Andra Ozola
Pavasarī, kad gaisa temperatūra sasniedz +5 grādus, ērces kļūst aktīvas, tādēļ, dodoties dabā, jāievēro drošības pasākumi, kas palīdz izvairīties no ērču kodumiem un biežākajām to pārnēsātajām infekcijas slimībām – ērču encefalīta, Laima slimības un ērlihiozes.
Cilvēki bieži vien norāda, ka nemaz nav pamanījuši ērces piesūkšanos, taču pēc simptomu – apsārtuma, drudža, nespēka, galvassāpju – parādīšanās un analīžu veikšanas viņiem konstatēta tieši šī diagnoze.
“Vienīgā ērču pārnēsātā slimība, no kuras var pasargāties ar vakcīnas palīdzību, ir ērču encefalīts. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kas mazinājis saslimstību ar encefalītu un kādēļ pagājušajā gadā apdrošināšanas atlīdzību saņemšanai iedzīvotāji pieteikuši tikai Laima slimību, pret kuru vakcīnas nav. Šī statistika skaidri norāda, ka arī tiem, kas ir vakcinēti pret encefalītu, jāsaglabā piesardzība, dodoties izbraucienos vai pastaigās pie dabas. Ieteicams lietot speciālos līdzekļus ērču aizbaidīšanai; rūpīgi nosegt apdraudētāko zonu – potītes; vilkt gaišu apģērbu, uz kura ērces būs vieglāk pamanāmas; pēc pastaigas noskaloties karstā dušā; rūpīgi pārbaudīt ādu, drēbes un matus gan sev, gan bērniem, kā arī mājdzīvnieku kažoku, jo ērces no tā var pārrāpot pie cilvēka,” atgādina apdrošināšanas sabiedrības “ERGO” Atlīdzību regulēšanas departamenta direktore Ilze Andersone.
Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes vadošais pētnieks Voldemārs Spuņģis norāda, ka lielākā ērču aktivitāte paredzama no aprīļa līdz oktobrim, taču, ja ir silts laiks, ērces var uzbrukt arī citos mēnešos.
“Ērču aktivitāti nosaka vides temperatūra. Ja tā pārsniedz +5 grādus, jārēķinās, ka ērces jau kļūst aktīvas un var piesūkties. Šogad pirmie ziņojumi par ērcēm bija martā, bet citus gadus, kad ziema bijusi siltāka, tās novērotas pat decembrī, janvārī un februārī,” atzīst Spuņģis.
Kā skaidro speciālists, ērču izplatība dažādos Latvijas reģionos atšķiras – Zemgalē tās sastopamas mazāk, bet citviet Latvijā – biežāk. Tas vistiešākajā veidā saistīts ar zīdītāju faunu – reģionos, kur tā bagātāka, ērcēm ir labāki barošanās apstākļi. Jaunākas ērces barojas ar sīkiem zīdītājiem, piemēram, lauku pelēm, bet vecākas – ar lielākiem: zaķiem, stirnām, briežiem u.c.
Tieši tādēļ ērces vairāk sastopamas mežmalās, kur iznāk baroties lielie meža dzīvnieki; aizaugušos zālājos, kur labi jūtas sīkie grauzēji, kā arī izcirtumos un meža stigās. Ja savvaļas dzīvnieki var ieklīst teritorijā, tā būs riskantāka arī ērču izplatības ziņā. Taču jāņem vērā, ka ērces ir sastopamas arī pilsētu parkos, dārzos, pludmalēs un citur.
Ja ērce piesūkusies, to būs vieglāk izvilkt ar rotējošām kustībām – pagriežot. Ērci nedrīkst saspiest, un piesūkšanās vietu nevajadzētu iesmērēt ar eļļu, jo tas var veicināt ērces ķermeņa satura un slimības izraisītāju iekļūšanu cilvēka organismā. Lai novērtētu saslimšanas risku, iespējams veikt noņemtās ērces testēšanu laboratorijā un uzzināt, vai tā bijusi inficēta.
Foto: publicitātes
Laima slimība gan ir riebīga. Ilgi jāārstējas un nevar īsti saprast vai esi slims vai vienkārši noguris, zūd darbaspēja, visu laiku besis. Encefalīts – lielai daļai cilvēku norit asimptomātiski vai līdzīgi gripai. Ja pēkšņi vasaras vidū jūties saaukstējies, tad salīdzinoši liela iespēja, ka vainīga ērce. Vecākiem cilvēkiem biežāk būs smagi simptomi un jāpaguļ slimnīcā. Mums, lauķiem, kas katru dienu dzīvo pa dārzu, pļavu , mežu un bieži nepamana, ka piesūkusies ērce, lielai daļai encefalīts jau ir pārslimots un ir imunitāte. Kopumā EE ir nedaudz nopietnāks par gripu un c19