zz.lv
Fragments no Jelgavas pilsētas bibliotēkas novadpētniecības bibliotekāres Andras Pootas sarunas ar rakstnieku Arno Jundzi Grāmatu svētkos Lielvircavas kultūras namā. Saruna publicēta 19.oktobra laikrakstā “Zemgales Ziņas”.
– Biogrāfiskā romāna “Es nemiršu nekad” (tas veltīts dzejniekam Eduardam Veidenbaumam – red.) pēcvārdā jūs rakstījāt, ka Veidenbauma mīļotā Olga Loss nomira tieši gadu pēc dzejnieka nāves. Savukārt “Es nemiršu nekad” ir trīspadsmitā grāmata sērijā “Es esmu…” (tā stāsta par latviešu literātiem – red). Vai te ir kādas numeroloģiskas sakritības?
Trīspadsmitais – tas ir pats labākais. Visu laiku man ir kaut kāda saistība ar trīspadsmito! Man sieva ir dzimusi trīspadsmitajā datumā, tā ka pilnīgi nekādu problēmu.
Traģiskais stāsts par dzejnieka mīļotās Olgas nāvi ir viena no skaistākajām leģendām, ko man romānā izdevās izcelt. Leģenda par nelaimīgu mīlestību. Varbūt beidzot vajadzētu vākt leģendas par laimīgu mīlestību?! Par Olgu Loss, rokoties dziļāk, esmu noskaidrojis, ka patiesībā viņa nomira gadu un, šķiet, 12 dienas pēc Eduarda Veidenbauma. Kāds bija noapaļojis uz “tieši gadu”, lai izklausītos traģiskāk. Olga tiešām smagi saslima pēc tam, kad uzzināja, ka Eduards ir miris. Salauzta sirds.
Šo romānu rakstīju Covid-19 pandēmijas laikā un sarēķināju, ka līdz 1896. gadam nomira 12 cilvēki, kas bija saistīti ar Eduardu Veidenbaumu. Baznīcas papīros rakstīts “krūšu vaina” – lai nebūtu jāraksta dilonis vai kas līdzīgs. Ja tolaik ģimenē kāds nomira ar diloni, tad uz to skatījās šķībi plašā apkārtnē. Uzskatīja, ka labāk ar tādiem nepīties. Tāpēc Eduarda māte to slēpa. Par to man bija jādomā, kad rakstīju grāmatu. Biju skarbā pašizolācijā savos laukos. Man nepatīk “mednieku stāsti”, ka Covid-19 jau nekas nav. Mēs pandēmijas laikā zaudējām arī vairākus Rakstnieku savienības biedrus. Nevajag jokoties ar slimībām. Nerausti velnu aiz ūsām! Dieviņš arī kādreiz ir tāds, ka pats kaut ko uzprasies un to arī dabū, to vajadzētu atcerēties.
– Mana vecmāmiņa vienmēr teica: “Cilvēks domā – Dievs dara.” Runājot par tuberkulozi, izrādās, ka Eiropas Savienības kontekstā mēs vēl aizvien esam “sarkanajā zonā” – ar augstu saslimstības līmeni. Bet saistībā ar mītiem un leģendām… Jūs saistībā ar Eduardu Veidenbaumu rakāties cauri n-tajām lietiņām. Vai sabruka kādi mīti, kas bija radušies vēl nebrīves laikā, kad mācījāties skolā?
Mans pirmais iespaids par Veidenbaumu bija tāds, ka viņš ir vismaz garāks par mani pašu. Ādas mētelī un ar mauzeri pie sāniem. Nu kā visi kārtīgi revolucionāri! Tagad pētot izrādījās, ka viņš bija maza auguma puisis – apmēram metrs piecdesmit. Cepurīti uzlicis uz acīm – lai tās acis neredz! Veidenbauma ģimenē visi esot bijuši mazi. Tāpēc gan trīs dēli, gan trīs meitas skaitījušies nesmuki – tā vismaz tiek apgalvots dzimtas papīros. Taču, skatoties uz fotogrāfijām, es tā arī nesaprotu, kurš tur ir nesmuks?! Varbūt tiešām tas mazais augums…
Otrkārt, man kā pusaudzim lasot likās, ka Veidenbaums ir tāds dumpīgs. Nevienam ceļu negriež. Bet, nē, izrādās, viņš pamatīgi klausīja mammu! Tā varbūt bija viena no viņa dzīves problēmām. Tajā ģimenē vispār mammu ļoti klausīja. Tā bērni bija ieaudzināti.
Protams, ne komunists, ne sociālists Veidenbaums nebija. Un es esmu priecīgs, ka ar grāmatas iznākšanu apturēju “šūpošanos”, kas bija sākusies dažās pilsētās: vai tik nevajadzētu pārsaukt Veidenbauma ielu (tāds ielām tika dots vēl padomju laikos – red.), es nezinu, ģenerāļa Baloža vārdā vai vēl kaut kā. Nebija Veidenbaums nekāds sociālists. Par tādu viņu padarīja “kreisie” draugi, ar kuriem dzejnieks vienā laikā mācījās Tērbatas universitātē. Tā bija viena kompānija. Otra kompānija – padomju laika literatūrzinātnieki. Taču viņiem arī nevajag neko pārmest. Ja Veidenbaums nebūtu padarīts par baigo sociālistu, viņš vienkārši būtu aizliegts, sen aizmirsts. Šodien neviens par viņu neko nezinātu. Ja kāds arī atklātu, ka ir bijis tāds dzejnieks Eduards Veidenbaums, tad varbūt būtu liela sajūsma. Bet kas to zina, kā tad būtu?! Ir teiciens: “Nogriezts rieciens pie klaipa nelīp klāt.” Es neesmu redzējis, ka mums ļoti pieliptu atpakaļ trimdas rakstnieki. Tas pats ar Edvartu Virzu, kas piecdesmit gadus bija aizliegts. Tā ir liela problēma. Nevajag griezt tos riecienus nost – tas ir svarīgākais. Bet mūsu kultūrā tā ir noticis.
– Tagad modē vispār ir izslēgšanas kultūra. Bet, atgriežoties pie tā, ka Veidenbaums klausīja mammu… Man jau liekas, ka latviešiem no seniem laikiem ir matriarhāts. Mums ir Dabas māte, Vēja māte, Jūras māte. Visi svarīgākie vārdi latviešu valodā ir sieviešu dzimtē. Vai jūs kā rakstnieks arī klausāt kādu?
Cenšos neklausīt, jo klausīšana ne pie kā laba nenoved. Droši vien arī sieva domā, ka viņa ir tas kakls, kas groza manu galvu. (Smejas.) Mammu nevajag klausīt. Mammu vajag mīlēt. Ir jāsaprot, ka katram cilvēkam ir pašam savs ceļš. Veidenbaums – tas bija drusku cits stāsts. Viņa māte bija ļoti ticīga. Veidenbaumu Kalāču mājās svētdienās rīkoja dievkalpojumus. Tur bija ļoti garīga atmosfēra. Eduarda tēvs, starp citu, bija gudrs, ne mazāk apdāvināts par dēliem Eduardu, Kārli un Voldemāru. Pret Eduardu viņš izturējās ļoti mīļi. Tēvs Eduardu padarīja par to, kas viņš kļuva. Bet tēvs nomira, kad dēlam bija vienpadsmit gadu. Viņam galvā bija audzējs. Mamma bija skarba vienlīdzības cienītāja. Domāju, ka mamma bija tā, kas praktiski vadīja Kalāčus, ko tēvs ar vērienu bija uzsācis pārbūvēt.
– Kas jūs vispār pamudināja sākt rakstīt?
Droši vien jau zemapziņā visu laiku gribējās rakstīt. Taču ar roku man tā rakstīšana nesanāca. Roka lēni velk burtus, bet doma jau ir trīs lappuses vai vismaz piecas rindkopas tālāk. Un es vairs neatceros, kas tur pa vidu bija! Man vajag datoru. Tad es ar visiem desmit pirkstiem esmu klaviatūrā iekšā un rakstu. Kad strādāju redakcijā, dažkārt mani kolēģi ar lielu bijību nāca klāt un skatījās, kā es datorā rakstu – kā man teksts šāvās ārā šausmīgā ātrumā, kā automāta kārtām. Kāpēc es sāku rakstīt? Droši vien dzīvē labprāt būtu darījis kaut ko citu, bet, lai kā mēģināju kaut ko citu, galu galā mans ceļš atveda atpakaļ pie literatūras. Kādu laiku ar zinātni nodarbojos, man ir doktora grāds filoloģijā.
Nevajag saviem bērniem teikt, lai viņi iet uz Filoloģijas fakultāti, un pēc tam mokās ar mazām algām. Ir virkne profesiju, kurās Latvijā nevajag strādāt.
1991. gadā es pabeidzu Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultāti. Tas bija tas gads, kad solīja, ka būs jaunie diplomi, bet mums iedeva diploma vākus ar LPSR Pētera Stučkas vārdā nosauktās universitātes ģerboni, taču iekšā uz papīra lapas bija rakstīts, ka esam beiguši Latvijas Universitāti. Kaut kāds hibrīds! Toreiz Nolendorfs (Valters Nolendorfs – rakstnieks, literatūrzinātnieks) sabojāja visu izlaidumu ar garu runu. Teica, ka latviešiem vajadzēs pedagogus. Nu nevajadzēja. No mana kursa – 50 cilvēkiem – skolā strādā divas meitenes. Es arī skolā pastrādāju. Algas dienā aizgāju pie kases lodziņa. Ar to papīrīti, ko man izbāza, tu nevarēji nodrošināt ģimeni. Tad tu ātri sāc domāt, vai ir vērts vai nav. Sola jau visu laiku.
To pašu sola arī literatūrzinātniekiem. Tur tā situācija ir traģiskāka. Skolā vēl kaut ko maksā. Runāju ar vienu jaunu literatūrzinātnieku, kurš arī sērijā “Es esmu…” ir uzrakstījis vienu monogrāfiju. Viņš bija palūgts Filoloģijas fakultātē lasīt lekcijas. Kad saņēmis pirmo algu, pusstundu domājis: “Kāpēc es vispār piekritu lasīt lekcijas?”
Nevajag ticēt muļķībām! Pasakas atstājam rakstniekiem (smejas), bet reālajā dzīvē māciet bērnus darīt kaut ko praktisku. Neļaujiet viņiem studēt tikai humanitārās lietas! Rakstnieku savienībā lielākā problēma, ka visi ir ārkārtīgi apdāvināti uz ideju radīšanu. Bet, lai kaut ko radītu, šodien ir jāprot rēķināt. Jāprot sastādīt tāmi, izskaitļot, kāds būs atalgojums, cik aizies nodokļos, cik paliks uz rokas un tā tālāk. Prasme rēķināt glāba to paaudzi, kurā bija arī mana vecmamma un kas nāca no Latvijas valstī puslīdz pārtikušas stabilas ģimenes. Pēc kara (Latvijas valsts okupācijas – red.) vienmēr bija darbs ekonomistiem, grāmatvežiem. Ja tu Latvijas laikā bija beidzis ģimnāziju, tad pilnīgi automātiski varēja iekārtoties darbā par ekonomistu, grāmatvedi. Starp citu, tā bija arī trimdā. Kur mēs atkal aizgājām? Neļaujiet man runāt! (Smejas.)
Reklāma