“Ne zvaigznēs meklējiet, meklējiet ziedā!”

Novadpētniece Arita Liepiņa – Aspazijas prēmijas laureāte.

Neparastā vienprātībā Jelgavas novada dome marta sēdē nolēma, ka Aspazijas prēmija pienākas Zaļenieku pagasta un tā apkaimes novadpētniecei, agrākajai bibliotekārei Aritai Liepiņai. Pati prēmijas pasniegšana nolikta uz 12. aprīlī, kad tiks atklāts divu gadu laikā atjaunotais Zaļenieku Tautas nams.

Raiņa un Aspazijas stāsts
Pilnīgā nopietnībā pie bagātīgi klātiem galdiem ir gadījies dzirdēt stāstu par to, ka Zaļenieku Tautas nama atklāšanas ballē 1894. gada 31. jūlijā Rainis ir braucis satikt Aspaziju. Vēsturē ir vispārpieņemts fakts, ka 1894. bija Aspazijas un Raiņa iepazīšanās gads. Pirmo reizi viņi viens otru satika laikraksta “Dienas Lapa” redakcijā 1894. gada 18. janvārī – pēc vecā stila. Loģiski varētu sanākt, ka pusgadu pēc iepazīšanās dienas Zaļenieku Tautas nama atklāšanas ballē Aspazijas un Raiņa jūtas uzbangoja ar jaunu vilni. Tomēr nopietni vēsturnieki uzskata, ka tas tomēr nav tiesa. Ir drošas liecības par to, ka Tautas nama atklāšanas sarīkojumā tiešām bija ieradies “Dienas Lapas” redaktors Jānis Pliekšāns (Rainis), kā arī Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieks, vēlāk Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste, advokāts Andrejs Stērste un citas VIP personas. Taču viņi ieradās tāpēc, ka Zaļenieku biedrības nama uzbūvēšana bija nozīmīgs notikums tautas pašapziņas būvē. Dzejnieces Aspazijas visdrīzāk toreiz Zaļeniekos nebija. Viņa tad dzīvoja Jelgavā, kur strādāja dažādus darbus. Skarbi, ka tajā laikā Aspazijas pirmais vīrs valgundietis Maksis Vilhelms Valters bija izputinājis Daukšas un aizbēdzis uz Ameriku. Pēc Daukšu atstāšanas 1889. gadā Aspazijai Daukšās vairs nebija neviena “saulainā stūrīša”. Nav zināms, ka Aspazija vēl jelkad dzīvē būtu iegriezusies dzimtajā Zaļenieku pagastā. Arī Tautas nama atklāšanā nē. Taču par Raiņa viesošanos Zaļeniekos toreiz stāsta vēl arī 1894. gada 28. jūlijā Aspazijai karsti rakstītā vēstule, kas, iespējams, adresātam tika nogādāta ar kurjeru: ”Tik redzēt tevi vēl gribētu vismaz piektdien; sestdien braucu uz Zaļeniekiem un atpakaļ būšu laikam tikai pirmdien.”

Sāk ar pateicību Dievam
Par Aspazijas biogrāfiju daudz var pastāstīt Arita Liepiņa. Par viņas darbiem novadpētniecībā savulaik rakstīja jau Jelgavas pilsētas un rajona laikraksts “Darba Uzvara”. Tomēr Aritas kundze atzīst, ka pagājušās nedēļas ziņa par to, ka viņai Jelgavas novada pašvaldība piešķīrusi Aspazijas prēmiju, bijusi negaidīta. Vairākas reizes šī prēmija piešķirta izcilībām galvaspilsētā Rīgā. Taču šoreiz godā celta pašu vietējā izcilniece.

Arita Liepiņa par Aspazijas prēmijas piešķiršanu gan piebilst, ka 1999.gadā laikraksts “Lauku Avīze” viņu esot pagodinājis ar “Radošās sievietes laukos” nomināciju, bet 2022. gadā Arita Liepiņa ieguvusi Jelgavas novada piešķirto nomināciju “Digitālā seniore”. “Man pagodinājumu gana. Es pēc tiem pagalam nealkstu,” atzīst Arita Liepiņa.

Taču, domājot par savu dzīvi kopumā, Arita Liepiņa sāk ar pateicību Dievam par to, ka mūžs ir bijis bagāts, jo ir nācies strādāt kopā ar brīnišķīgiem cilvēkiem, lieliskām personībām, kas lielā mērā ir atstājušas iespaidu uz to, ko viņa savā dzīvē ir darījusi.

Tēvs Kārlis Bercs kopsaimniecībā strādāja par traktoristu, māte Zenta Berca bija sanitāre Zaļenieku slimnīcā, vēlāk arī Pūcēnu psihiatriski neiroloģiskajā slimnīcā, kur Jelgavas slimnīcai “Ģintermuiža” atradās divas nodaļas. Mūsdienās šo ārstniecības iestāžu vairs nav.

Murjāņu laiks
Kopā ar māsu Brigitu un brāli Valdi Arita bērnu dienas ir vadījusi Zaļeniekos. Vēlāk brālis Valdis Bercs kļuva pazīstams luterāņu mācītājs, bet māsa Brigita pabeidza Jelgavas mūzikas vidusskolu un izvēlējās mūziķes darbu. Arita teic, ka, profesionāli dziedot korī, māsa apceļojusi pusi pasaules. Viņa kā koriste ir arī strādājusi Latvijas Nacionālajā operā.

“Mēs bijām trīs bērni. Tajos gados tik daudz bērnu uzturēt bija grūti, tādēļ mamma priecājās, kad 1965.gadā atvēra Murjāņu Sporta internātskolu un es saņēmu fizkultūras skolotājas ieteikumu doties turp mācīties. Taču par vienu bērnu rūpe mazāka!” par saviem pusaudzes gadiem stāsta Aritas kundze. Tomēr vidusskolu viņa pabeidza Jelgavā, jo pēc trim gadiem Murjāņu Sporta internātskolā sašķobījās veselība. Taču, neskatoties uz smago fizisko slodzi, Murjāņu laiks Aritai palicis arī mīļā atmiņā. Tur viņa mācījās kopā ar dzejnieci Māru Zālīti. Literatūras skolotājs Jānis Bariss bieži stundās lasījis priekšā Māras dzeju. “Es domāju, ka tieši viņš iedeva Mārai papildu drosmi. Tādi cilvēki, kas atbalsta jaunu talantu, ir ļoti vajadzīgi,” teic Arita Liepiņa.

Līdz pēdējam autobusam
Pabeidzot vidusskolu, jaunietei sākās savas profesijas meklējumi. Viņa izmēģināja sevi pedagoģiskajā darbā bērnudārzā Jelgavā, tad šuvējas amatu Rīgā “Baltijas Modēs”. Visbeidzot jauniete palika pie bibliotekāres darba turpat dzimtajos Zaļeniekos. Zaļenieku biedrības valdes loceklis Arnolds Brūders, kas bija viens no tiem, kas Aritu Liepiņu pieteica Aspazijas prēmijai, stāsta, ka tolaik viņš pirmo reizi izdzirdējis par Aritu. Ļaudis runājuši, ka ciemā ir tāda bibliotekāre, kas strādā nevis līdz noteiktā darba laika beigām, bet gan līdz pēdējam autobusam. Viņai bijis svarīgi, lai ikvienam cilvēkam, kas uzturas Zaļenieku centrā, ir iespēja ienākt apsildīties un garīgi bagātināties. Runājot par mīlestību, Arita tajā bibliotekāres jaunības laikā satika savu dzīvesdraugu Mārtiņu Liepiņu, ar kuru laulībā tagad ir nodzīvoti 53 gadi. Pirmā tikšanās ar Mārtiņu bijusi nejauša. Arita steigusies uz draudzenes kāzām, bet nokavējusi Jelgavas autobusu. Satraukumā viņa cēlusi roku Jelgavas virzienā braucošajām mašīnām. Un tiešām piestājusi smagā mašīna, kuras šoferītis aicinājis iekāpt. Tā bijusi liktenīgā pirmā satikšanās ar Mārtiņu. “Sākumā es nepratu novērtēt savu nākamo vīru, jo man viņš likās maza auguma. Biju iedomājusies, ka man vajag gara auguma atbalstu,” atceras Arita. Bet Mārtiņš bija neatlaidīgs. Lai kā Arita teicās būt nevaļīga, pat centās izvairīties no turpmākajām nejaušām tikšanām, tās tomēr sekoja viena otrai. “Mana mamma pat man pārmeta, ka es nespēju novērtēt lielisku cilvēku. Patiesi, viņš šos 53 gadus ir bijis sirsnīgs, strādīgs, mīļš tēvs bērniem un brīnišķīgs vīrs man. Viņš visās lietās mani ir atbalstījis,” secina Arita Liepiņa. Ģimenē piedzima meita Linita un dēls Gundars. Tagad pāris kopā rūpējas par mazdēlu Artūru un mazmeitu Sofiju, kuri bieži jāvadā uz šaha un sporta nodarbībām Rīgā.

Jāglābj Zaļenieku gods
Zaļenieku bibliotēkā Arita Liepiņa nostrādāja divdesmit četrus gadus. “Esmu pateicīga Jelgavas rajona bibliotēkas vadītājai Irēnai Auziņai, jo viņa savas darbinieces skubināja doties studēt. Tā es iestājos Latvijas Valsts universitātē, kur 1989.gadā ieguvu bibliotēku zinātnes un bibliogrāfijas specialitātes diplomu,” teic Arita Liepiņa. Irēnai Auziņai viņa ir pateicīga arī par viņas aktīvo dalību pie Aspazijas Daukšu muzeja veidošanas pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū. Grūdienu šim darbam devis rakstnieks Andris Jakubāns publikācijā laikrakstā “Literatūra un Māksla”, kurā pārmeta Zaļeniekiem par to, ka dzejniece Aspazija ir aizmirsta. Salīdzinājumam desmit kilometru attālajos Tērvetes “Sprīdīšos” pienācīgā godā tika celta rakstniece Anna Brigadere. “Metāmies glābt Zaļenieku pagasta godu un kaut ko labot. Tika nodibināta rīcības komisija, iesaistīts pagasta priekšsēdētājs Jānis Spalvēns, saimniecības direktors Jānis Kapcjuhs, kultūras nama direktors Uldis Neibergs, literatūras zinātniece Saulcerīte Viese, fotogrāfs Juris Krieviņš, LLA pasniedzējs Juliāns Stuburs un citi. Mūs konsultēt brauca arī Brigita Amoliņa-Ducmane, grāmatas “Zelta Elza. Zudušās Jelgavas meita” autore,” atceras Arita Liepiņa.

Izdevās izveidot muzeju
Zaļenieku kopsaimniecība Daukšas remontēja. Braucot pa lauku mājām, tika meklēti antikvāri priekšmeti, mēbeles. Pateicoties Zaļenieku pagasta iedzīvotāju atsaucībai, 1985.gada 10. septembrī – Dzejas dienās – Aspazijas muzejs arī tika atklāts. “Muzeja apmeklētāji brauca no visām Latvijas malām. Savos brīvajos brīžos pat dežūrējām Daukšās – Liliana Štauere, Daila Saulīte un es. Lietainā laikā pēc ekskursijām nācās no Daukšu grīdas noberzt biezu Zemgales māla kārtu,” stāsta Arita Liepiņa.

Pēc tūkstošgades mijas trīspadsmit dzīves gadus Arita Liepiņa ir nostrādājusi LLU Fundamentālajā bibliotēkā. Tajā laikā viņa paralēli rakstījusi remontdarbu projektus, lai iegūtu līdzekļus Zaļenieku baznīcas atjaunošanai. Tie arī veiksmīgi tika realizēti.

Svarīgs pavērsiens Aritas Liepiņas dzīvē bija pievēršanās novadpētniecībai. Ar Latvijas Kultūras fonda projektu vietvārdu meklējumos Zaļeniekos ieradās zinātniece Vita Strautniece. Kopā ar viņu Arita Liepiņa sākusi aizrautīgi pētīt vietvārdus. Apjautājusi Zaļenieku iedzīvotājus, kuri viņai uzticēja savus stāstus un fotogrāfijas. Veidojās bagātīgs novadpētniecības materiālu krājums. Daļa no iegūtās informācijas skatāma Zaļās draudzes baznīcas stendos. Novadpētniecībā iedvesmojošs Aritai Liepiņai bija arī vairāku grāmatu autors Sigurds Rusmanis. Viņš, apceļojot Zemgali, pētīja arī daudzas vietas Zaļenieku pagastā. Arita Liepiņa stāsta, ka par Zaļenieku pagasta vēsturi bija iecerēts izveidot grāmatu. To darbu kopā bija nolēmušas darīt Liliana Štauere, Elizabete Leite, Līga Driķe un Arita Liepiņa. “Pagastā šo ieceri akceptēja, bet Liliāna aizgāja mūžībā, un iecerētais neizdevās,” atceras Arita Liepiņa. Viņa piebilst, ka novadpētniecība ir aizraujoša lieta, jo gribas zināt vairāk un vairāk un no tās nav vairs iespējams atstāties.

Rūpība un pacietība jau no mazām dienām
No Līgas Driķes bērnības atmiņām par Aritu Liepiņu (Bercu):
“Marta skolēnu brīvdienās mūsu draudzenei Aijai bija dzimšanas diena, tāpēc jubilāres mamma bija atļāvusi uzaicināt dažas meitenes viesos – Aritu, viņas māsu Brigitu un mani. Mamma bija sagādājusi cienastu un saldajā ēdienā – 60.gados retu kārumu lauku bērniem – apelsīnus. Rātni ēdām kotletes un kartupeļus, bet acis zibēt zibēja uz lielajiem, kārdinošajiem augļiem. Tad mums radās pēkšņa ideja: kura ātrāk apēdīs savu apelsīnu! Mizas tik viegli nepadevās, sīvā sula sprakšķēja uz visām pusēm, beidzot tikām klāt kārotajam gardumam, kas pēc iespējas ātrāk bija jādabū mutē. Kura bija pirmā, neatceros. Bet Arita pa to laiku ar nazīti no apelsīna mizas bija izgriezusi skaistu ūdensrozi un, lēnām izbaudīdama, ēda apelsīna daiviņas, kad mums pāri bija palikusi sapluinītu mizu kaudzīte un atmiņas par gardo augli. Aritai pacietība un rūpība ir jau bērnības.”

Aspazija jeb īstajā vārdā Elza Rozenberga ir dzimusi saimnieka ģimenē 1865. gada 16. martā Zaļenieku pagasta “Daukšās”. Aspazijas literāro prēmiju 1990. gadā, sagaidot dzejnieces 125. dzimšanas dienu, nodibināja toreizējā padomju saimniecība “Zaļenieki”. Pēc kopsaimniecības likvidēšanas prēmēšanas funkcijas pārņēma Jelgavas novada pašvaldība. Prēmija tiek pasniegta ik pēc pieciem gadiem – dzejnieces apaļā vai pusapaļā jubilejā. Par Aspazijas prēmijas pirmo laureāti 1990. gadā kļuva literatūrzinātniece, Raiņa un Aspazijas dzīves un daiļrades pētniece Saulcerīte Viese. Dzejniece Māra Zālīte to saņēma 1992. gadā, Māra Misiņa – 1995. gadā, Anna Rancāne – 2000. gadā, Anda Līce – 2005. gadā, Liliana Štauere – 2010. gadā, Anna Velēda Žīgure – 2015. gadā un literatūrzinātniece Gundega Grīnuma – 2020. gadā.

Jelgavā virmo ideja par piemiņas vietu Aspazijai
Paulis Rēvelis, agrākais Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdis:
“Priecājos, ka Aritai Liepiņai ir piešķirta Aspazijas prēmija. Viņa ir izcila novadpētniece. Atceros, ka Arita kopā ar Lilianu Štaueri (1929 – 2013) no Jelgavas Latviešu biedrības rosīgi darbojās novadpētniecībā. Lilianai Štauerei Aspazijas prēmija tika piešķirta 2010. gadā. Mani iepriecina, ka tagad šis apbalvojums piešķirts arī viņas līdzgaitniecei un domu biedrenei Aritai Liepiņai. Jau gadiem ilgi Jelgavas Latviešu biedrība un arī es pats esmu iestājies par to, ka Aspazijai Jelgavā ļoti iederētos kāda piemiņas vieta. Ideja virmo sabiedrībā, to pierāda tas, ka Pasta salā Lielupes krastā Mīlestības soliņš neoficiāli tiek saukts Aspazijas vārdā.”

Aiz atvērtajām baznīcas durvīm
Arnolds Brūders, ģeogrāfs, Zaļenieku iedzīvotāju biedrības valdes loceklis:
“Pirmo reizi Aritu Liepiņu satiku pirms gadiem piecpadsmit Zaļās draudzes baznīcā. Toreiz kopā ar sievu tikko bijām sakopuši tuvinieku kapus blakus baznīcai esošajā kapsētā, kad, ārā ejot, pamanījām to, ka baznīcas durvis līdz galam ir vaļā. Līdz tam Zaļenieku baznīcā nekad nebiju iegājis. Toreiz nolēmām – ieiesim! Tur mūs sagaidīja Arita, kas ļoti laipni un zinoši stāstīja par Zaļenieku vēsturi, tostarp arī par dzejnieces Aspazijas bērnību. Zaļeniekos daudziem ir izveidojies stabils paradums: ja kādam ir vajadzīgas ziņas par Aspaziju vai citiem izciliem novadniekiem, ir jāzvana vai jāraksta Aritai Liepiņai. Arita ir sagatavojusi daudzas izsmeļošas prezentācijas, piemēram, par Zaļenieku bibliotēkas, par Zaļenieku amatierteātra 150 gadu vēsturi, par Zaļenieku doktorātu un aptieku attīstību, par Zaļenieku sporta vēsturi. Tāpat viņai ir apkopoti materiāli un prezentācijas par Zaļenieku kapos apglabātajām kultūrvēsturē nozīmīgajām personībām. Aritas priekšlasījumi par Zaļenieku pagasta vēsturi daudzkārt ir rosinājuši un bagātinājuši Zaļenieku bibliotēkas lasītāju kluba, Zaļenieku kultūras nama, Zaļenieku aktivitāšu centra un Zaļenieku pagasta iedzīvotāju biedrības pasākumus. Arita ir apkopojusi ļoti vērtīgus un unikālus novadpētniecības materiālus par Zaļenieku pagasta vēsturisko attīstības gaitu no akmens laikmeta līdz mūsdienām, kas pieejami digitālā versijā (kopā uz 422 lappusēm A4 formāta teksta un vizuālā materiāla). Uz šo pētījumu bāzes tika izveidota vēstures ekspozīcija, kas ir apskatāma Zaļās draudzes (Zaļenieku) baznīcā.”

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.