Andra Ozola
Ervīns Ramiņš sarunā ar “Zemgales Ziņām” dalās ar pārdomām par citām mūzikas skolām Latvijā, stāsta par to, ko domā par viņa grupas salīdzinājumu ar “Led Zeppelin”, ieskicē savus reiz ierakstītos mūzikas albumus, kā arī iepazīstina ar audzēkņu izdoto mūziku.
– Kā tu vērtē savu kolēģu Ernesta Lībieša Rokmūzikas skolu, Andžeja Grauda bungu skolu, Madonas mūzikas sesiju, Jolantas Gulbes-Paškevičas un Denisa Paškeviča “Jazz studio”?
Pozitīvi. Andžejs, šķiet, ir vissenāk aizsācis savu lietu. Mēs labi sadzīvojam, bet ļoti savstarpēji nekrustojamies. BJMK Rokskolā vienkārši paši esam aizņemti līdz ausu galiem. Lībietis kādreiz dzīvoja Valkā un vēlējās atvērt mūsu skolas filiāli tur, ko kopā pēcāk arī izdarījām. Vēlāk viņš gan pārcēlās uz Rīgu, un mums sadarbība izbeidzās. Tagad viņam ir pašam sava mācību iestāde. Ernests ir ļoti izteikts un daudzpusīgs līderis, kurš spēj ieinteresēt jauniešus, un vispār dara labu lietu. Par Jolantu un Denisu… Es uzskatu, ka tajā žanrā, kurā abi darbojas, viņi, bez šaubām, ir līderi, un arī pie manis ir nākuši mācīties daži no Jolantas audzēkņiem. Vienmēr esmu apbrīnojis Imantu Pulksteni un viņa veidoto Madonas mūzikas sesiju.
– Vai tevi saista radniecīgas saites ar Kanādas latviešu komponistu Imantu Kārli Ramiņu?
Ramiņu nav ļoti daudz, tādēļ es pieļauju, ka, iespējams, arī saista. Cik zinu, manam vecvectēvam bija daudz brāļu un visi Ramiņi. Man regulāri kāds pajautā feisbukā, vai esmu no tiem vai citiem. Tā ka to atzaru ir daudz, bet visdrīzāk tie aug no viena un tā paša stumbra.
– Ar “Laime pilnīga” vairākkārt esat spēlējuši ārvalstīs (“Coke Live Music Festival” Polijā, “Volt Festival” Ungārijā, “Roko Naktys” Lietuvā u. c.), iesildījuši slavenas pasaules līmeņa grupas (“Three Days Grace” Rīgā, “Jake E. Lee Red Dragon Cartel” Budapeštā). Kurš no šiem pasākumiem iespiedies atmiņā visvairāk? Kādēļ?
Laikam Ungārija. Tas bija ļoti spontāns brauciens, jo tur pēkšņi izrādījās, ka vajag tos iesildītājus. Un arī viss process, koncerts uz baržas… Bija forši. Mēs centāmies nospēlēt, cik vien labi to varam, un nedomājām par to, ko iesildām.
Tas nebija tik būtiski, lai gan tas čalis ir patiesi diezgan leģendārs.
– Jums, “Laimei pilnīgai”, ir sava ierakstu studija. Kāds ir tās nosaukums, kur tā atrodas, un vai tajā ir gaidīti arī citi mūziķi?
Tās nosaukums ir “Laimes telpa, un tā atrodas kādreizējās rūpnīcas VEF telpās Ūnijas ielā, Rīgā. Mēs to joprojām pilnveidojam. Vēl aizvakar taisījām atsevišķu kabīni, kur “iebāzt” vokālistu. Citi ir gaidīti, bet primāri to izveidojām tādēļ, lai varētu pilnībā sevi paši ierakstīt un kontrolēt to procesu gan radoši, gan kā producenti. Ir jau ļoti viegli nolīgt zinošu speciālistu, ierakstīties pie viņa studijā un tad gaidīt, ko tad viņš tur galu galā būs sataisījis, taču mēs gribējām iemācīties izdarīt to visu pilnībā saviem spēkiem. Mēs zinājām, kādu vēlamies skaņu utt. Tas bija foršs process, kam ir vērtīgi iziet cauri.
– Jūsu kompozīcija “Kopā brīvi” ir dokumentālo filmu triloģijas “Savējie sapratīs” tituldziesma. Kā kļuvāt par šīs kinolentes, kas stāsta par latviešu rokmūziku padomju laikos, seju un balsi?
Mūs uzrunāja filmas veidotāji. Šai dziesmai ir divas versijas, jau pieminētā latviskā un angliskā, kuras nosaukums ir “Hold On”. Abās šajās kompozīcijās saturā iekļautās tēmas principā nekrustojas. Pats šo kinolenti arī esmu redzējis, un, jā, man tā patīk. Man šķiet, ka ir ļoti interesanti mūsdienu cilvēkam izprast, kādā vājprātā reiz dzīvots un kā vispār ir taisīt mūziku, kad tevi vienkārši var aizliegt jebkurā brīdī un nemitīgi ir jādomā, kā pateikt to, ko tu vēlies pateikt, bet caur puķītēm, caur labiem dzejniekiem. Ir patiešām vērtīgi šo filmu noskatīties.
– Savulaik esi izteicies: “Mēs esam ierakstījuši divus pilnmetrāžas albumus un kādu dienu konstatējām, ka no tajos iekļautajām dziesmām koncertos mums patīk spēlēt tikai daļu, bet dažas nemaz.” Kā tā ir sanācis?
Kaut kā organiski. Kad rakstījām pirmo albumu, tā būtībā bija tāda kā dziesmu izlase, jo mēs tobrīd jau kādus piecus gadus pastāvējām. Ar otro albumu bija tā, ka uz to raudzījāmies jau kā uz tādu vienotu veselumu. Un, redzi, vēl ir arī tāda lieta, ka mums nav dotas divas vai trīs stundas, lai uzstātos, un tas savukārt nozīmē to, ka mēs tīri pēc laika visu savu muzikālo materiālu nevaram nospēlēt. Tā nu, laikam ejot, gluži vienkārši izkristalizējās tās pamata dziesmas, ko iekļaujam savos koncertos.
– Pastāsti, lūdzu, nedaudz vairāk par savu pirmo grupu “Sagittarius”, kurā tu spēlēji solo ģitāru. Ir saglabājušies kādi ieraksti?
Demo? Ja ir, tad pie Leona Sējāna, jo pie viņa rakstījām savus pirmos gabalus. Es dziedāju arī bekvokālus šajā grupā. Mums ļoti patika grupa “The Doors”, un kaut ko tādu arī spēlējām.
– Nosaukuma “Laime pilnīga” autors ir jūsu kādreizējais bundzinieks Reinis Sējāns, bet kurš izdomāja anglisko “The Happs’”?
To kaut kā vienkārši izspriedām pa visiem tad, kad mums vajadzēja pirmo reizi braukt uz ārzemēm uz “Coke Live Music Festival” Polijā.
– Tava dzīvesbiedre Ieva Reinberga-Ramiņa kopā ar savu grupu “On The Roof” sevi diezgan spilgti pieteica 2011. gadā, kad tika izdots singls “Try Me” ar tavu līdzdalību. Tad 2017. gadā klajā nāca vēl viena kompozīcija, proti, “Fire”. Vai šī formācija vēl pastāv?
Nē, bet mēs ar sieviņu šad un tad uzmuzicējam kopā. Mums ir tāds amerikāņu folka un blūza duets ar nosaukumu “RRR”.
– Šur un tur ir dzirdēts, ka “Laimi pilnīgu” maldīgi mēdz dēvēt par Latvijas “Led Zeppelin”, lai gan jums un sevišķi tev sirdij allaž tuvāka ir bijusi cita angļu rokgrupa, proti, “Deep Purple”. Vai ir sakāms šajā kontekstā?
Tas vilnis nav tikai šīs divas grupas. Manai sirdij ļoti tuvi ir dziedātāji, kuri kādreiz gandrīz ir kļuvuši par šo abu muzikālo apvienību solistiem. Piemēram, Pols Rodžers un Terijs Rīds. Šis virziens man savulaik ļoti patika, un tā arī bija mūzika, ko ļoti daudz klausījos. Viss frāzējums mums, protams, ir no turienes. Es pamatīgi iespaidojos no šiem čaļiem, un tas man necik netraucē. Par “Deep Purple runājot, – es gluži vienkārši uzaugu ar šī kolektīva mūziku, jo manam tētim tā bija mīļākā grupa. “Led Zeppelin” mūsu fonotēkā, proti, platēs un lentes, tolaik nebija vispār.
– Nupat kā sācies jaunais 2022./2023. mācību gads. Kādi jaunumi ir BJMK rokskolā?
Mēs pārceļamies uz savām telpām, kas atrodas Jāņa Asara ielā 21. Tur gan vēl norit remontdarbi, lai arī esam tur visu vasaru strādājuši no rīta līdz vakaram. Izskatās, ka šajā mācību gadā mums tur ir jābūt iekšā, jo no vecajām telpām Dobeles ielā 68 jāšķiras. Šogad skolai arī jāiziet kārtējā akreditācija, kas ir viens no būtiskiem notikumiem.
– Jau nedaudz aprunājāmies par jūsu pirmajiem diviem albumiem, bet kā tu raksturotu divus pēdējos mazalbumus – “Synergy and Waterlilies” (2018) un “Atoms” (2019)?
Pirmo divu albumu materiāls bija pilnīgi gatavs, un mēs vienkārši gājām studijā, zinot, ko un kā gribam izdarīt, un vienkārši tos ierakstījām. Turpretī ar “Sinerģiju” vēlējāmies izmēģināt, kā ir tad, kad mēs tieši tā konkrētā brīža sajūtas iekļaujam ierakstos, tāpēc arī visas dziesmas tapa turpat studijā uz vietas. Pa dienu tās samēģinājām un vakarā jau ierakstījām. Šāda pieredze mums vēl nebija bijusi. Savukārt “Atoms” ir tāds diezgan artistisks albums. Tajā ir samērā daudz foršu lietu, kas pašiem patīk, turklāt tas ir mūsu pirmais veikums latviešu valodā.
– No pašmāju mūzikas jaunpienācējiem tev patīk Būū. Kas viņā piesaista?
Interesantums. Tas, kā viņa veido melodijas, kā izmanto vārdus, lai tās akcentētu. Viņai, manuprāt, ir ļoti labi teksti un interesanta mūzika. Man ļoti patīk, kā viņa strādā.
– Tavs tētis Rolands, pirms viņu iesauca padomju armijā, spēlēja grupā. Kas tā bija par grupu, un ko tieši viņi spēlēja?
Tajā laikā visi spēlēja kaut ko ļoti līdzīgu tam, ko dzirdēja no savām magnetofonu lentēm. Grupas nosaukums laikam bija “Mūžīgie svētceļnieki”. Bija arī vēl viena apvienība, proti, “NNN”, kas atšifrējās kā “Nezinu nevienu noti”.
– Tu esi arī profesionāls, akadēmiski izglītots trombonists. Kādas ir tavas attiecības ar džezu? Kuri no leģendārajiem žanra pūtējiem tevi aizrauj?
Labs jautājums! Pirmkārt, ar akadēmisko mūziku ir tā, ka šie mūziķi no džeza saprot diezgan maz, jo gluži vienkārši to viņiem neviens nemāca. Džezam ir pilnīgi cita muzikālā valoda, tā ir absolūti cita pasaule. Ja tu apgūsti klasisko mūziku, džeza mūzikai esi gluži vienkārši par stīvu, jo esi pieradis skaitīt taktis, esi pieradis būt ļoti disciplinēts, reaģēt uz diriģentu. Ar džeza trombonistiem man nav pilnīgi nekādu attiecību. Es neklausos tādu mūziku, bet džezu šad tad tomēr paklausos. Man gan nepatīk varbūt ļoti tāds advancēts tā paveids. To nevaru ilgi izturēt.
– Tavs elks Ians Gilans (no “Deep Purple”) reiz ir teicis: “Man patīk pastaigas un pārgājieni, un daudzas idejas dziesmām man ir radušās šo divu procesu iespaidā.” No kā, radot savu mūziku un liriku, iedvesmojies tu?
No nakts. No tumsas. Jā, jo ģitāra labāk skan tumsiņā. Es iespaidojos no mūzikas, kurā ir iekļauta spēcīga enerģija. Tas ir tas, kas man patīk mūzikā, un arī pats visam tādējādi pieeju. Es vēlos, lai mūzikai, ko atskaņoju, ir liela enerģija, lai man ir, kur likties tajā iekšā. Man patīk nedaudz ārpus pasaulīgas sajūtas. Tad nu es mēģinu tās visvisādi uztvert, un pustumsiņā tas man strādā vislabāk.
– Vai jau esat sākuši strādāt pie sava piektā studijas albuma? Kad varam to gaidīt iznākam? Vai jau ir zināms tā nosaukums?
Mums visiem bija diezgan noslogota koncertsezona, principā visu vasaru bez apstājas, un tagad vienkārši jāgaida tāds kā pierimums no koncertdarbības, un tad varēsim tam ķerties klāt. Tas ir tīri laika trūkuma jautājums. Nedomāju, ka šogad to paspēsim izdarīt un vēl tā, lai pašiem patiktu, bet uz nākamo gadu to plānojam, jā!
– Mini, lūdzu, dažus no bijušajiem vai esošajiem audzēkņiem, kuriem jau ir savas grupas. Varbūt kāds jau ir izdevis singlus vai pat albumu?
Tādu ir diezgan daudz, ja paskaita. Pirmā, kura nāk prātā, ir dziedātāja Múr, kura šobrīd dzīvo Lielbritānijā. Viņa izdevusi divus studijas albumus – “Under Allure” (2017) un “Nekas vairs nav skaisti” (2018). Tad ir mūsu absolventi grupa “Blind Shapes”, kas 2019. gadā izdeva plati ar nosaukumu “Through Space and Time”. Vēl dziedātāja Valērija Kravale, kura arī pie mums mācījās un tagad dzīvo Berlīnē. Viņas albums saucas “Life goes on” (2019). Grupu “Audrey Fall” un “Citi zēni” dalībnieki, dziedātājs Miks Galvanovskis.
– Vai tu mēdz skatīties filmas par mūziku un mūziķiem? Kuras no tām, ko esi redzējis, ieteiktu paskatīties “Zemgales Ziņu” lasītājiem?
Vakar mēs ar sievu iesākām skatīties TV seriālu “My Life as a Rolling Stone”, bet es, protams, iesaku noskatīties klasiku, kāda, piemēram, ir filma “Almost Famous”. Tad man ļoti patīk komēdija “This Is Spinal Tap”, kas ir kā parodija par mūziķiem, bet tur ir pilns ar mūziķu jokiem. “The Doors” filma man vienmēr ļoti patikusi. Par Reju Čārlzu ir ļoti laba (“Ray”). Ir ļoti daudz labu filmu. “Bohēmista rapsodija” arī ir tīri ok.
– Kādu pēdējo pašmāju albumu esi noklausījies no vāka līdz vākam vairākas reizes?
Tas būs kāds no “Very Cool People” albumiem, jo to man gluži vienkārši uzdāvināja. Riharda Lībieša beidzamais ieraksts “Līnijas un miniatūras”, kas tika izdots vinila platē.
– Kuri no Latvijas rokgrupu vokālistiem tev patīk tīri viņu tehniskuma un virtuozitātes dēļ?
No latviešiem mīļākais dziedātājs vienmēr bijis Alex no “Opus Pro”. Man arī ir sanācis ar viņu kopā dziedāt. Tas ir cilvēks, kurš darbojās ārpus jebkādiem fizikas likumiem. Tad vēl Niks Matvejevs un Igo. Atis Ieviņš ir monstrs. Ivo Fomins ir absolūta stabilitāte. Jānis Buķelis jeb Buks sācis dziedāt ārkārtīgi labi. No jaunajiem noteikti jāpiemin “Blind Shapes” vokālists Sandis Kallions. Viņš būs izcils dziedātājs, ja turpinās ar sevi strādāt. “Bloody Heels” solists ar pseidonīmu Vicky White ir ļoti labs.
VIZĪTKARTE
Dzimšanas vieta: Ogre
Profesija: mūziķis, grupas “Laime pilnīga” vokālists, BJMK Rokskolas mākslinieciskais vadītājs
Izglītība: Latvijas Mūzikas akadēmija, maģistra grāds instrumentālajā mūzikā
Mīļākā dziesma šobrīd: Petija Smita “Because the Night”
Izdotie studijas albumi ar grupu “Laime pilnīga”:
“Dual” (2011), “LP” (2015), “Synergy and Waterlilies” (2018) un “Atoms” (2019)
Teksts: Mārtiņš Mārcis Beitiņš
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.
Reklāma