Pēc piena naudas ar burku un citi stāsti

Kad, atzīmējot 1. aprīli, pagājušajā numurā iekļāvām vairākus nerātnos studentu stāstus, redakcijā saņēmām atzinīgus vērtējumus, ka tā vajag turpināt, jo politika esot jau diezgan apnikusi. Jā, būtu labi, ja atrastos bezbēdīgi, patiesi un reizē varbūt arī apbrīnojami un pamācoši stāsti par to, kā kuram ir gājis.

Tagad turpinājums no Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes 1972. gada absolventes skolotājas Ritas Kovaļevskas stāstītā.

Kolhozs nomaksāja skādi

1992. gadā pēc divdesmit Rīgā skaitļošanas centrā nostrādātiem gadiem mani atbrīvoja kā vienu no pēdējiem. Skaitļošanas centru likvidēja. Biju nolēmusi savā dzīvesvietā Valgundes pagastā stāties trūkumcietējos vai bezdarbniekos (ja tādi vispār būtu) un tad piepeši saņēmu piedāvājumu strādāt par grāmatvedi Kalnciema vidusskolā. Iebildu, ka es jau neesmu īsta grāmatvede. Juris Osis man atbildēja, ka skolā jau arī alga neesot īsta. Skolotājs tajā laikā par pilnu slodzi saņēma kādus piecdesmit latus (ap 70 eiro – red.), direktoram varēja būt kādi divdesmit vairāk, bet grāmatvedim – par to pašu tiesu mazāk. Tādēļ labprāt piekritu piedāvājumam pastrādāt par grāmatvedi kolhozā “Vienība”, kas pastāvēja pēdējos pāris mēnešus un kur vairs nebija grāmatveža. Kolhozam bija parādā Jelgavas piena kombināts, savukārt kolhozs bija parādā par elektrību “Latvenergo”. Banku pārskaitījumi tajā pārmaiņu laikā nedarbojās un pēc naudas bija jābrauc grāmatvedim pašam. Dažreiz kolhoza “Vienība” pēdējais direktors Andrejs Garančs mani veda ar automašīnu, taču vienmēr tas tā nesanāca. Esmu dzimusi 1944. gadā – kara laika bērns – un atceros, kā piecdesmito sākumā mazpilsētā Skrundā runāja par zagļiem, kas ar žileti sagriež apzagtajiem drēbes un pat aplaupa tos, kuri negrib labprātīgi atdot nopelnīto. Noziedzības līmenis pacēlās augstu arī deviņdesmito gadu Latvijā.

Toreiz piena kombinātā man teica, lai rēķinos, ka naudu, ko tātad man vajadzēja iznest cauri pilsētas centram līdz “Latvenergo” kantorim Elektrības ielā, izsniegs sīkās vienībās. Tad es izdomāju, ka paņemšu trīslitru burku un piena naudu salikšu tur. Ja zaglis vai laupītājs uzsitīs pa somu, viņš jutīs, ka tur ir stikla burka. Loģiski, ka no piena kombināta es nesu pienu vai krējumu! Tā uzdevumu arī izpildīju. Jāpaskaidro, ka lielais elektrības parāds kolhozam bija radies tādēļ, ka mežā pie Strēlnieku fermas kāds, ko nevarēja atrast, uz īsu laiku bija ierīkojis nelegālu gateri. Un, protams, elektrību nodedzinājis.

Nebļaušu pa visu tirgu

Reiz ap to pašu laiku kopā vīru kā apsargu (viņš tika pieņemts darbā skolā par strādnieku) es braucu uz banku pēc skolotāju algām. Arī tad man iepriekš pa telefonu brīdināja, ka summu saņemšu divlatniekos. Protams, piekritu, jo skolotāji taču algu gaidīja. Tā nu man bankā izsniedza papīrā ievīstītus divlatnieku stabiņus. Šķiet, kādus piecus vai sešus. Kopā tie svēra kilogramus sešus septiņus. Protams, apsargs naudas saņemšanas brīdī klāt nebija.

Neatceros, kas bija par iemeslu, bet pirms braukšanas mājup uz Kalnciema skolu, iegājām Jelgavas tirgū. Vīrs, redzēdams, ka mana soma ir smaga, piedāvājās to nest. “Tikai uzmanīgi!” es teicu. Vīrs pagāja kādus piecus soļus un jautāja: “Kas tev tajā somā tik smags?” “Nauda,” es klusi atbildēju. Viņš pagāja vēl piecus soļus un jautāja atkal: “Ko tu teici? Kas tev tajā somā?” “Tu gribi, lai es pa visu tirgu kliedzu, ka somā ir nauda!” pēc trešās pārjautāšanas es jau skaļāk paskaidroju. Beidzot arī viņš saprata, ka tie ir metāla lati.

Kad, atbraukusi uz skolu, direktorei pārjautāju: “Vai drīkstu izsniegt algu divlatniekos?”, man atbildēja: “Nu dodiet! Visi taču gaida!” Nekādas bankas kartes, uz kurām pārskaita algu, jau tolaik nebija ieviestas.

Ar juristiem nav joki

Rīgā, Teikas rajonā, Burtnieku un Tālivalža ielas studentu kopmītņu kvartālā, bija četri kopmītņu korpusi. Tur dzīvoja ne tikai fizmati, bet arī filologi (lielākoties meitenes) un juristi. Manā studiju laikā pagājušā gadsimta 60. gadu beigās kopmītnēs ne tikai mazgāja veļu, bet arī to žāvēja (tolaik Latvijā vēl nebija veļasmašīnu, kas veļu žāvētu). Un bieži vien to veļu zaga. Vainīgos parasti neatrada, bet visdrīzāk tie bija neviens cits kā paši studenti.

Reiz kāda mana studiju biedrene pēc veļas dienas izkāra žāvēties savas izmazgātās drēbes, tostarp arī apakšsvārkus. Bet pēc laiciņa apakšsvārku uz veļas striķa vairs nebija. Meitene bija apbēdināta, taču, kā iepriekš bija solījusi, aizgāja ciemos pie draudzenes, kas mācījās juristos un dzīvoja citā kopmītnes istabiņā. Liels bija studentes pārsteigums, ka draudzenes istabiņas biedrene tobrīd gludināja viņas apakšsvārkus. Tas nevarēja būt pārpratums, jo apakšsvārki bija ieplēsti un sašūti. Īpašniece tos nemaldīgi pazina. Studente, neko nesakot, izgāja ārā no draudzenes istabiņas un devās pie aspiranta Kalvja Torgāna, kas arī dzīvoja studentu kopmītnē.

Sekoja biedru tiesa ar lielu sapulci studentu kopmītnēs. Bija priekšlikums izslēgt zādzībā pieķerto studenti no kopmītnēm. Bet tad cēlās Kalvis Torgāns un prokurora balsī teica apmēram tā: “Iespējams, ja tiesājamā studētu matemātiku vai filoloģiju, šāds sods viņai būtu piemērots, taču vainīgā studē juristos (šķiet, jau trešajā kursā), tādēļ viņa jāizslēdz arī no augstskolas. “

Nezinu, kā tālāk dzīvoja meitene, ko toreiz izslēdza. Droši vien viņa neskaitījās tiesāta un “biogrāfija nebija sabojāta”. Taču veļas zādzības kopmītnēs pierima. Kalvis Torgāns kļuva par Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesoru, Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli, Augstākās tiesas Civillietu departamenta senatoru, Goda tiesnesi, zvērinātu advokātu. Viņa labā slava dzīvo arī pēc tam, ka cilvēks ir aizgājis mūžībā.

Var teikt, ka vispār dzīve mūsu studentu kopmītnēs bija diezgan nopietna. Reiz mums nācās iet uz pieņemšanu pie Fizikas un matemātikas fakultātes dekāna tikai tāpēc, ka mēs, vairāki puiši un meitenes, kopmītņu istabiņā, neatceros, par ko, bijām skaļi smējušies. Nekas cits – tikai smējušies.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas” #SIF_MAF2023