Lēni remontē gājēju celiņu uz Lielupes dzelzceļa tilta

Kopš 31. maija valsts uzņēmums “Latvijas dzelzceļš” ir aizliedzis jelgavniekiem izmantot gājēju pāreju pār Lielupi uz dzelzceļa dienvidu tilta. Aizliegums pamatots ar to, ka šī pāreja tiek remontēta. Jau iztālēm var redzēt, ka pāreja ir nokrāsota un izskatās glītāk nekā pavasarī. Šajā nedēļā “Zemgales Ziņas” gan nemanīja, ka tur tiktu veikti kādi darbi. Vairāki depo apkaimes iedzīvotāji pauž neapmierinātību, ka remontdarbi gājēju ceļā pār Lielupi ir ievilkušies. Ierastās pārejas trūkums tiem traucē ikdienas gaitās. “Latvijas dzelzceļš” remontu sola pabeigt oktobra vidū.

Vairāk nekā pustūkstotis gājēju diennaktī
Dzelzceļnieks Sergejs spriež, ka ikdienā minēto gājēju pāreju pār Lielupi šķērso vairāk nekā piecsimt cilvēku. Tas ir taisnākais ceļš uz Jelgavas centru depo apkaimes iedzīvotājiem. Piemēram, no veikala “Depo market”, kas atrodas Alekseja Prohorova ielas galā, izmantojot šo gājēju pāreju pār Liel­upi, līdz Jāņa baznīcai var aiziet minūtēs divdesmit. Sergejs piebilst, ka no Alekseja Prohorova ielas uz Jelgavas centru iespējams braukt ar pilsētas satiksmes autobusu, taču autobuss kursē reti, turklāt tā maršruts iet ar apmēram trīs kilometru līkumu.

Lielupes tilta galā “Zemgales Ziņas” satika jelgavnieku Aigaru, kas pa taciņu gar sliedēm brauca ar velosipēdu. Sarunā ar “Ziņām” Aigars pukojās, ka gājēju pāreju pār Lielupi remontē tik ilgi. Darbdienas vidū uz remontējamā tilta gan nemanīja neviena strādnieka – tilts ir labi saskatāms no ēkas, kur atrodas laikraksta redakcija. Turklāt varēja redzēt, ka kādi agresīvi, iespējams, iereibuši, gājēji bija lauzuši remontdarbu zonas nožogojumu un mēģinājuši tikt uz tilta ar spēku. Aigars atzīst, ka iereibušam cilvēkam nevajadzētu mērot ceļu pa dzelzceļa tilta gājēju pāreju. Tālāk taču ir jāšķērso dzelzceļa sliedes. Nav gan zināms, ka šajā vietā uz dzelzceļa būtu noticis kāds nelaimes gadījums. Lai nokļūtu pilsētas centrā – Lielupes kreisajā krastā – gājēji var izmantot divas sliežu pārejas, kas dzelzceļniekiem ir iezīmētas kā dienesta pārejas.

Sola pabeigt, kā plānots
Valsts uzņēmuma “Latvijas dzelzceļš” pārstāve Agnese Līcīte skaidro, ka gājēju pāreja pār Lielupi primāri ir paredzēta dzelzceļu apkalpojošā personāla vajadzībām. “Tā savieno Jelgavas dzelzceļa stacijas infrastruktūras objektus un pēc būtības nav paredzēta pilsētas iedzīvotāju mobilitātes nodrošināšanai,” raksta A. Līcīte, piebilstot, ka “Latvijas dzelzceļš” neliedz šo gājēju pāreju upes šķērsošanai izmantot arī citiem Jelgavas iedzīvotajiem. “Taču šobrīd, kad notiek tilta remontdarbi, pāreju izmantot nedrīkst un gājējiem upes šķērsošanai šajā laikā ir jāizmanto citi ceļi,“ pamāca A. Līcīte. Viņa atgādina, ka nepiederošu personu atrašanās uz sliežu ceļiem, kā arī tilta sliežu ceļu zonā ir aizliegta, bet saskaņā ar līguma nosacījumiem tilta remontdarbi ir jāpabeidz līdz oktobra vidum.

Pirmajam vēl nav 400 gadu
Vēsturnieks Andris Tomašūns stāsta, ka pirmie tilti pie Jelgavas pār Lielupi tapuši militārām vajadzībām. 1656. gadā Zviedrijas karalim Kārlim X Gustavam pie Jelgavas bija nometne. Tolaik zviedru karavīri nostādījuši Lielupē citu citai blakus laivas un tām pārliktas laipas, pa kurām varēja šķērsot Liel­upi. Apmēram tajā laikā ap Jelgavas pili tika rakti aizsardzības grāvji un iezīmējās mākslīgi veidotā Driksa. Vēsturē tas zināms kā poļu–zviedru kara laiks.

Vēsturnieks spriež, ka pirmo tiltu pār Lielupi, kuram, kā izskatās Litena gravīrā, varēja būt arī balsti, zviedru karavīri uzbūvēja Ziemeļu kara laikā 1701. gadā. A. Tomašūns piebilst, ka šiem tiltiem bija sezonāls raksturs. Pavasara palos tie tika demontēti un kalpoja tikai tad, kad ūdeņi nomierinājās. Pirmo koka tiltu pār Lielupi, pietiekami izturīgu, lai tas neciestu ledus iešanas laikā, vācu armija uzbūvēja 1916. gadā – Pirmā pasaules kara laikā. “Diemžēl šī tilta mūžs bija īss, taču starpkaru Latvijā tiltu atjaunoja, un tas nokalpoja līdz Otrajam pasaules karam,” stāsta vēsturnieks. Pēc Otrā pasaules kara Jelgavā kalpoja pagaidu un auto tilts. 1954. gadā beidzot sāka būvēt jaunu dzelzsbetona tiltu pār Liel­upi. Grāmatā “Mana Jelgava” A. Tomašūns raksta, ka būve tapa nekvalitatīvi un viens tilta posms ielūza. Tiltu nācās pārprojektēt un pārbūvēt. To atklāja 1955. gadā, un bez remonta tas nokalpoja līdz Latvijas valsts neatkarības atjaunošanai. Lielāka tilta rekonstrukcija notika 2000. gadu sākumā, un tajā laikā tika izmantots pagaidu pontontilts. Beidzamo reizi tilta balsti pielaboti šajā vasarā.

Neplānoja braukt pāri upei
Savukārt dzelzceļa vēsturnieks Toms Altbergs stāsta, ka pirmais dzelzceļa tilts pār Lielupi Jelgavā tika uzbūvēts 1867./1868. gadā. Sākotnēji 1859. gada Rīgas–Jelgavas dzelzceļa projektā tilts pār Lielupi nemaz nav bijis paredzēts. Dzelzceļa līnija no Rīgas Jelgavā būtu beigusies Lielupes labajā krastā, tagadējā cukurfabrikas rajonā. Taču galu galā 1868. gadā vilciens Jelgavā ienāca, ducinot pār jauno Lielupes tiltu. Pēc Otrā pasaules kara trīs dzelzceļa tilti pie Jelgavas pāri Liel­upei tika atjaunoti 1952. un 1964. gadā. Valsts uzņēmums “Latvijas dzelzceļš” tos periodiski krāso un uztur kārtībā. T. Altbergs skaidro, ka sākotnēji dienvidu tilta gājēju pāreju galvenokārt izmantojuši dzelzceļnieki, kam depo pusē bija gan dzīves, gan arī darbavieta. Mūsdienās dzelzceļa depo vairs nav un šajā apkaimē dzīvo daudzu citu profesiju un vecumu jelgavnieki.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu balss”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.