Stiprie un radošie zemgalieši – janvāra jubilāri

Ieskatoties Jelgavas pilsētas bibliotēkas novadnieku kalendārā, lasām, ka 2022. gada janvārī 105. jubileju svinētu mežsaimniecības speciālists Pēteris Zaķis, 270. jubileju – Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības dibinātājs, Kurzemes un Zemgales hercogistes galma maršals Heinrihs fon Ofenbergs, 95. dzimšanas dienu – inženieris elektriķis LLA profesors Anatolijs Bernis un zemes ierīcības speciālists docents Harijs Kanaviņš, arī literatūrzinātniece, literatūrkritiķe, teātra kritiķe, literāte, tulkotāja, bibliotekāre Skaidrīte Rubene un inženieris mežsaimnieks Imants Mangalis, bet 200. svecītes kūkā iedegtu Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības prezidents, Kurzemes Provinces muzeja direktors Eduards Brigens.
Tomēr šodien nedaudz vairāk par trim vīriem, kuri atstājuši pēdas arī mūsu dzīvēs, jo skolā esam gājuši visi, tāpat dārzeņi ieņem nozīmīgu vietu mūsdienu ēdienkartē un arī mūzika gandrīz visiem iet pie sirds.
Dzimtbūšanas kritika un kaltēti dārzeņi
1717. gada 19. janvārī pasaulē nāca Johans Georgs Eizens. Viņš bija viens pirmajiem, kurš aizstāvēja ideju par zemnieku tiesībām uz zemes īpašumiem Latvijā, kaismīgs dzimtbūšanas kritizētājs, bet, izrādās, arī dārzeņu un zaļumu kaltēšanas zinātnes pamatlicējs.
Piedzima Johans Georgs tagadējā Bavārijā luterāņu mācītāja ģimenē. Diezgan likumsakarīgi, ka pēc mācībām mājās tēva vadībā viņš turpināja izglītoties un studēja teoloģiju Jēnas Universitātē. Pēc studiju beigšanas devies uz Livoniju, kur Vidzemes guberņā vispirms strādājis par mājskolotāju, bet pēc tam kļuva par mācītāju.
Tas bija laiks, kad mācītājs sarakstīja četrus darbus par dzimtbūšanas kaitīgumu, tiesa, tikai divi no tiem piedzīvoja publikāciju. Piemēram, rakstā “Sistemātisks apcerējums par valsts saimniecisko pamatiekārtu” viņš rakstīja par zemnieku atbrīvošanu, jo uzskatīja, ka cilvēkus veido sociālā vide, kurā viņi atrodas, un ka labklājību varot celt ar saprāta un taisnības principiem, nevis ar varmācību un cilvēku izmantošanu. Un ka zemnieku dzimtbūšana ir kaitīga tiklab kungiem, kā valstij.
Eizens dzīvoja Vidzemes guberņā līdz brīdim, kad ar vietējiem muižniekiem sākās nesaskaņas par viņa ienākumiem, un mācītājs bija spiests pārcelties uz Pēterburgu. No turienes viņš nonāca toreizējā Mītavā, kur iestājās dienestā pie Kurzemes hercoga Pētera Bīrona, kļūstot par viņa tausaimniecisko padomnieku. Tieši Eizens, būdams “Academia Petrina” goda profesors un Bīrona padomnieks, piemēram, izstrādājis Rundāles pils apsaimniekošanas plānu, pēc kura izveidoti divi augļu dārzi, vīna kalns un apiņu dārzs. Starp citu, arī no Kurzemes hercoga viņš devies prom ar skandālu, jo atkal kritizējis dzimtbūšanu.
Kamēr vēsturē skaļāk Eizena vārds palicis saistībā ar dzimtbūšanas kritiku, izrādās, ka viņa vārds cieši saistīts ar ieguldījumu sadzīves un veselības jautājumu pētīšanā un dažādu padomu sniegšanā. Eizenam bija gana plašas un daudzpusīgas zināšanas, ja reiz viņa kontā ir “Mācība par koku pārstādīšanu”, “Saimnieciskas pārdomas par zvejniecību Peipusa ezerā”, “Piezīmes par kūdras lietderību degvīna tecināšanā”, “Pieredzē apstiprināti līdzekļi, kā aizaudzēt izpuvušās vietas rudzu laukā”, kā arī vairākas grāmatas par potēšanu pret bakām un šajā kontekstā – dzīves atvieglošanu mātēm. Sarakstījis arī tādas grāmatas kā “Mācība par vispārīgu garšaugu un sakņu kaltēšanu”, kas izdota Rīgā un pēc tam tulkota piecās valodās. Ir arī grāmatas “Māksla izkaltēt un saglabāt garšaugus un saknes – jauna veida pārtikas radīšana” autors. Tieši šis apcerējums par garšaugu un sakņu konservēšanas metodes izstrādi zinātniskā līmenī ļāva Eizenam iekarot Eiropas augstākās sabiedrības atzinību. Zinātāji teic, ka viņš ir vīrs, no kura vēlāk mācījušies izcilākie Francijas pavāri.
Skolotājs no Dobeles
Savukārt 5. janvārī 130 būtu rakstniekam un skolotājam Albertam Gulbim.