“Uzraksts uz ķiveres “Prese” viņiem ir kā bullim sarkanā lupata”

• “MANA SEJA ēterā bija svarīga tāpēc, lai cilvēki redz, ka es kā televīzijas žurnāliste neesmu viņus pametusi. Ukrainas policija ir prom, Ukrainas karavīru nav, bet ir Ukrainas nacionālās ziņas,” žurnāliste no Hersonas Valentīna Fedorčuka.
  FOTO: GAITIS GRŪTUPS

Intervija ar Hersonas žurnālisti Valentīnu Fedorčuku

Otrais raksts no žurnālista Gaita Grūtupa komandējuma Ukrainā; visu interviju lasiet 15. jūnija “Zemgales Ziņu” numurā

– Hersonā esat dzimusi un augusi. Vai tur arī bijāt visu okupācijas laiku – no 2022. gada 3. marta līdz 11. novembrim?

Jā, no sākuma līdz beigām. 24. februāris… tas bija emocionāli ļoti smagi. Bet tad mani no Kijivas sameklēja TV 5. kanāls, un pēc viņu pasūtījuma mēs kopā ar vīru sākām gatavot materiālus. Tajā laikā ar kameru filmēt nedrīkstēja, jo tas bija nedroši. Es ņēmu telefonu, piespiedu to sev klāt, nevis turēju izstieptā rokā, un tad filmēju un ierunāju tekstu.

– Ko jūs filmējāt? Par ko bija 5. kanālā publicētie materiāli?

Par dzīvi pilsētā. Es uzņēmu video, kā Hersonā iebrauc krievu kara tehnika, filmēju protestus. Tad gāju tiešajā ēterā. Mēs strādājām katru dienu. Izgājām tiešajā ēterā, kad vien bija iespējams. Aktuāls temats bija cenas tirgū, kas uzkāpa ļoti augstu (grivna kā maksāšanas līdzeklis palika). Pirmās trīs četras nedēļas pilsētā neieveda pārtikas produktus un medikamentus. Es biju panikā, kad no veikaliem pazuda maize. Likās, ka maizei ir jābūt vienmēr. Tukšie plaukti, vēlāk rindas pēc maizes – dienā vai vakarā izgāju ēterā un par to savos sižetos stāstīju. Rādījām arī ēkas, ko aizņēmuši okupanti. Protesti arī notika ļoti bieži. Man vienmēr bija sižeta kompozīcija, ka raidījumu beidzu ar to, ka gāju pa pilsētu un filmēju vietas, kur ir piekārtas dzelteni zilās lentītes. Katru dienu tādas parādījās. Nezinu, kas to darīja, bet tie cilvēki bija varoņi. Hersona nepadodas! – tāds bija manu reportāžu vēstījums.

– Kā jūs neatklāja? Okupācijas varas kalpi Hersonā apcietināja nepakļāvīgus, patriotiskus cilvēkus. Pēc Hersonas atbrīvošanas pasaules televīzijas ziņu kanālos tika rādīti kadri ar pagrabu, kur okupanti ieslodzīja un spīdzināja apcietinātos.

Es nezinu, kaut kādā brīnumainā kārtā tas ar mani nenotika.

– Jūsu ziņu sižetiem nebija norādīts autora vārds.

Jā, bet tur taču bija mana seja. (Smejas.) Es ar ieslēgtu telefona kameru stāstīju par apkārt notiekošo. Pirmkārt, bija ļoti svarīgi pateikt, kas tiek filmēts un kas notiek. Otrkārt, mana seja ēterā bija svarīga, lai cilvēki redz, ka es kā televīzijas žurnāliste neesmu viņus pametusi. Ukrainas policija ir prom, Ukrainas karavīru nav, bet ir Ukrainas nacionālās ziņas. Tajā laikā izplatījās dezinformācija. Bet, ja cilvēks redz, ka pazīstams žurnālists stāv Hersonā uz ielas un filmē, tas nomierinās. Es ticības lietās vēl neesmu sevi atradusi, bet kaut kas mūs ar vīru glāba. Hersonā bija žurnālisti, kas nokļuva okupantu gūstā. Kolēģe Anžela Slobodjana, viņa tagad ir Kijivā un pēc Hersonas atbrīvošanas brauca uz Hāgu, Hersonas okupācijas laikā mēnesi bija pagrabā. Viņa stāstīja par briesmu lietām, kas tur notika. Es ļoti baidījos, no tā nav iespējams nebaidīties. Tev sākas paranoja. Tu baidies no klauvējiena pie durvīm. Tajā laikā dzīvoju īrētā dzīvoklī, kura adresi nezināja neviens. Bet mana astoņus gadus vecā meita atradās pie maniem vecākiem arī okupētajā zonā Hersonas apgabalā. Es baidījos, ka mani meklēs pēc pieraksta vietas, kas ir vecāku adrese. Kad es to atskārtu, lūdzu mammu, lai viņi izbrauc caur blokposteni uz Ukrainas valsts kontrolēto daļu, uz Ivanofrankivsku. Par laimi, tas notika mierīgi. Taču bērns piedzīvoja apšaudes. Mūsu ciemā okupanti gāja pa visām mājām, pārbaudīja pagrabus, saimniecības ēkas, meklēja nezin ko. Arī to bērni redzēja.

Meita saprata, ka tie ir sveši karavīri ar ieročiem, tas izraisīja stresu. Bija brīdis, kad man meitai vajadzēja skaidrot, kā rīkoties šādos gadījumos. Es viņai pa telefonu teicu: “Ja ir apšaude, tu piespiedies pie sienas, aptver kājas, un tev būs vieglāk apšaudes beigās piecelties. Ja atnāk karavīri un baras uz vectēvu vai vecomāti, lai kas arī nenotiktu, tu slēpies! Ir briesmīgi šādas lietas stāstīt astoņgadīgam bērnam. Bet par to bija jārunā. Ja meita tādā situācijā noslēpsies, viņa var izglābt dzīvību. Mūsu bērns redzēja ļoti maz, bet ir bērni, kas pārdzīvoja daudz briesmīgākas situācijas.

– Hersonas okupācija ilga astoņus mēnešus. Pilsētas administrācijā bija arī vietējie iedzīvotāji…

Jā, dažus mēs zinājām. Ar laiku cilvēki baidījās no okupācijas varas. Tā bija baiļu vara. Mēs raidījām apmēram trīs mēnešus. Pilsētā stāvēja posteņi un mūs pārbaudīja. Stāv karavīrs ar ieroci un norāda, kādas tev ir tiesības un kādas nē. Pārbaudīja telefonu. Bet man telefonā bija viss, darba saziņa, kontakti ar Ukrainas policiju. Bieži telefonu drošības dēļ atstāju mājās. Okupācijas laikā ar vīru Vladislavu parasti braucām divatā. Reiz blokpostenī viņu aizturēja, piesējās kaut kādam telefona jociņam, kur pat krievi nebija pieminēti. Teica: “Vai domā, ka mēs nezinām, kā jūs mūs saucat?” Draudēja, ka cauršaus galvu, tomēr pēc minūtēm divdesmit atlaida. Mājās viņš pārnāca bāls.