Abonē e-avīzi "Zemgales Ziņas"!
Abonēt
casibom giriş casibom bahsegel jojobet

Uz neatliekamās palīdzības mašīnu ar kamanām

Foto no Anželikas Ņemņasevas personīgā albuma

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Šogad Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD) atzīmē divkāršu jubileju. Gadskaitļa ziņā lielā jubileja ir 120 gadi. Tos skaita kopš brīža, kad 1904. gada 1. martā Rīgas Ātrās ārsta palīdzības biedrība nodibināja pirmo staciju, nodrošinot medicīnisko palīdzību pirmsslimnīcas posmā. Savukārt otra jubileja saistīta ar vienota dienesta izveidi pirms 15 gadiem. No tā laika neatliekamās medicīnas nodrošināšanā ir daudz kas mainījies: atjaunots autoparks, iegādāta jauna aparatūra, atvērti jauni punkti. Svarīgākais ieguvums no vienota dienesta izveides – ātra un kvalitatīva neatliekamā medicīniskā palīdzība jebkurā Latvijas vietā, jo katra no 196 brigādēm ir ar vienādu aprīkojumu, savukārt vienota zvanu pieņemšana un darbs pēc principa, kad uz izsaukumu brauc tuvākā brīvā brigāde, nodrošina ātrāku palīdzību situācijās, kad vietējā mediķu komanda ir aizņemta citā izsaukumā.

Lai uzzinātu vairāk par darbu NMPD, kā arī par lietām, kas laika gaitā mainījušās, uz sarunu aicinājām neatliekamās medicīnas ārsta palīdzi Anželiku Ņemņasevu. Viņa ir brigādes vadītāja jeb galvenā lēmumu pieņēmēja izsaukuma laikā un strādā brigāžu atbalsta centrā Jelgavā. Mediķi labi zina daudzi jelgavnieki, jo viņa ātrajā palīdzībā strādā kopš 1993. gada.

– Jūs ar neatliekamo palīdzību esat saistīta 31 gadu. Pietiekami ilgi, lai varētu salīdzināt, kas dienestā ir mainījies.
Pirmkārt, mūsu rīcībā ir daudz vairāk aparatūras, līdz ar to arī plašākas iespējas. Agrāk tikai ārstu brigādēm bija kardiogrāfs, savukārt feldšeru brigādēm bija jāiztiek ar medikamentu somu, tagad kardiogrāfs un defibrilators ir visām brigādēm. Līdz ar to katras brigādes mediķi var kontrolēt pacienta pulsu, sirds ritmu, spiedienu, ja tas nepieciešams. Tāpat mums ir perfuzors – aparātiņš medikamentu ievadei – un citas lietas, kas atvieglo darbu. Nemaz jau nerunājot par autoparku! Kad sāku strādāt, pie pacienta braucām ar VAZ, pēc tam ar mikroautobusu “Latvija”. Mani pašu, kad sākās dzemdības, uz slimnīcu veda ar “Latviju”. Tagad mums dienestā ir jaunas mašīnas un jauna aparatūra.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

– Vai arī par saviem darbiniekiem dienests rūpējas vairāk, nekā tas bija agrāk?
Tā ir. Ja mums pašiem ir nepieciešama medicīniskā palīdzība, es domāju primāro veselības aprūpi, daudz ko apmaksā darbavieta. Tiek nodrošināts arī darba apģērbs, visiem ir formas – ziemai viena, vasarai cita –, un apavi. Kādreiz mēs braukājām baltos halātiņos. Un vēl svarīgi, ka salīdzinoši nesen mums ir ieviesta izdienas pensija. Man līdz tai jāstrādā seši gadi.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsta palīdzei izsaukumos jādodas arī svētkos, tajā skaitā Jaungada naktī, ja iegadās dežūra.

– Ņemot vērā jūsu lielo darba stāžu, vai nav tā, ka, ejot pa Jelgavas ielām, visu laiku nāk prātā, ka šajā vietā notika tāds negadījums, tajā – tāds?
Pa šiem gadiem ne tikai Jelgava, bet arī Dobele, Bauska, Talsi un pat Rīga izbraukāta krustu šķērsu, jo esam apvienotais dienests. Netrūkst nopietnu izsaukumu, kas paliek atmiņā uz visu dzīvi.
Jelgava nav tik liela, tāpēc gadās, ka, ejot pa ielu, cilvēks man saka: “Labdien, dakterīt!” Sveicienu vienmēr atņemu, taču arī atvainojos un piebilstu: “Es esmu viena, bet jūs, pacienti, esat daudz!” Ne visus varu atcerēties.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

– Ir dzirdēts, ka neatliekamo palīdzību samērā bieži izsauc gadījumos, kad pacientam palīdzība ir vajadzīga, bet ne neatliekamā.
Protams, ir arī tā, taču es vienmēr saku – cilvēks nav mediķis, viņam ir slikti, tāpēc viņš meklē palīdzību, kā vien var. Un tas ir saprotams. Ģimenes ārstu darbalaikā šādu izsaukumu ir mazāk, taču ārpus tā pacientam nav kur vērsties vai arī viņš nezina, kur vērsties. NMPD nav vienīgā iespēja, kā saņemt palīdzību ārpus ģimenes ārsta darbalaika, vakaros, naktīs un brīvdienas padomu sniedz ģimenes ārstu konsultatīvais tālrunis, ir arī dežūrārsti un steidzamās palīdzības punkti. Arī Jelgavas slimnīcā ir dežūrārsts, kurš pieņem vēlos vakaros un brīvdienās. Cilvēkiem būtu svarīgi saprast, ka katrs izsaukums, ja mēs aizbraucam pie kāda, kuram ir temperatūra vai kurš nokritis un guvis sīku traumu, var apdraudēt citu pacientu iespējas dzīvībai patiešām kritiskās situācijās ātri saņemt palīdzību. Ja visas vietējās brigādes būs aizbraukušas pie kāda, lai stāstītu, ko darīt temperatūras gadījumā, tikmēr cits, kurš ir bezsamaņā un neelpo, kad izšķiroša ir katra minūte, palīdzību gaidīs ilgāk. Problēmu ļoti saasina tas, ka nokļūt pie ārstiem speciālistiem ir sarežģīti. Gaidot garajās rindās, cilvēkam paliek sliktāk, tāpēc viņš izmēģina citus ceļus, lai saņemtu palīdzību. Gadās, ka arī mums pašiem ilgi vajag gaidīt, lai tiktu pie speciālista, tāpēc šī problēma ir labi zināma.

– Vai ir brīži, piemēram, pilnmēness laikā, kad palīdzību meklē biežāk?
Pilnmēness laikā cilvēki ar endogēnām saslimšanām kļūst aktīvāki, tas ir fakts. Darbā mēdzam pasmaidīt, ka ir pilnmēness, tātad darba būs vairāk.

– Neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķiem jāstrādā arī tad, kad lielākā daļa cilvēku atpūšas, – Jaungada naktī, 18. novembrī. Vai arī tad jūsu palīdzību meklē biežāk?
Nevar viennozīmīgi apgalvot, ka svētkos mūsu palīdzība ir nepieciešama vairāk. Katriem svētkiem ir sava specifika: Jaungada naktī salūta dēļ ir pacienti ar specifiskām traumām. Līdzīgi ir ar sezonālajām traumām: ziemā vairāk izsaukumu būs saistīti ar apsaldējumiem, vasarā biežāk jārisina problēmas, kas rodas karstuma ietekmē.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Svētkos mums nav tikai akūti izsaukumi, kā cilvēki varbūt domā. Man bija gadījums, ka Jaungada naktī pulksten 23.30 mūs izsauca vīrietis uz nomaļu lauku vietu. Piebraukt nevar, ceļš apledojis, kājas slīd uz visām pusēm. Kad beidzot tikām pie pacienta, viņš stāsta, ka piecas dienas sāpot vēders, bet tagad, turpat pusnaktī, viņš ir izdomājis, ka vairs nevar izturēt. Paiet līdz mašīnai arī viņš nevarēja. Atradām kamanas un pacientu līdz transportam aizvilkām tajās! Bijām tikuši līdz mašīnas durvīm, kad tālumā sākās uguņošana!

Esmu novērojusi divas galējības. Vai nu mūs izsauc, kad mēs kā neatliekamā palīdzība nebūtu vajadzīgi, jo palīdzību var saņemt pie ģimenes ārsta, dežūrārsta, poliklīnikā vai aizejot uz aptieku pēc zālēm, vai arī cilvēki nogaida līdz pēdējam un izsauc pēdējā brīdī, kā šajā Jaungada gadījumā.

Citugad Jaungada naktī mūs izsauca Jelgavā pie kāda veikala, jo tur cilvēkam slikti, viņš staigājis basām kājām. Piebraucām, bet tur neviena vairs nebija – ne pacienta, ne izsaucēja. Ikdienā tā gadās, ka garāmgājējs, nodomādams, ka cilvēkam ir slikti, mūs izsauc. Piebraucam, bet tur neviena nav. Dispečers zvana izsaucējam, kurš stāsta, ka redzējis uz zemes sēdošu cilvēku un viņam šķitis, ka nepieciešama palīdzība.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Anželika Ņemņaseva savai profesijai spējusi piesaistīt arī brāļa meitu Luīzu, un ir cerība, ka pēc gadiem NMPD strādās arī viņas mazdēliņš.

– Vai nav tā, ka, redzot uz ielas cilvēku, kuram ir slikti, reaģēt vajag?
Protams. Labi, ka cilvēki ir atsaucīgi. Tomēr viena būtiska nianse, ko der atcerēties, – svarīgi ir ne tikai piezvanīt ārkārtas dienestam, bet arī pieiet klāt cietušajam. Garāmgājēji dažkārt baidās pajautāt, kas noticis, lai vispār saprastu, vai un kāda palīdzība ir nepieciešama. Varbūt mediķus nemaz nevajag, cilvēks alkohola reibumā iesnaudies un jāpamodina vai piesēdis atpūsties un tūlīt dosies savās gaitās. Ir gadījies, ka aizbraucam uz notikuma vietu, bet cietušais izrādās lupatu maiss, ko kāds pa logu noturējis par cilvēku, kam nepieciešama mediķu palīdzība. Tāpēc ir svarīgi pieiet klāt un pajautāt, kas noticis, un noteikti palikt pie gulošā, līdz atbrauc mediķi, nevis doties prom. Ja tas būtu jūsu tuvinieks, jūs taču viņu nepamestu likteņa varā, lai gaida brigādi, bet paliktu un nepieciešamības gadījumā pēc dispečera norādēm sniegtu pirmo palīdzību, līdz ierodas mediķi.

Īpašs stāsts ir bezpajumtnieki. Viņi mūsu pakalpojumus izmanto regulāri, jo pa nakti, īpaši aukstā laikā, nav kur palikt. Uz patversmi iet nevar, jo tur dzērušu nelaiž iekšā, tāpēc tieši tanī aukstajā dienā viņiem pēkšņi parādās vecās kaites, kas citkārt nemaz tik ļoti netraucē. Viņi jau zina burvju frāzes, ko dispečeram pateikt, lai mēs atbrauktu. Jā, daži šādi kadri mums Jelgavā ir; gan mēs, gan policija viņus labi zinām.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

– Nespēju atturēties, nepajautājusi, vai jums ir gadījies neatliekamās palīdzības mašīnā pieņemt dzemdības?
Kolēģi ir mašīnā pieņēmuši dzemdības, taču visi manējie dzimuši mājās. (Smejas.) Nesen pieņēmu sestās dzemdības, kaut gan viss notika, īsi pirms mēs atbraucām. Pulksten 15.30 ieradāmies adresē, un 15.32 sieviete dzemdēja. Kamēr kāpām augšā uz ceturto stāvu, viss jau bija noticis. Taču pagājušogad divi mazuļi piedzima manā klātbūtnē. Dzemdības var būt spontānas, un arī dzemdētājas ir dažādas. Šī, pēdējā, nebija stājusies uzskaitē. Par laimi, viss beidzās labi.

– Bez dzemdētājām NMPD mediķi dodas palīgā arī gadījumos, kad ir augsts risks. Piemēram, ja vajag braukt pie pacienta, kurš atrodas narkotiku reibumā.
Ja saņemts izsaukums un jau iepriekš zināms, ka varētu būt bīstams pacients, dispečers automātiski piesaista policiju. Mēs braucam vienlaikus. Ja mediķi ierodas ātrāk, sagaidām policiju un pie pacienta ejam kopā. Tā notiek gadījumos, kad dispečers, pieņemot izsaukumu, ir brīdināts vai pats noskaidrojis, ka varētu būt bīstams pacients. Taču mēdz būt gadījumi, kad, tikai ierodoties, konstatējam, ka varētu būt draudīga vide. Tad ejam prom no tās vietas, sazināmies ar dispečeru, lūdzot, lai izsauc policiju. Sagaidām policistus un ejam kopā. Protams, ja pretī ir narkomāns, jābūt sevišķi uzmanīgiem. Īpaši, ja notikusi pārdozēšana. Mēs ievadām medikamentus, kas neitralizē narkotiku iedarbību. Bieži ir tā, ka viņi pamostas, narkotiku darbība tiek nomākta, un viņi var kļūt agresīvāki, taču mēs to iepriekš paredzam, līdz ar to atbilstoši izturamies.

Dzīvē gadās visādi. Vienreiz aizbraucām pie pacienta, kuram bija uzbrucis paša bullis. Mūs sagaidīja šī cilvēka dēls, kuram es saku: “Nu tad skaties!” Viņš uzmanīja, lai bullis nepielavītos un neuzbruktu arī mums, bet mēs maksimāli ātri sniedzām palīdzību cietušajam, dabūjām viņu mūsu mašīnas salonā, lai varētu pilnvērtīgi turpināt darbu. Paldies Dievam, mūs bullis neaiztika un viss beidzās veiksmīgi. Vēl atceros gadījumu, kad vajadzēja braukt uz laukiem, tur bija izcēlies ugunsgrēks. Pie saimnieka, kurš tobrīd atradās pļavā, nepiekļūt, jo apkārt skraida dusmīgs suns, kurš bija pamanījies sakost vairākus glābējus. Sunim arī šoks… Arī toreiz viss beidzās labi. Jā, šādi gadījumi manā praksē ir bijuši, par laimi, tie nav bieži.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

– Jūsu darbā ir daudz stresa momentu. Kā ar tiem tiekat galā?
Ar gadiem to var iemācīties. No sākuma bija grūti. Ja pacientam kaut kas sāpēja, es varēju apraudāties, bet, laikam ejot, esmu palikusi cietāka. (Smejas.) No manām emocijām nevienam vieglāk nekļūs, tāpēc ir jāsavācas un jādara tas, kas jādara.

Man visgrūtākie ir izsaukumi, kad jādodas pie bērniem. Šādi izsaukumi paliek atmiņā uz visu dzīvi. Pavisam nesen bija ļoti smags gadījums, kur bērniņam sniedzām palīdzību. Tad ir tā, ka slimnīcā nododam bērnu un pēc tam apsēžamies paraudāt – izlādēt emocijas. Bet darbs ir jāturpina, dzīvība jāglābj, tāpēc jau mēs esam.

– Kas sniedz gandarījumu?
Nesen kāda mana kolēģe atzinās: “Ziniet, jūs mani motivējāt strādāt neatliekamajā palīdzībā! Reiz pie manis bijāt izsaukumā, un man tas viss tā patika!” Tagad viņa ir neatliekamās palīdzības ārste. Arī mana brāļa meita Luīza, savulaik ietekmējoties no manis, strādā neatliekamajā palīdzībā un vēl mācās programmas “Ārsta palīgs” 3. kursā. Arī mazdēliņš runā, ka strādāšot neatliekamajā palīdzībā.

– Dinastija!
(Smejas.) Luīzai saku, ka tagad es apmācīšu viņu, bet viņai būs jāapmāca Artjoms, kad pienāks laiks. Mana meita darbojas citā nozarē, viņa strādā bērnudārzā ar īpašiem bērniņiem. Visi par mediķiem nevar būt, ir nepieciešamas arī citas profesijas.

Brīvs brītiņš, kad iespējams sanākt kopā un nofotografēties, negadās nemaz tik bieži.

Pieturzīmes Anželikas Ņemņasevas profesionālajā dzīvē
■ Ar neatliekamo palīdzību saistīta kopš 18 gadu vecuma, vispirms strādājusi par sanitāri.
■ 2009. gadā absolvējusi Rīgas medicīnas koledžu, iegūstot ārsta palīga izglītību.
■ Darbu NMPD atzīst par dzīves lielo aicinājumu.

Uzziņa
■ NMPD ir 196 mediķu brigādes, kas ik dienu valstī izpilda ap 900 izsaukumu. Uz ārkārtas tālruni 113 ik diennakti tiek saņemti ap 1500 zvani.
■ Dienestā strādā vidēji ap 3500 darbinieku.
■ Ik dienu NMPD Specializētās medicīnas centra ārsti nodrošina palīdzību un atbalstu slimnīcām reģionos un universitāšu klīnikām Rīgā, īpaši sarežģītos un kritiskos gadījumos dodoties uz tām operēt vai veikt sarežģītas manipulācijas.
■ NMPD Katastrofu medicīnas centrs ciešā sadarbībā ar slimnīcām pastāvīgi strādā pie to gatavības stiprināšanas dažādu potenciālo krīžu un apdraudējumu gadījumos.
Avots: NMPD

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Zemgales Ziņas”. Publikācija tapusi projektā “Mans pagasts, mana pilsēta”, kurā “Zemgales Ziņas” sadarbojas ar laikrakstiem “Latvijas Avīze”, “Staburags”, “Dzirkstele”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Ziemeļlatvija”.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
ZZ.lv komanda.