģistikas nozīmīga reģionālā medicīnas iestāde, kas apvieno izcilu mediķu komandu. Jelgavas pilsētas slimnīcā ir liela ķirurģijas un traumatoloģijas nodaļa, kurā jūtos kā savā īstajā vietā.

Runājot par Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Mutes, sejas un žokļu ķirurģijas nodaļu, mums ir izveidojusies laba sadarbība ar kolēģiem, kuriem nepieciešamības gadījumā nekautrējos lūgt padomu vai konsultāciju.

– Jelgavas pilsētas slimnīcā tiek ārstēti arī bērni. Vai šo pacientu sūdzības un vajadzības zobārstniecībā gadu laikā ir mainījušās?
Jelgavas pilsētas slimnīcai ir noslēgts līgums par valsts apmaksātajiem zobārstniecības pakalpojumiem bērniem līdz 18 gadu vecumam. Parasti pie manis nokļūst tie mazie pacienti, kuriem nepieciešams veikt sarežģītākas manipulācijas.

Par lielākajām izmaiņām – diemžēl, mainoties cilvēku ēšanas paradumiem, ir mainījusies ne tikai traumu specifika, bet arī mutes dobuma veselības stāvoklis. Arvien vairāk bērniem ir slikts zobu stāvoklis. Vienmēr cenšos atgādināt vecākiem, lai viņi rūpējas par saviem bērniem, nedod viņiem saldinātos dzērienus un gādā par regulāru zobu tīrību.

Un vēl – mīļie vecāki, lūdzu, nemaldiniet bērnus, vedot viņus pie speciālista, sakot, ka dakteris tikai paskatīsies, bet neko nedarīs. Tas mums, ārstiem, rada papildu sarežģījumus, jo rezultātā sliktais iznāk dakteris, kurš veic procedūras un citas ne vienmēr patīkamas manipulācijas. Tā bērnam jau sākotnēji tiek atņemta uzticība medicīnas speciālistiem.

– Jautājums par jūsu darba specifiku – kāda ir jūsu darba diena?
Rīta stundai zelts mutē. No rītiem parasti cenšos veikt visas operācijas. Rīta stundās ar cilvēkiem ir vieglāk strādāt, tajā skaitā ar ambulatorajiem pacientiem.

Darba laikā starp savu pacientu, kuriem ir pieraksts, pieņemšanām, es pieņemu arī pacientus ar akūtām sāpēm vai traumām, kas ievesti slimnīcā un kuriem nepieciešama mana palīdzība. Tāpēc dažreiz pacientiem nākas ilgāk pagaidīt rindā. Slimnīcas specifika ir tāda, ka priekšroka tiek dota neparedzamajiem, neatliekamiem gadījumiem, cilvēkiem, kas tiek nogādāti slimnīcā ar neatliekamo medicīnisko palīdzību un kuriem jāsniedz tūlītēja palīdzība.

Kā jau minēju, daudz kas atkarīgs no komandas. Lai gan man jau gadiem ir laba un zinoša zobārstniecības asistente Alīna Tumulānova, kura lieliski prot sakārtot laikus, izrēķināt, cik daudz laika būs nepieciešams katram pacientam, ir diezgan sarežģīti. Parasti rēķina, ka uz vienu pacientu tās būs apmēram trīsdesmit minūtes, taču, ja pacients tikai jākonsultē, tas var aizņemt vien pāris minūšu. Ja nepieciešama sarežģīta zobu ekstrakcija jeb raušana, tas var prasīt pusstundu, citreiz pat stundu.

– Runājot par zobu ekstrakcijām, jūsu kolēģis dakteris Andis Paeglītis, kuru “Zemgales Ziņas” intervēja pirms pāris mēnešiem, teica, ka zobus raujot ne jau ar spēku, bet gan ar prātu. Arī jūs esat izslavēta par savu zobu raušanas tehniku.
Piekrītu savam kolēģim – raušana noteikti ir vairāk ar zināšanām nekā spēku. Man ir sava tehnika un pieeja, kā rīkoties katrā gadījumā. Dažkārt ir tikai jāzina, kuram punktam mazliet uzspiest, un zobs pats iznāk ārā.

Svarīgi ir arī instrumenti, ar kuriem katrs ārsts izvēlas strādāt. Man ir noteiktas maigles, ar kurām izvēlos veikt manipulācijas.

Svarīgi ir arī kolēģi, kas ir tavā komandā. Cik ātri ārstam tiek padoti instrumenti, un dažkārt pat svarīgi ir, ka asistents prot nolasīt domas, nepārmijot ne vārda.

Patīkami ir dzirdēt labus vārdus no pacientiem, ka viņi pat nav pamanījuši, kā esmu izrāvusi zobu, jo nekas nav sāpējis. Taču vienu es zinu droši – nav nedz divu vienādu pacientu, nedz arī divu vienādu gadījumu. Katram nepieciešama sava pieeja. Tāpēc mēs mācāmies katru dienu.

– Noslēdzot mūsu sarunu – ko jūs vēlētos novēlēt saviem pacientiem un kolēģiem?
Ir svarīgi saprast, ka mums visiem ir jādarbojas vienoti. Ārsta darbs ir nemitīga mijiedarbība ar pacientu, viņa tuviniekiem, kolēģiem un pat ar valsti. Tāpēc cienīsim cits citu, nebaidīsimies jautāt pēc padoma un arī palīdzēt cits citam.

UZZIŅAI
Kārlis Krišjānis Barons (1865–1944) tiek uzskatīts par zobārstniecības pamatlicēju Latvijā. Atzīmējot viņa darbību zobārstniecības akadēmiskās izglītības organizācijā un vadībā, Latvijas Sarkanā Krusta darbā un atzīmējot K. Barona 150. dzimšanas dienu, 2015. gadā tika nodibināta Kārļa Barona balva, lai godinātu izcilus mūsdienu zobārstniecības, apmācības un zinātnes darbiniekus un Latvijas Sarkanā Krusta nopelniem bagātus darbiniekus.
Kārļa Barona balva tiek pasniegta reizi gadā RSU Stomatoloģijas institūta un Latvijas Zobārstu asociācijas kopīgajā svinīgajā sēdē.
Avots: Latvijas Zobārstu asociācijas mājaslapa

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.