• PATEICĪBAS dievkalpojumā baznīca bija ļaužu pilna kā vecos laikos. Solos pirmajā rindā – Sesavas draudzes locekļi Mārtiņš Ozols (no labās), Vita un Nauris Grandbergi. Starp dievnama jubilejas viesiem bija arī bijušie un tagadējie pašvaldību vadītāji, tostarp Jelgavas mērs Andris Rāviņš, kas nācis no Sesavas pagasta.
  FOTO: GITA OZOLA

Ar pateicības dievkalpojumu ļaužu piepildītā Sesavas baznīcā 23. jūlijā tika atzīmēta dievnama 390 gadu jubileja. Svētkus svinēja gan pašu draudze, gan ciemiņi no Kalnciema-Klīves, Lielvircavas un Dalbes draudzes.

Lietainajā svētdienā apkārt baznīcai esošajos laukos brieda labība, bet kulšanai tika gaidīts labāks laiks. Norūpējušies, taču varbūt mazāk steidzīgi tādēļ bija apkārtnes lauksaimnieki, kas arī bija atnākuši uz svētku dievkalpojumu. “Ziņu” uzrunātais “Līgo” saimnieks un Sesavas draudzes padomes loceklis Jānis Vinters atzina, ka viņa ģimene Sesavas baznīcu atbalsta, “taču noteikti varētu darīt vairāk”. Viņaprāt, draudzei būtu jāizveido nākamās desmitgades plāns, lai cienīgi sagaidītu baznīcas četrsimtgadi. “Tad būtu jāizdara kaut kas lielāks!” Jautāts par labības kulšanu saimniecībā “Līgo”, Jānis Vinters teica, ka “nedaudz uzsākām zirnīšus”, bet lielā ražas novākšana vēl ir priekšā.

Dievkalpojuma dalībnieku vidū bija arī mākslas zinātniece Valda Vilīte, kas ir baznīcas 385 gadu jubilejā izdotās grāmatas “Sesavas baznīca 1633–2018” autore. “Sesavas baznīcā neesmu bijusi labu laiku. Kad mani uzaicināja uz jubileju, ar prieku piekritu. Pa pieciem gadiem baznīcā ir notikušas labas pārmaiņas. Šis tas ir restaurēts. Atceros, kāds pirms pieciem gadiem bija kungu sols (biktssols) – pa pusei saplīsis, apskrambāts. Tagad tas ir novietots altāra labajā pusē jaunā vietā. Prieks skatīties! Un baznīca šodien ir tik pilna, ka atgādina senās dienas,” priecājas Valda Vilīte.

• ĒRĢEĻU uzturēšana dievnama telpās prasa iespējami mazināt temperatūras svārstības. FOTO: GAITIS GRŪTUPS

Ērģeļu daudz, meistaru maz

Ievērojami pilnīgāk jubilejas dievkalpojumā skanēja ērģeles. Draudzes ērģelnieks Dāvis Beitlers ir uzņēmies rūpes par šī instrumenta atjaunošanu. Viņš piezīmē, ka Sesavas baznīcas ērģeles 1860. gadā ir būvējis Augusts Martins, viens no ievērojamākajiem ērģeļu būvētājiem 19. gadsimta Latvijā. Lielākās šī meistara darinātās ērģeles atrodas Rīgā, Jaunajā Ģertrūdes baznīcā. Mūsdienās Latvijā trūkst ērģeļu meistaru, bet baznīcu, kurās vajadzētu atjaunot ērģeles, ir daudz, uz problēmu norāda Dāvis Beitlers. Pēdējā vakarā pirms baznīcas jubilejas dievkalpojuma ērģeļu meistars Alvis Melbārdis noslēdza būtisku posmu instrumenta atjaunošanā, un nosacīti var teikt, ka 2007. gadā iesāktais darbs ir paveikts par divām trešdaļām. Dāvis Beitlers domā, ka līdz dievnama četrsimtgadei instruments jāatjauno pilnībā. Tomēr ar ērģeļu uzturēšanu neiet vienkārši. Mūzikas instruments cieš no temperatūras starpības, kāda rodas baznīcā, ja to piesilda tikai divas reizes mēnesī. Ziemā baznīcā temperatūra pastāvīgi ir pāris grādu virs nulles. Uz dievkalpojumu laiku viss dievnams tiek piekurināts līdz plus piecpadsmit grādiem. “Gribētos, lai cilvēkiem ir silts un baznīcas mitrās sienas pažūst, taču tas ir jāsalāgo ar ērģeļu saglabāšanu.

Tik silti kā agrāk nebūs,” teic draudzes priekšnieks Pēteris Knope. Viņš aktualizē, ka baznīcai ir jāuzliek jauns jumts. Vecais ir no šīfera un ziemeļu pusē stipri apsūnojis. Vēl viens darbs, kas jāpaveic, – jānovada no pamatiem lietus ūdeņi. Draudzes priekšnieks atklāj, ka dievnama uzturēšanā ievērojamus līdzekļus ir ieguldījuši lauksaimnieki Jānis Vinters, Āris Burkāns. Tos iegulda arī Sesavas pagasta zemnieku saimniecība “Rudeņi”, kuras dibinātājs ir Pēteris Knope. Viņš uzteic arī lauksaimniekus Inesi Pastuškovu, Uldi Cauni un Persiju Kaufmani, kuru saimniecības ir baznīcai piederošās zemes nomnieki.

• BAZNĪCA mazliet iesāņus no senā Rīgas–Jelgavas–Varšavas tirdzniecības un pasta trakta neskarta nostāvējusi gandrīz 400 gadu.

Nebrīves laiku mācītāju nopelns

Uz jautājumu, kāpēc viņai ir svarīga Sesavas baznīca, saimniecības “Rudeņi” dibinātāja lauksaimniece Jolanta Knope teic, ka viņu vairāk interesē mācītāji, kas kalpojuši baznīcā, un draudzes vēsture. Pirmkārt, mācītājs Aleksandrs Pētersons, kas kalpojis no 1944. līdz 1971. gadam. “Padomju gadu mācītāju nopelns ir tas, ka baznīca pastāvēja cauri šiem laikiem,” secina Jolanta Knope. Viņa pētot baznīcas dokumentus, draudzes padomes sēžu protokolus, tostarp arī mācītāju personīgos pierakstus, ir atklājusi daudz iedvesmojoša. “Ja kaut ko dara, viss sanāks,” pārliecināta “Rudeņu” saimniece. Vēstures izpētē viņai palīdz draudzes ērģelnieks Dāvis Beitlers, kas ir Latvijas Universitātē diplomēts vēsturnieks un arī pētnieks. “Es baznīcā ļoti labi jūtos,” piebilst Jolanta Knope.

Elejas vidusskolas skolotāja un pazīstamā Elejas regbistu trenere Sandra Avota, kas arī bija dievnama jubilejā, arī Sesavas baznīcā jūtoties ļoti labi. “Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas tic vai netic Dievam. Man svarīgs tas miers, gaišums, ar kādu cilvēki uzlūko cits citu. Es gan neesmu draudzē. Es te nāku, lai sevi sajustu,” teic skolotāja.

Draudzes lektors veterinārārsts Mārtiņš Ozols stāsta, ka notikums, kas viņu pirms astoņiem gadiem atveda uz Sesavas baznīcas draudzi, nav nekāds īpašais. Proti, ģimene bija nopirkusi Elejā māju, un licies, ka vajag to iesvētīt. Paaicinājuši mācītāju Valdu Grīnvaldi-Šakurovu, un tad arī sācies garīgās pilnveidošanās ceļš. “Paldies Dievam, draudze ir dzīva. Protams, var vēlēties, lai mēs būtu skaitliski vairāk. Ap divdesmit esam tā kustīgā daļa, kas nāk uz dievkalpojumiem un iesaistās draudzes darbā,” teic Mārtiņš.

Draudzes tagadējais mācītājs Valdis Vircavs pateicas draudzei, kas uztur dievnamu dzīvu un sarīkoja tā jubileju, par kuru viņš vēl joprojām saņemot atzinības.

1997. gadā pie baznīcas ieejas tika novietota piemiņas plāksne, kas liecina, ka 1859. gadā Sesavas baznīcā tika kristīts Latvijas pirmais brīvvalsts prezidents Jānis Čakste (1859–1927), kas dzimis Lielsesavas pagasta Čakstu Zirņu saimnieka ģimenē.

2018. gadā līdzīga plāksne tika atklāta Latvijas valsts pirmajam tieslietu ministram un arī Jelgavas domes priekšsēdētājam Pēterim Juraševskim (1872–1945), ko šeit kristīja 1872. gadā.

Kungu krēsls

No Valdas Vilītes grāmatas “Sesavas baznīca 1633– 2018”

Vienlaikus ar kanceli (1756. gadā) izgatavots luterāņu baznīcā šķietami neiederīgais biktssols. Turklāt kādu laiku baznīcā bijuši pat divi biktssoli – vecais bija novietots no altāra pa labi, bet jaunais – pa kreisi. Biktssola kokgriezumu līdzība ar kancelē izmantotajiem liek domāt, ka sākotnēji biktssols bija saistīts ar kanceli.

Kurzemes baroka pētniece Elita Grosmane raksta: “… Līdz ar kolektīvās bikts nostiprināšanos protestantu liturģijā biktssols baznīcas interjerā kļuva par mazlietotu dekoratīvu iekārtas priekšmetu, kuru, iespējams, sāka piemērot parādes sēdekļa vajadzībām, un tādēļ tas nereti saukts arī par kungu krēslu.

Vēstures avoti liecina, ka Livonijas karš, kas ilga no 1558. līdz 1583. gadam, bija izpostījis trīs ceturtdaļas no Zemgales zemnieku saimniecībām. Izpostītas bija arī baznīcas. Vēl pirms kara reformācijas kustības iespaidā Livonijas ordenis bija sācis iekasēt nodokļus zemnieku garīgajām vajadzībām un skolām. Tomēr, kā vēl 30. gados atzina vēsturnieks Jānis Juškevičs, Livonijas karam beidzoties, latviešu tauta bija palikusi “bez jebkādām grāmatām, bez skolām, bez garīgas kalpošanas”. Ar centieniem latviešu labā vēsturē ir iegājis pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs un pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers (1517–1587). Vēl Livonijas kara laikā 1567. gadā viņš Rīgā sasauca bruņinieku augstāko sapulci jeb landtāgu, kas pieņēma lēmumu Kurzemē un Zemgalē veidot skolas, patversmes, kā arī uzcelt vai atjaunot 70 baznīcas. Ar to tad arī sākās Sesavas baznīcas zināmā vēsture. Tāpat kā citviet Kurzemē un Zemgalē, arī Sesavā pirmo dievnamu uzcēla no koka, 1571. gadā tajā kalpoja mācītājs Johans Pisterfelds. Šī baznīca līdz mūsdienām nav saglabājusies, tagadējā mūra tapa 62 gadus vēlāk – 1633. gadā.

• JUBILEJAS SVINĪBAS iesāka procesija apkārt baznīcai. Tās priekšā – draudzes lektors leišmalē praktizējošs veterinārārsts Mārtiņš Ozols.
  FOTO: JANETA JUMTIŅA

Pateicības dievkalpojumu vadīja palīgbīskaps un Jelgavas Sv.Annas draudzes mācītājs Uldis Gailītis. Kalpoja Sesavas draudzes mācītājs Valdis Vircavs, kā arī evaņģēliste Valda Grīnvalde-Šakurova, kas pirms viņa draudzē nokalpoja vienpadsmit gadus, Jelgavas iecirkņa prāvests Oskars Laugalis, Lielvircavas draudzes mācītājs Jānis Tālums. Svētku noslēgumā koncertu sniedza solisti Kristīne Bīmane, Sergejs Jēgers un draudzes ērģelnieks Dāvis Beitlers. Dievkalpojumā dziedāja Ozolnieku koris “Līga”.

MŪSDIENĀS Sesavas baznīcā izmanto 1932. gadā Vācijā lieto zvanu. 17.–18. gadsimtā reti kurš dievnams iztika ar vienu zvanu, dažiem bijuši arī trīs. Tiesa, tolaik baznīcu zvaniem bija ievērojami svarīgāka informatīvā nozīme. Vēstures gaitā sanācis, ka 1646. gadā Vācijā, Lībekā, lietais Sesavas baznīcas zvans tagad kalpo Penkules baznīcā.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”

#SIF_MAF2023