Gaitis Grūtups
Foto: Gaitis Grūtups
Virtuves sarunas Ukrainas kara bēgļu kopmītnēs Mātera ielā 26.
Runāt par svarīgajām lietām “Zemgales Ziņas” aicināja četras ukraiņu sievietes – Oksanu, Marinu, Jūliju un Tatjanu. Visas četras ir no Harkivas apgabala. Pirmās trīs pat no vienas daudzdzīvokļu mājas Lipcu ciematā, kur 2001. gadā bija 1200 iedzīvotāju, bet patlaban ir fronte. Saruna notika kara bēgļu kopmītnēs Mātera ielā 26. Pēc padomju okupācijas laika tradīcijām zināms, ka virtuvē mēdz izteikties brīvāk un nešaubīgāk. Droši vien svarīgi, ka sarunājoties neiet zudumā laiks, jo blakus kaut kas top maltītei tuvajiem cilvēkiem.
Marina
Vecumā ap četrdesmit. Jelgavā ieradās 2022. gada maijā kopā ar meitu, kas ir studente. Tagad meita ir atpakaļ Ukrainā un studē tālāk. Marina strādā Pārlielupē ar vācu kapitālu izveidotajā rūpnīcā “AKG”, kas ražo automašīnu un traktoru dzesēšanas sistēmas.
– Jūs Jelgavā strādājat?
Jā. Kā tad var dzīvot un nestrādāt! Es Jelgavā nokļuvu 2022. gada 20. maijā, un 20. jūnijā jau bija mana pirmā darba diena.
2022. gada martā Saeimas pieņemtais likums par palīdzību Ukrainas pilsoņiem nosaka to, ka Ukrainas kara bēgļi pirmajos trīs mēnešos pēc ierašanās Latvijā saņem pabalstu. Arī uzturēšanās un ēdiens ir par brīvu. Marina nodrošina sevi pati.
– Vai jūs strādājat savā profesijā vai vismaz tajā jomā, kur strādājāt, dzīvojot Ukrainā?
Ukrainā es biju medmāsa laborante. Pietiek, esmu tur savu jau nostrādājusi. Mediķiem alga maza, turklāt bez valodas zināšanām neņem.
– Latvijā un arī Jelgavā ir ukraiņu mediķi, kas valsts valodu iemācījušies pat ļoti atzīstamā līmenī. Jūs droši vien cerat drīz atgriezties Ukrainā?
Man Ukrainā nav kur atgriezties. Mūsu ciematā visas mājas, arī mūsējā, ir iznīcinātas. Drupās palikuši vienīgi mājdzīvnieki. Tā raksta agrākie kaimiņi, kas tagad dzīvo Harkivā. Pilsētu katru dienu apšauda. Dzīvokļu īrei Harkivā ir Eiropas cenas, bet algas kā jau Ukrainā. Ir liela starpība ar tām, ko saņemam šeit. Mediķiem Ukrainā bija ļoti mazas algas.
– Kā agrākā mediķe jūs darbā rūpnīcā droši vien esat ļoti precīza. Darbs tur prasa ļoti augstu precizitāti.
Rūpnīcā esmu divarpus gadus. Strādāju ar CNC darbgaldu.
– Cilvēks nedzīvo no darba vien. Ko darāt brīvajā laikā?
Vai tad ir laiks vēl ar kaut ko noņemties! Darbs – mājas, darbs – mājas.
Viņa piebilst, ka nesen kopā ar draudzenēm bijusi ekskursijā uz Līgatnes dabas parku.
– Kā ar veselības aprūpi?
Man rūpnīcā ir veselības apdrošināšana. Polise daļēji sedz medicīnas pakalpojumu izmaksas – tas mani apmierina. Pieraksts pie ārsta speciālista? Tās ir šausmas! Ukrainā ārsti bija ievērojami pieejamāki.
Jūlija
Sarunā iesaistās Jūlija. Arī viņai ir ap četrdesmit. Apgādībā divi bērni, ar viņu kopā ir arī vīrs. Bēgļu gaitās ģimene Latvijā ieradās caur Krieviju.
Arī Jūlijai darbavieta Jelgavā nodrošina veselības apdrošināšanu. Taču, viņasprāt, ar visu darba devēja apmaksāto polisi medicīniskā palīdzība nav pietiekama. Maksāt par vizīti pie ārsta speciālista 45 eiro Jūlija nevarot atļauties.
Jūlija saka: “Jaunākajai meitai vajag logopēdu. Teica pienākt novembra beigās – tad varēšot pierakstīties uz nākamo gadu. Vecākajai meitai ir problēma ar mugurkaulu. Es vēl neesmu gājusi noskaidrot. Zinu, ka bērniem ārsts ir bez maksas, bet rindā ir jāgaida.” Par sadzīves apstākļiem Jūlija teic: “Dzīvojam kopmītnē, jo nevaram atļauties īrēt dzīvokli. Izīrētāji prasa iemaksāt drošības naudu. Tā sanāk ap tūkstoti eiro.”
Laiks, kad Latvijā ukraiņu kara bēgļiem par velti deva dzīvojamo platību, šķiet, ir beidzies. Taču kopmītnē ukraiņi ir kopā. “Zemgales Ziņas” Jūlijai jautā: “Ja īrēsiet dzīvokli, tad iznāks dzīvot atsevišķi. Tas jums būtu pieņemami?” Jūlijas atbilde ir īsa: “Jā, Mātera ielā visi esam kopā. Cits citam dzīvojam līdzi. Tā, protams, ir vieglāk.” Bet Jūlijai vēl ir neatbildēti jautājumi: “Vai uzturēšanās atļaujas, kurām beidzas derīguma termiņš, mums būs jāpagarina? Interesanti, kā tas tiks darīts? Vai uzturēšanās atļaujas pagarinās arī vīriešiem?”
Tatjana
Sarunā iesaistās Tatjana, kas ir visjaunākā no sarunu dalībniecēm, vecumā līdz trīsdesmit. “Jūs izejiet cauri kopmītnēm un uzprasiet vīriešiem, kuri no viņiem grib karot? Un par ko karot? Ukrainā saka, ka vīriešiem ir izvēles iespēja. Patiesībā izvēles nav. Mobilizācija armijā notiek ar varu. Mobilizē – gribi vai negribi. Ukrainā ir vīri, kuri vēlas karot. Manai māsai vīrs ir karavīrs, karoja jau 2014. gadā. Kad sākās pilna mēroga uzbrukums, viņš cīnījās Bahmutā. Tur tika ievainots. Ārstēšanos apmaksājām mēs, ģimene un radi. Kad ievainojumu apārstēja, viņu atkal nosūtīja uz karsto punktu. Un atkal ievainojums, ārstēšanās, rehabilitācija uz pašu rēķina. Ar grūtībām noformējām invaliditāti. Ģimeni, kurā ir divi bērni, viņš pabarot vairs nevar. Kaut solīja daudz, kad gāja karot. Tagad es ņemos kārtot dokumentus, lai māsas vīrs varētu izbraukt ārstēties uz ārzemēm. Daudz visādu dokumentu,” stāsta Tatjana. Sieviete turpina: “Es ilgāku laiku dzīvoju Polijā. Vīrs jau tur bija ieradies pirms kara. Salīdzinot ar Poliju, Latvijā ir daudz labāk. Te ir kaut kā brīvāk. Poļi ir nacionālistiskāki. Viņi stingri pastāv uz to, ja tu paliec pie mums, tad pieņem valodu, kultūru un sadzīvi. Latvijā saprot krievu valodu. Ukraiņiem tas ir liels pluss. Ja ar mums runātu latviski, tad tomēr būtu valodas barjera. Es esmu jauna, es varu integrēties, bet cilvēkiem vecumā 50+ ir ļoti grūti. Uz Ukrainu es nebraukšu, kamēr tur būs karš. Mans bērns nedrīkst redzēt karu.”
Oksana
Sarunā iesaistās Oksana. Viņa ēst gatavo ne tikai vīram, bet arī brālim un vecākiem, kas Jelgavā ieradās 2022. gada rudenī. Oksanas māti, dzīvojot Jelgavā, paralizēja. Viņa ir uz slimības gultas. Saņem invaliditātes un aprūpes pabalstu. Oksanas dēls ir Ukrainā, mācās kara skolā.
Oksana stāsta: “2022. gada 24. februārī Lipcus okupēja pirmajās divās stundās. Visur salika Krievijas karogus. Mēs ar vīru evakuējāmies caur Krieviju. Par vecākiem un brāli nebija ziņu četrus mēnešus. Viņi varēja evakuēties tikai 2022. gada rudenī pēc sekmīgās Ukrainas armijas operācijas, kad tika atbrīvota liela daļa Harkivas apgabala.
Es gribētu strādāt ēdnīcā, jo man patīk gatavot ēst. Savējiem es gatavoju. Es neprotu latviešu valodu. Tagad esmu darba meklējumos. Skatos, piemēram, piedāvājumu vecu cilvēku aprūpē, kur ir vajadzīgas arī B kategorijas autovadītāja tiesības. Man tādas ir. Līdz šim esmu strādājusi tur, kur neprasa valodu zināšanas. Piemēram, dārzeņu pārstrādē. Līgums bija par minimālo algu, ar astoņu stundu darba laiku. Taču strādājām ne līdz pulksten pieciem, bet, piemēram, astoņiem vakarā. Strādājām arī sestdienās un svētdienās, bet samaksāja nieku. Esmu strādājusi arī šūšanas cehā. Tur visi runāja krieviski. Man, stājoties darbā, jautāja: “Kā jūs attiecaties pret krieviem? Konfliktu nebūs?” Es teicu, ka nē. Mums turpat aiz robežas Krievijā ir radi, mēs ikdienā runājam gan ukrainiski, gan krieviski. Tas nav karš starp tautām. Turklāt es neesmu politikā, es nedalu nekādus resursus.”
Runājot par mammu, kas ir uz slimības gultas, Oksana stāsta, ka kaimiņi palīdz viņu iecelt dušas telpā nomazgāties, taču pastaigā ārā viņa nav bijusi. Protams, būtu labāk, ja būtu iespēja noīrēt istabu pirmajā stāvā, bet studentu kopmītnē Mātera ielā 26 pirmajā stāvā istabu nav.
Kopējais mūsu sarunas tonis likās tomēr cerīgs. Diktofonā ierakstīti smiekli par tagadējo dzīvi un tāda frāze: “Mēs labāk aizstāvēsim Latviju nekā brauksim atpakaļ uz Ukrainu, kur diezgan daudz neskaidrā. Deguns jātur vējā – ir pārmaiņu laiks.”
Reklāma