Cēlās, skaistās, stiprās…

Martā siltumnīcās izplaukst tulpes, narcises, hiacintes. Gaisā virmo ziedu smarža. Laikam tieši tāpēc martā ir Sieviešu diena. Ne velti mākslinieki un dzejnieki sievietes salīdzina ar ziediem – skaistām, krāšņām, lolojamām un saudzējamām.
Nedaudz jau lūpas savelkas smīniņā, 8. martā redzot tik daudzus kungus ar ziediem. Cits siltumnīcās rūpīgi izvēlējies viskrāšņākos un dārgākos, cits paķēris pirmo no lielveikala plaukta. Tomēr neliekuļosim – patīkami saņemt tos ir gan vienā, gan otrā gadījumā. Jo no svara jau nav to ziedu cena, bet gan uzmanības izrādīšana, tas, ka atcerējās.
Ieskatoties vēstures annālēs, redzam, ka pirmo reizi Sieviešu dienu sāka svinēt ASV – 1909. gadā Amerikas Sociālistiskā partija izsludināja februāra pēdējo svētdienu par Nacionālo sieviešu dienu. To svinēja līdz 1913. gadam. 1910. gada 27. augustā Kopenhāgenā notiekošajā Starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē (Otrās internacionāles VIII kongresā) vācu sociāliste Klāra Cetkina ierosināja sākt svinēt starptautisku sieviešu solidaritātes dienu. Viņu atbalstīja Vācijas Sociāldemokrātu partijas Centrālās komitejas locekle Helēna Grinberga, apstiprinot 19. martu kā svinamo datumu. Jau nākamajā gadā 19. martu kā starptautisko sieviešu solidaritātes dienu plaši svinēja sociāldemokrāti un tiem simpatizējošie Vācijas impērijā, Austroungārijas impērijā, Dānijas karalistē, Šveicē.
Pamazām svētki savu sākotnējo jēgu zaudēja, kļūstot par tulpju svētkiem, kad puķu tirgotājiem nopelnīt, bet vīriešiem atķeksēt plānotājā – uzdevums “pasniegt puķes visām pazīstamajām sievietēm” izpildīts.
Katru gadu īpašajās Sieviešu dienas ekskursijās stāstu par stiprām sievietēm, kuras, par spīti apstākļiem, ir sasniegušas savus mērķus, ir izdarījušas ko tādu, ko atceras vēl ilgi.