Andra Ozola
Latvijā jāveido individuāla pielāgota atbalsta sistēma personām ar garīga rakstura traucējumiem, jo pašlaik tā veselības aprūpes, izglītības, sociālo pakalpojumu un nodarbinātības jomā nav pietiekami pielāgota individuālajām vajadzībām, secināts Saeimas analītiskajā dienestā izstrādātā pētījumā “Personu ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātība Latvijā”, kura rezultātus trešdien uzklausīs Sociālo un darba lietu komisijā.
Pētījumā norādīts, ka pastāv liela personu ar garīga rakstura traucējumiem daudzveidība, ko nosaka traucējuma veids, tā izpausmes un smaguma pakāpe, kopējais veselības stāvoklis, vecums, kā arī daudz citu faktoru. Tāpat arī personu ar garīga rakstura traucējumiem darbspējas ir ļoti atšķirīgas, līdz ar to jāveido individuāli pielāgota atbalsta sistēma.
Latvijā personu ar garīga rakstura traucējumiem skaitam ir tendence pieaugt, un 2020.gada nogalē Latvijā kopumā bija 27 870 personas ar diagnosticētiem garīga rakstura traucējumiem, tomēr patiesais personu ar šādu pamatdiagnozi skaits ir lielāks. Arī Covid-19 pandēmija ir palielinājusi dažādu garīgās veselības traucējumu attīstības risku.
Pētījuma autori norāda, ka personas ar garīga rakstura traucējumiem ir viena no nelabvēlīgākajā situācijā esošām bezdarbnieku grupām, kuru iekļaušanai darba tirgū ir nepieciešams īpašs papildu atbalsts. Salīdzinot ar citiem invaliditātes veidiem, personām ar garīga rakstura traucējumiem ir zemākais nodarbinātības līmenis, un tiek nodarbināti vien 14,5% personu.
Tāpat norādīts, ka šī sabiedrības grupa ir viena no diskriminācijas riskiem visvairāk pakļautajām. Lai gan aizspriedumi par šo cilvēku darba spējām mazinās, tomēr problēma joprojām ir liela. Pētījumā norādīts, ka jāturpina sabiedrības informēšana par personu ar garīga rakstura traucējumiem specifiku.
Pastāv vairāki galvenie politikas instrumenti, kurus var izmantot personu ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātības veicināšanā, – subsidētās darbavietas, kvotu sistēma, nodokļu atvieglojumi, specializētās darbnīcas, sociālā uzņēmējdarbība un atbalstītais darbs. Atšķiras tas, kā valstis kombinē šos instrumentus.
Šobrīd, meklējot risinājumus, Latvijā galvenā vērība parasti tiek veltīta personām ar garīga rakstura traucējumiem darbspējas vecumā, tomēr nepieciešams veidot sistēmu, lai šādas personas jau kopš agras bērnības mērķtiecīgi tiktu virzītas uz darba tirgu.
Bērna intelektuālā attīstība visstraujāk notiek pašos pirmajos dzīves gados, tādēļ atbalstam šajā laikā ir visnozīmīgākā ietekme uz saņēmēju un tas ir visefektīvākais ieguldīto līdzekļu ziņā. Līdz ar to svarīgi intensificēt darbu, izstrādājot sistēmisku risinājumu preventīvam atbalstam bērniem agrīnajā vecumposmā un viņu ģimenēm. Tāpat norādīts, ka būtu jāstrādā ar vecākiem, lai viņi bērnu ar garīga rakstura traucējumiem jau no agras bērnības gatavotu iespējami neatkarīgai dzīvei.
Lai sabiedrība, tostarp darba devēji, būtu pieraduši pie personu ar garīga rakstura traucējumiem klātbūtnes, nepieciešams veicināt iekļaujošo izglītību, panākot, ka nākamajām paaudzēm situācija būtu labāka, norādīts pētījumā.
Tāpat jānovērš nepilnības speciālās izglītības jomā, jo tā pašreiz nav vērsta uz to, lai izglītojamie pēc programmas apguves varētu strādāt profesijā. Vairākums pēc šīs profesionālās pamatizglītības iegūšanas nav spējīgas uzsākt darba gaitas, un mācību laikā apgūtās profesionālās prasmes netiek tālāk izmantotas.
Izaicinājumi izglītības ieguvē rodas arī pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem, un īpaši problemātiska situācija ir personām, kurām garīga rakstura traucējumiem ir smagā formā, jo viņiem Sociālās integrācijas valsts aģentūrā (SIVA) nav pieejama neviena apmācību programma un netiek arī plānots tādu ieviest, teikts pētījumā.
Personu ar garīga rakstura traucējumiem zemais nodarbinātības līmenis daudzējādā ziņā ir sekas nepietiekamai starpnozaru sadarbībai veselības, izglītības un labklājības jomā, norāda pētījuma autori. Personām ar garīga rakstura traucējumiem nepieciešamais atbalsts netiekot nodrošināts, sadarbojoties dažādu nozaru vai jomu speciālistiem.
Pētījumā arī norādīts, ka esošā darba devēju motivācijas sistēma nav pietiekami efektīva, tāpēc būtu nepieciešams pilnveidot esošos un ieviest jaunus atbalsta mehānismus, piemēram, nozīmīgus nodokļu atvieglojumus, darbnespējas lapu apmaksāšanu no valsts līdzekļiem un valsts dotēta darba asistenta nodrošināšanu.
Pētījuma autori norāda, ka Latvijā atbalstītā darba sistēma ir vēl ļoti agrīnā attīstības fāzē. Atzinīgi esot vērtējama Labklājības ministrijas (LM) iecere nodrošināt personām ar garīga rakstura traucējumiem darbaudzinātāja jeb mentora individualizētu pakalpojumu, tomēr būtu sekmējama arī to personu nodarbinātība, kurām intelektuālās spējas ir stipri ierobežotas un nepieciešama pastāvīga uzraudzība.
Tāpat svarīgi ir atbalstīt sociālās uzņēmējdarbības turpmāko attīstību, sekmēt sociālo uzņēmumu rašanos kopumā, kā arī attīstīt un ieviest ilgtermiņā jau esošos atbalsta mehānismus sociālajiem uzņēmumiem, uzsver pētnieki.
Atzinīgi tiek vērtēta iecere šogad izveidot personu ar invaliditāti konsultatīvo atbalsta centru, tomēr pašlaik vēl esot daudz neskaidrību par šā centra darbības organizēšanu.
Pētījumā arī norādīts, ka nepietiekama finansējuma dēļ sociālajā jomā bieži dažādiem risinājumiem nav sistēmiska daba. Finansējuma trūkums kavē gan pakalpojumu sistēmas pilnveidi, gan pakalpojumu daudzveidības un pieejamības nodrošināšanu. Daudzi pasākumi tiek īstenoti, balstoties uz Eiropas Savienības (ES) fondu finansējumu, līdz ar to tie ir terminēti.
Personām ar garīga rakstura traucējumiem vajadzētu būt iespējai izmantot specializētās darbnīcas vai dienas aprūpes centra pakalpojumu. Šāda iespēja daudzviet Latvijā nav nodrošināta. Sociālie pakalpojumi pašvaldībās tiek sniegti, nevis ņemot vērā personu ar garīga rakstura traucējumiem individuālās vajadzības, bet gan pašvaldību finansiālās iespējas vai citus faktorus, atzīts pētījumā.
Kā iespējams risinājums norādīta arī minimālā sociālo pakalpojumu groza ieviešana, nosakot par pienākumu visām pašvaldībām neatkarīgi no to lieluma un iedzīvotāju skaita nodrošināt tādus sociālos pakalpojumus, kas novērš vai mazina dzīvības un veselības apdraudējumu, kā arī būtiskus sociālās funkcionēšanas ierobežojumus.
Pētījumā norādīts, ka nepieciešams dienas aprūpes centros palielināt to aktivitāšu īpatsvaru, kas vērstas uz neatkarīgai dzīvei, tostarp darbam, noderīgu prasmju attīstīšanu. Tāpat būtu jānodrošina, lai personām ar garīga rakstura traucējumiem šajos centros būtu iespēja iesaistīties kādā ar nodarbinātību saistītā regulārā aktivitātē, tādējādi sekmējot šo personu izpratni par darba režīmu un pienākumiem.
Cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem nepieciešams atbalsts dažādās jomās, tostarp lēmumu pieņemšanā, jo šo personu spējas patstāvīgi uzzināt un izprast tām pieejamos pakalpojumus ir ierobežotas, tādēļ viņiem ir jānodrošina atbalsta personas lēmumu pieņemšanā, uzsvērts pētījumā.
Teksts: LETA
Foto: unsplash. com
Reklāma