Gaitis Grūtups
Pieminot nacionālos partizānus, svētdien Dobeles novadā, Zebrenes pagastā mežā pie Īles, kur ir izveidots memoriāls latviešu un lietuviešu nacionālo partizānu grupai, pulcēsies ļaudis. Tieši pirms 75 gadiem, 1949. gada 17. martā, pie Īles bunkura partizāniem bija pēdējā kauja. Piemiņas pasākums sāksies pulksten 13. To rīko Latvijas Nacionālo partizānu apvienība, ko joprojām vada agrākā šīs partizānu grupas sakarniece Biruta Rodoviča. Sarīkojumā plāno būt klāt arī Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkevičs.
Bunkurs bija domāts pārziemošanai, nevis cīņai
No vēstures liecībām zināms, ka 1947. gadā leišmalē, Bēnes un Auces apvidū, izveidojās Visvalža Brizgas (segvārds Kārlis Krauja) partizānu grupa, kurā bija 27 vīri. Vēsturnieks, nacionālo partizānu pētnieks Zigmārs Turčinskis Brizgas grupu raksturo kā ļoti kustīgu, tā pārvietojās ar aizlienētu automašīnu. Tā veikusi uzbrukumus okupācijas varas pārstāvjiem gan Kalētos, gan Kandavā. 1948. gada oktobrī grupai pievienojās arī deviņi lietuviešu partizāni. Gatavojoties ziemai, pie Īles un Zebrenes pagastu robežas, trīssimt metru uz ziemeļiem no Priedīšu mājām, partizāni uzbūvēja bunkuru. Tas bija domāts kā pagaidu mītne, kur uzturēties, lai tikai pārlaistu ziemu.
Bunkurs bija 54 kvadrātmetrus liels, uz to veda divas nomaskētas ejas. 1949. gada 17. martā kaujā piedalījās 24 nacionālie partizāni – 15 latvieši un deviņi lietuvieši. Savukārt no pretējās puses bija 760 čekistu. Zīmīgi, ka čekas karaspēks nacionālajiem partizāniem uzbruka tikai dažas dienas pirms 1949. gada 25. martā paredzētās Baltijas valstu cilvēku masveida izsūtīšanas uz Sibīriju.
Grupas vadītājs Visvaldis Brizga todien bunkurā neatradās. Viņš kopā ar Jūliju Krustu un vēl diviem partizāniem bija aizgājuši pie attālāk dzīvojoša kurpnieka.1949. gada 17. marta agrā rīta tumsā čekas sevišķo uzdevumu karaspēka 36. kājnieku pulka 150 karavīru trieciengrupa sāka uzbrukumu partizānu bunkuram. “Nelaime bija tā, ka Īles bunkurs bija būvēts tikai pārziemošanai. Nometnei apkārt nebija ierīkoti sargposteņi, nebija arī aizsardzības līnijas. Čekistiem noslēdzot divas nomaskētās bunkura ejas, partizāni bija iesprostoti,” secina vēsturnieks Z. Turčinskis.
Pastāv versija, ka partizānu bunkuru čekistiem uzrādīja Jūlijs Krusts. Z. Turčinskis to asi noliedz, jo tam nav pierādījuma. “Partizānu bunkura uzrādīšana čekistiem joprojām ir mīkla,” teic vēsturnieks. Kaujā pie Īles bunkura tika nogalināti 15, bet sagūstīti deviņi partizāni. Sagūstītos un vairākus viņu atbalstītājus apcietināja un izsūtīja uz Sibīriju.
760 pret 24
PSRS Valsts drošības ministrijas iekšējā karaspēka 5. divīzijas komandiera ģenerālmajora P. Ļeontjeva uzbrukuma plāns liecina, ka kaujā pie Īles bunkura piedalījās 760 karavīru un virsnieku. No tiem ap sešsimt bija bloķējošajā grupā, 120 izlūkgrupā un 40 – rezerves grupā. Dokumenti liecina, ka čekisti kaujā bija ieguvuši šādus partizānu ieročus: 82 milimetru mīnmetēju, vienu balsta ložmetēju, vienu rokas ložmetēju, 11 triecienšautenes, deviņas šautenes un piecas pistoles.
Par Īles kaujā nepiedalījušos partizānu grupas komandieri Visvaldi Brizgu un partizānu Jūliju Krustu zināms, ka viņi krita kaujā 1950. gada 24. februārī Saldū, Striķu ielā 33/35, kad māju aplenca ap trīsdesmit čekistu. Partizānu atkāpšanos no mājas bēniņu lūkas ar ložmetēju sedza Līze Bergmane. Šajā kaujā čekisti nogalināja partizānus Visvaldi Brizgu un Jūliju Krustu, Leontīni Ezerkalni, kā arī Vili un Voldemāru Kuršinskus. Pēc aculiecinieku stāstītā, visu piecu nogalināto līķus aizveda nezināmā virzienā, un viņu kapavieta joprojām nevienam nav zināma. Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas kaujas vietā Saldū, Striķu ielā, ir piemiņas zīme.
Kvīts par atņemto naudu
Vēl bez Visvalža Brizgas grupas Zemgalē, Garozas–Zālītes mežos, darbojās Jāņa Freimaņa nacionālo partizānu grupa, kas tika iznīcināta kaujā mežā pie bunkura 1950. gada 11. janvārī. Pēc Otrā pasaules kara nacionālās pretošanās kustība bija arī Jelgavā. Viens no pazīstamākajiem tās dalībniekiem bija Pēteris Āns, kas atjaunotajā Latvijā vadīja Jelgavas politiski represēto apvienī-
bu “Staburadze”. Savulaik “Ziņas” publicēja jelgavnieces Līgas Brigaderes atmiņas par Jelgavas čekistu biedu Jāni Māteru, kas vienlaicīgi mērķēti šāvis ar divām pistolēm, tajā pašā laikā bez rokām vadot velosipēdu.
Par Visvalža Brizgas grupas partizāniem ir saglabājies Bēnes grāmatvedes Millijas Tambergas (1924–2006) atmiņu pieraksts, ka reiz, braucot no Bēnes uz Auci, partizāni, nogāzdami koku uz ceļa, apturēja automašīnu, ar kuru no Bēnes uz Auci vesta nauda, kā arī cukurs kā kukulis “bankas meitenēm”. Partizāni naudu atņēmuši, pretī izsniedzot “kvīti” ar parakstu “Krusts”. Z. Turčinskis spriež, ka, iespējams, partizāni šādi varēja pajokot. Millija Tamberga tomēr uz partizāniem palika pikta, jo cukura maisu tie iesvieda grāvī, kur tecēja ūdens. “Kāpēc viņiem tā vajadzēja darīt!? Latviešiem vien to cukuru mēs vedām,” vēl vecumdienās retoriski jautāja Millija.
Piemiņas glabātāji
Jau 1992. gadā, drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, piemiņas vietu pie Īles bunkura sāka iekopt zemessargi kopā ar vairāku patriotisko organizāciju pārstāvjiem. Tika atrakts saspridzinātais bunkurs un savākti kritušo partizānu kauli. 1992. gada 14. novembrī šīs mirstīgās atliekas ar godu apbedīja Dobeles novada Virkus kapos. Ceremonijā piedalījās Lietuvas katoļu mācītājs Kastitis Romanausks un latviešu luterāņu prāvests Augusts Ālers. Pēdējo godu kritušajiem atdeva tolaik vēl dzīvie cīņubiedri Modris Zihmanis, Alfons Kalniņš un Augusts Legzdiņš, kas pēc kaujas tika tiesāti un izcieta sodu Sibīrijā. Bet mežā pie bunkura vietas tika uzstādīts Baltais krusts un piemiņas akmens.
2007. gadā Meža dienu talkas laikā sākās bunkura atjaunošana. Divos gados bunkurs tika izbūvēts tāds, kādu to partizāni izbūvēja 1948. gada rudenī. Tomēr jau 2013. gadā tas sāka iegrūt. Tad ar akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” atbalstu tika uzsākti vērienīgi atjaunošanas darbi, bunkuru papildinot ar stingru dzelzsbetona konstrukciju. 2014. gada 17. martā Dobeles rajona Īles pagastā notika nacionālo partizānu atjaunotā bunkura iesvētīšana. Tajā piedalījās arī Modris Zihmanis – tolaik vienīgais vēl dzīvais Īles partizānu grupas dalībnieks. Bunkura iekšpusē redzama krāsniņa, galds, šauras lāviņas, uz kurām gulējuši partizāni. Pie ceļa uz bunkuru ir izvietots informācijas stends.
2021. gadā pēc Valsts prezidenta Egila Levita iniciatīvas Saeima 17. martu noteica par Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu. Lēmums tika pamatots ar to, ka 1944. gada 17. martā Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes dēla profesora Konstantīna Čakstes vadītā Latvijas Centrālā padome (LCP) noslēdza parakstu vākšanu memorandam, kurā Latvijas tautas vārdā tika pieprasīta Latvijas valsts neatkarības atjaunošana. Memorandu bija parakstījuši 188 Latvijā pazīstami kultūras, zinātnes un politiskie darbinieki. Dokuments bija adresēts ģenerālim Rūdolfam Bangerskim un eventuāli paredzēts iesniegšanai Ādolfam Hitleram. Nacistu vadoņi pret šo dokumentu izturējās krasi noraidoši. Tika apcietināts un ieslodzījumā mira LCP vadītājs K. Čakste.
Uzsverot 17. marta nozīmīgumu nacionālās pretestības vēsturē, tika atzīmēts, ka šajā dienā 1949. gadā Īles mežos Zemgalē savu pēdējo kauju izcīnīja apvienotā latviešu un lietuviešu partizānu grupa. Līdztekus Saeima kā Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu noteica arī 2. martu, kad 1945. gadā Stompaku purvā Latgalē notika kauja, kurā piedalījās aptuveni 300 nacionālo partizānu un apmēram 500 sarkanarmiešu.
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas” #SIF_MAF2023
