Pāris dejā un dzīvē

“Man visemocionālākais iepriekšējos deju svētkos bija brīdis, kad gaidījām savu uznācienu laukuma malā un pirms mums senioru kolektīvs dejoja “Aud, māmiņa, villainīti”. Senioru pacilātība iedvesmoja un radīja īpaši sajūtu, satiekoties dažādām paaudzēm,” stāsta deju kolektīva “Diždancis” dejotāja Alise Daugava. Viņas vīrs Rainers atzīst: “Arī pēc skatēm ir labas emocijas un kopības sajūta ar kolektīvu, kad esam labi nodejojuši un ir gandarījums par paveikto.” Abi kopā šogad dosies uz Dziesmu un deju svētkiem.

– Cik ilgi jau dejojat un cik deju svētkos esat piedalījušies?

Rainers: Šie būs mani otrie, bet pirms tam kā dziedātājs esmu piedalījies arī vairākos Dziesmu svētkos. Dejoju jau sešus gadus, sākumā tautas deju ansamblī “Jaunība,” kas diemžēl beidza pastāvēt, un tagad gadu ar sievu Alisi esam “Diždancī”. Iepriekšējos Dziesmu un deju svētkos izturējām konkursu un kļuvām par svētku vēstnešiem Zemgalē. Mēs atklājām Dziesmu svētku vēstniecību Jelgavā, kā arī ar savām fotogrāfijām pārstāvējām Zemgales Dziesmu svētku dalībniekus “Rimi” veikalos visā Latvijā. Draugi un paziņas bieži mēdza fotografēties pie mūsu stenda un sūtīt mums bildes.

Alise: Šis ir desmitais gads, kopš dejoju tautas dejas, un biju arī tā, kas pēc iepazīšanās ar Raineru pievērsa viņu dejošanai. Raineram nebija nekādu priekšzināšanu dejošanā, bet ar centību un neatlaidību tagad viss izdodas ļoti labi. Šie man būs trešie deju svētki.

– Kas jums ir deju svētki? Alise: Man tas ir kaut kas ļoti gaidīts, un, jo ilgāk gaida, jo pieaug satraukums un pamazām rodas tā svētku sajūta. Protams, tas ir arī liels darbs, kas jāpadara, gatavojoties šim notikumam. Parasti deju svētkiem intensīvi gatavojamies divus gadus.

Noslēguma koncertā ir brīnišķīga kopības sajūta, esot uz laukuma un redzot, cik daudzi dejotāji izpilda vienu un to pašu deju vienlaicīgi. Gaisā vienmēr virmo tikai pozitīvas emocijas, un visi ir pacilātā noskaņojumā. Dziesmu un deju svētki noteikti ir latvietības augstākais punkts.

Deju svētkus iepazinu jau bērnībā, kad pati gan nedejoju, bet to darīja mans tētis. Jau tad sāku apzināties šo svētku nozīmīgumu. Tētis ir lauksaimnieks, bet viņš vienmēr paspēj apmeklēt arī mēģinājumus un nokļūt uz svētkiem Rīgā.

Rainers: Kļūstot vecākam, Dziesmu un deju svētku nozīmi sāku vairāk apzināties. Skolas vecumā tas vairāk saistījās ar tusiņu skolā un jautri pavadītu laiku ar klasesbiedriem. Noslēguma koncerts gan vienmēr radīja svētku sajūtu un bija kaut kas īpašs, kad visi bijām baltos kreklos un sapucējušies.

– Kādā tautastērpā dejo kolektīvs?

Alise: Mūsu kolektīvam ir vairāki tautastērpi, un tos pieskaņojam atbilstoši dejas stāstam un raksturam. Skatē dejojām arī Zemgales tautastērpā, un man tas patika, kaut dažkārt šķiet, ka Kurzemes ir krāšņāks. Manā īpašumā ir arī savs Alsungas tautastērps, ko uzvelku dažādos svētkos. Šo tautastērpu izvēlējos tāpēc, ka mana mamma ir no Kurzemes un daļu no tautastērpa varēju veidot pati, adot zeķes un izšujot.

Rainers: Tautastērps noteikti ir arī pareizi jāglabā un jāvalkā. Tas rada atbildības sajūtu par tautastērpu kā pagātnes mantojumu.

– Kāds ir emocionālākais brīdis Deju svētkos?

Rainers: Tas noteikti ir noslēguma deju koncerta fināls, kad uz laukuma ir pilnīgi visi dejotāji no visas Latvijas. Arī pēc skatēm ir pozitīvas emocijas un kopības sajūta ar kolektīvu, kad esam labi nodejojuši un ir gandarījums par paveikto.

Alise: Man visemocionālākais iepriekšējos deju svētkos bija brīdis, kad gaidījām savu uznācienu laukuma malā un pirms mums senioru kolektīvs dejoja “Aud, māmiņa, villainīti”. Senioru pacilātība iedvesmoja un radīja īpašu sajūtu, satiekoties dažādām paaudzēm.

– Vai Dziesmu un deju svētkos piedalīsies arī ģimene un draugi?

Alise: Es svētkos piedalīšos ar savu vīru Raineru. Vēl arī mans tētis, kurš tautas dejas dejo jau ļoti ilgi. Tāpat vairāki mani draugi un paziņas būs svētku dalībnieki vai skatītāji.

– Kāda ir jūsu profesija ikdienā? Kāpēc dejošana ir vajadzīga?

Alise: Ikdienā mana profesija ir saistīta ar deju, jo esmu bērnu un jauniešu deju kolektīva “Ieviņa” mākslinieciskā vadītāja. Arī mana kolektīva vecākā grupa veiksmīgi nesen izturēja skati un dosies uz svētkiem.

Rainers: Es pēc profesijas esmu koka konstrukciju projektētājs. Manuprāt, profesija palīdz dejošanai, jo ir jāsaprot, kādā leņķī nostāties, jāpārzina dejas zīmējums un kā pareizi pārvietoties pa dejas laukumu. Tā sanāk, ka dejā izmantoju arī inženiera zināšanas. Mēģinājumi ir arī kā atslodze no ikdienas darba.

Puišiem noteikti iesaku nākt pamēģināt dejot, jo tas ir labs veids, kā sevi fiziski trenēt, kā arī iemācīties uzlūgt meiteni dejot un apgūt deju soļus ballēm. Tie, protams, ir jauni draugi un dažādi pasākumi kopā ar kolektīvu.

– Kāds būs deju repertuārs šajos svētkos?

Alise: Esam A grupas tautas deju ansamblis, un mums būs jādejo salīdzinoši daudz deju, kas ir ļoti daudzveidīgas kā kustību, tā emociju ziņā. Iespējams, kopā uzstāsimies trīs koncertos – “Daugavas” stadionā deju lieluzvedumā “Mūžīgais dzinējs”, latviešu skatuviskās dejas lielkoncertā “Balts” “Arēnā Rīga” un noslēguma koncertā Mežaparka estrādē. Kopā jāzina 13 dejas, no kurām daļa jau gan ir iepriekš dejotas, bet daļa ir jaunradītas.

– Kāda ir jūsu mīļākā deja? Alise: Man mīļākā jau no seniem laikiem, kopš es vispār sapratu, kas ir tautas dejas, ir “Sasala jūriņa” ar spēcīgo Ances Krauzes dziedājumu pavadījumā. Šo deju dejo krāšņos tērpos, tā ir samērā ātra, un tur vajag zināmu izturību.

Rainers: Man nav tādas izteikti mīļākās dejas, patīk apgūt zināmas, bet vēl nedejotas.

– Kas noteikti jāņem līdzi somā, dodoties uz svētkiem?

Rainers: Tas noteikti varētu būt ūdens, sauļošanās krēms, plāksteri noberztām kājām un kāda pretsāpju tabletīte.

Alise: Nedrīkst aizmirst mājās nevienu tautas tērpa detaļu. Tāpat jāņem līdzi apņēmība un izturība. Jāsagatavojas arī morāli, ka mēģinājumi būs gari, līdz vēlam vakaram, lai pietiek spēka izturēt.

– Kas ir grūtākais, ko atceraties no iepriekšējiem svētkiem?

Alise: Man nekas nelikās grūts, jo biju sagatavojusies, ka būs jāguļ skolā uz matrača, jāstāv garā rindā uz dušu un tamlīdzīgi.

Rainers: Atceros, ka, atbraucis vēlu vakarā no mēģinājuma, konstatēju, ka dušās beidzies karstais ūdens un jāmazgājas aukstā. Tas gan nebija patīkami.

– Ko sagaidāt no Dziesmu un deju svētkiem?

Alise: No svētkiem gaidu tikai pozitīvas emocijas, un īpašs prieks būs piedalīties tajos tieši ar “Diždanci,” jo mums ir brīnišķīga vadītāja Ieva Karele. Kolektīvā valda draudzīgas un cieņpilnas attiecības, un vadītāja mūs vienmēr motivē dejot savam priekam, sev un savām emocijām. To noteikti sajūt arī skatītāji. Mums arī ir pieņemts mēģinājumā vai pēc koncerta pateikt paldies savam partnerim par kopā izdejotām dejām.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”

#SIF_MAF2022