Abonē e-avīzi "Zemgales Ziņas"!
Abonēt

“Auces Kleišos” saka: Darbs ir jāmīl!

  • PIE EDGARA SUHAROVA un viņa sievas Oļesjas uz zemnieku saimniecību “Auces Kleiši” Glūdas pagastā “Zemgales Ziņas” devās īsi pirms vasaras saulgriežiem.

Ar ko tev asociējas vasara? Jūra, pludmales smiltis, meitenes un atpūta, kāds atbildētu, bet Edgaram tā ir pļautas zāles un siena smarža un tas maģiskais klusums, izejot ārā piecos no rīta, ko jau pēc mirkļa pārtrauc putnu balsis. Pie Edgara Suharova ģimenes uz zemnieku saimniecību “Auces Kleiši” Jelgavas novada Glūdas pagastā “Zemgales Ziņas” devās īsi pirms vasaras saulgriežiem, kad tā vien gribas pamest pilsētas mūrus un pabūt tuvāk dabai. Te patiešām valda īsts lauku miers un klusums. Apsēžamies dārza lapenītē un, baudot mājas saimnieces Oļesjas cepto gardo plātsmaizi ar rabarberu limonādi, varam sākt nesteidzīgu sarunu par dzīvi un saimniekošanu dzimtas īpašumā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Dzimtas mājās kopš bērnības

“Māja, kura agrāk piederēja manai vecmāmiņai, celta 1938. gadā. Vecvectēvs bija agronoms un saimniecībā nodarbojās ar augļkopību. Viņam piederēja plašs augļu dārzs, no kura gan maz kas saglabājies. Ābolus tolaik vecvectēvs ar zirgu pajūgu veda pārdot gan uz Jelgavu, gan Rīgu. Padomju laikā dzīvojamo māju viņam atsavināja un sadalīja vairākām ģimenēm, bet zeme nokļuva kolhoza “Nākotne” īpašumā,” stāsta Edgars.

90. gados māja un zeme 35 hektāru platībā atkal nonāca dzimtas īpašumā un Edgara vecvecāki sāka nodarboties ar piensaimniecību, kas bija smags roku darbs. Uz saimniecību kā apskates objektu brauca pat delegācijas no Vācijas un Skandināvijas valstīm.

“Te pagājusi mana bērnība, kur kopā ar dvīņu brāli Jāni piedalījāmies visos lauku darbos. Tas nemaz nelikās grūti, jo zinājām, ka pēc labi padarīta darba sekos atpūta, piemēram, iespēja doties makšķerēt. Varbūt dažreiz atpūtai laika šķita drusku par maz, bet nesūkstījāmies. Vasarā mums kā puikām interesantākā nodarbe bija aizsprosta būvēšana tuvējā Auces upītē. Mērķis bija pacelt mazās šaurās upītes ūdens līmeni, lai kopā ar draugiem varētu peldēties, un tas arī izdevās,” atceras Edgars.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
  • OĻESJAS pārziņā ir saimniecības puķu dobju ierīkošana.

Pārņem vecāku saimniecību

Pēc vidusskolas Edgars devās uz studijām Rīgā, kam sekoja darbs būvniecībā un dzīve dažādās Latvijas vietās. Braukt prom uz ārzemēm gan nebija vēlēšanās, jo dzīvošanai naudu var nopelnīt tepat. “Vienā brīdī darbs būvniecībā vairs nesaistīja, jo neredzēju izaugsmes iespējas. Tad radās iespēja pārņemt vecvecāku saimniecību ar 30 govīm. Tas bija arī laiks, kad satiku savu tagadējo sieviņu Oļesju, un pirms desmit gadiem sākām dzīvot kopā lauku īpašumā,” teic Edgars. Oļesja pie Edgara uz saimniecību pārcēlusies no Mārupes, var teikt, no Pierīgas, tāpēc jautājam, kādi bija pirmie iespaidi, atnākot dzīvot uz laukiem. “Nebija jau tik traki. Es nenobijos. Edgars jau iepriekš brīdināja, ka kūtī pie govīm man nebūs jāiet. Manā pārziņā ir sakņu dārzs un siltumnīca, iekārtoju puķu dobes, bet ziemā hobijs ir šūšana,” saka saimniece.

Piensaimniecību nomaina pret graudkopību

Kad piena iepirkuma cena 2015. gadā sāka strauji kristies, samazinoties pat uz pusi, saimnieki nolēma pievērsties piena pārstrādei, uzsākot mājražošanu. Tolaik tapa siers, sviests, krējums, biezpiens, plātsmaizes un vēl viss iespējamais no piena. Gatavie produkti tika piedāvāti tirdziņos un vesti pircējiem uz Rīgu. Pieprasījums bija gana liels, īpaši uz Līgosvētkiem, kad sortimentu papildināja sieri ar dažādām garšām. Edgars atzīst, ka tas bija traks laiks. “Cēlāmies četros no rīta, lai ietu uz kūti, tad gatavotu produkciju un vestu pasūtītājiem. Un tā trīs gadus no vietas, līdz sapratām, ka ilgāk tā vairs nevar turpināties…Neko bez darba vairs vispār neredzējām. Metām visu pie malas – likvidējām lielāko daļu lopu, atstājot sev tikai trīs gotiņas, un pirms četriem gadiem pievērsāmies graudkopībai. Finansiāli tas noteikti ir izdevīgāk. Žēl, ka piensaimniecība valstī netiek pietiekoši atbalstīta, un daudzi piena ražotāji ir spiesti strādāt zem pašizmaksas. Var teikt, ka ar lopkopību kaut kā izdzīvot var tikai lielās saimniecības, ne vidējās un mazās. Arī mums pašiem latviešiem vajadzētu atbalstīt savējos un veikalā izvēlēties vietējo ražotāju produktus,” spriež saimnieks.

  • OĻESJA UN EDGARS ar bērniem Šarloti, Samantu un Rolandu.
    FOTO: INGRĪDA NEUSA-LUCA UN NO PERSONĪGĀ ALBUMA rloti, Samantu un Rolandu.

Graudu iepirkuma cena pieaug

Kopā šobrīd saimniecība apsaimnieko 92 hektārus zemes, no kuras lielāko daļu aizņem ziemas kvieši un mieži, bet šoruden plānots izmēģināt iesēt rapsi. Saimnieks norāda, ka graudu iepirkuma cena, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir cēlusies, un tas priecē. Saimniecību neskāra pērnās vasaras stiprā krusa, bet sausums pēdējos pavasarus gan graudu ražai nav nācis par labu. Toties šosezon vismaz pagaidām augsnes mitrums izskatās pietiekošs, tāpēc ražas potenciāls ir labs. Šis ir pirmais gads, kad sējumi apdrošināti, ko var uzskatīt par tādu kā drošības spilvenu.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Pieskaroties tēmai par ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu lietošanu graudkopībā, Edgars uzskata, ka bioloģiskā saimniekošana Zemgalē īsti nebūtu iespējama, tāpēc izvēlējies integrēto, kur, skatoties pēc situācijas, tiek lietoti fungicīdi un insekticīdi. “Eju uz lauku un izvērtēju, vai kāda preparāta lietošana ir nepieciešama vai ne. Neviens lauksaimnieks jau neko lieki nemiglo, jo tas nav lēti. Ņem vērā arī ražas potenciālu, un, ja tas ir zems, iespējams, miglošanai nav jēgas,” skaidro Edgars.

Jau trešo gadu saimniecība izmanto bezaršanas tehnoloģiju. Zemi neapstrādā, near pirms sējas, bet sēj uzreiz rugainē. Šī tehnoloģija ir videi draudzīga, jo nekustina un neizjauc dabīgo augsnes struktūru. Tāpat bezaršanas tehnoloģija graudkopībā dod ievērojamu naudas un laika ekonomiju.

Citi atbalsta nosacījumi

Kopš pērnā gada stājušies spēkā jauni nosacījumi platību maksājumu saņemšanā ekoshēmās, kas paredz pildīt ailes Valsts augu aizsardzības dienesta izveidotajā LIZ pārvaldības sistēmā un iesniegt fotoattēlus par katru padarīto darbu uz lauka. “Par fotografēšanu nākas piedomāt, jo darba procesā jau piemirstas. Fotografēšana un informācijas ievade aizņem samērā ilgu laiku. Nākas celties agrāk no rīta un pāris stundu pavadīt pie datora. Domāju, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem šie jaunie noteikumi varētu šķist sarežģīti, vairāk būtu vajadzīga izskaidrošana,” spriež saimnieks.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Nākotnē plānots graudu audzēšanu paplašināt un iegādāties jaunu lauksaimniecības tehniku. Pašlaik saimniekošanā ģimene tiek galā saviem spēkiem, bet kādu sezonas strādnieku ņem tikai retos gadījumos. Izrādās, atrast strādnieku laukos ir problēma, jo reti uz kuru var paļauties, ka tiešām ieradīsies darbā.

Cerība uz jaunāko atvasi

Edgara un Oļesjas ģimenē aug četras atvases – trīs meitas un dēls. Vecākā meita Gabriela jau pilngadīga, šogad pabeigusi Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas 11. klasi un sapņo kļūt par pasākumu vadītāju. Šarlote, kurai 15 gadu, ir māksliniece un nesen beidza Šķibes Mūzikas un mākslas skolu. “Gabriela nebūs lauciniece, tāpat kā māsas, vēl ir cerība uz jaunāko dēlu Rolandu, kuram patīk tehnika un citas vīriešu lietas,” smejot saka Edgars un piebilst, ka dzīvē gan viss var mainīties. Kad bērni bija mazi, visi strīdējās, kurš pirmais varēs braukt tētim līdzi traktorā, bet, augot lielākiem, prioritātes mainās.

JAUNĀKO atvasi aizrauj tehnika.

Darbs ir jāmīl!

Dzīvi laukos pret pilsētu Edgars un Oļesja nekad nemainītu. Sēdēt astoņas stundas birojā – tas nav priekš viņiem. “Esmu pieradusi cauru dienu būt kustībā, un tas nekas, ja vakarā jūtams nogurums,” bilst saimniece. Piesēst un atpūsties vasarā var tikai tad, ja ārā līst. Vēl brīdi atpūtai iespējams izbrīvēt, ja jādodas pie kāda uz jubileju. Pirmos saimniekošanas gados uz Līgosvētkiem te sabraucis kupls radu un draugu pulciņš, bet tagad ģimene iedibinājusi tradīciju pašiem doties prom un svētkus pavadīt ārpus ierastās vides kādā viesu mājā. Šogad tas būs pie ezera Cēsu pusē. Tā ir iespēja vismaz četras dienas vasarā atpūsties un nedomāt par darbu.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Edgars jūt sevi piederīgu šai vietai un savu dzimtas īpašumu nekad nepārdotu. “Mīlestība uz zemi ir asinīs. Ir jāmīl savs darbs un jāgrib strādāt, jo laukos citādi nevar dzīvot. Tikai tad būs gandarījums par paveikto un iegūto rezultātu. Gadās mācīties no savām kļūdām, bet nekļūdās jau tikai tas, kurš neko nedara. Arī tad, ja tevi kāds nogāž zemē, piecelies, nopurinies un ej uz priekšu. Esam Latvijas patrioti un prom no savas zemes nekad nebrauksim,” tā Edgars.

— Ingrīda Neusa-Luca

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas” .

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
ZZ.lv komanda.