Reklāma
Dārzkopības eksperti skaidro, kas kaitē augļu kokiem un dažādām puķēm
Te plusi, te mīnusi – tāds šoziem temperatūras režīms. Jautājam dārzkopības ekspertiem, vai laikapstākļu mainīgais “garastāvoklis” kaitē augļu kokiem un košumdārzam, un noskaidrojam, ka augiem šajā laikā ir vēl kas pat bīstamāks nekā termometra “turbulence”.
Sargāt no saules un ūdens
Augļu kokiem vēl ir miera periods, vieniem tas ir īsāks, citiem – garāks. Kā norāda Dārzkopības institūta Agrotehnisko pētījumu un šķirņu izvērtēšanas nodaļas vadītājs Edgars Rubauskis, drīz miera periods beigsies kauleņkokiem, piemēram, ķiršiem, plūmēm. Ja iestāsies stabils periods ar temperatūru virs plus pieciem grādiem, tad šie koki modīsies. Šādā brīdī, pēkšņi uznākot aukstumam, var ciest to ziedpumpuri. Ābelēm un bumbierēm ir ilgāks miera periods. Tām temperatūras svārstības kļūst aktuālas vairāk jau uz pavasara pusi.
Arī kopumā ir tā – jo tuvāk pavasaris, jo kritiskā temperatūra arī kļūst arvien mazāka. Piemēram, persikiem tad nevajag pat lielus mīnusus, lai tie apsaltu un pēc tam neizplauktu.
Tradicionāli februāra beigās, martā, kad dienās parādās stiprāka saule, jāsargā augļu koku, īpaši kauleņkoku, stumbri no tā saucamajiem saules apdegumiem. Dienā stumbram saulē uzsilstot, bet naktī aukstumā strauji atdziestot, miza plaisā. Ja laikus to nepamana, plaisu vietās rodas bojājumi.
Tie, kas bijuši čakli, droši vien jau nokaļķojuši stumbrus. Teorētiski to var izdarīt joprojām, tikai tas darāms, kad temperatūra ir plusos un ir sauss laiks, lai darbu nenoskalo nokrišņi. Kaļķojot mīnusos, ne tikai darbs būs apgrūtināts, bet arī koks tiks lieki saldēts. Lai pasargātu stumbru, tikpat labi var veidot noēnojumu no egļu zariem vai niedru paklājiem. Bet pavisam vienkāršs veids, ko iesaka E.Rubauskis, ir dēļa piesliešana pie stumbra saules pusē.
Stumbru īpaši svarīgi aizsargāt mazajiem kociņiem, kuriem miza vēl jauna un vairāk plīst. Ar jau pieminētajiem egļu zariem tos var pasargāt ne tikai no saules, bet arī dzīvnieku zobiem. E.Rubauskis atklāj, ka zvēru postījumi var būt apgriezti proporcionāli to augumam. Proti, maza pele spēj izdarīt lielu un nelabojamu skādi, apgraužot jauno kociņu tuvu pie saknēm. Pat pēc zaķa postījumiem, kas parasti ir augstāk par stumbru, ir lielāka cerība koku saglābt.
Svarīgi mainīgos laikapstākļos, kad sasnieg, nokūst un pēc tam vēl uzlīst, ir uzmanīt, vai dārzā nekrājas ūdens. Saknes jau nav miera periodā. Tās ir dzīvas, un tām vajag skābekli. Ja augļu koku dārzā stāv ūdens, vajadzētu izveidot mazu grāvīti vai grāvīšus un novadīt visu lieko prom.
Koku apgriešana – ne agrāk par martu
Dārzkopības institūta vadošais pētnieks ironizē, ka pieņēmums koku miera periodu izmantot to apgriešanai un izzāģēšanai šķiet iesakņojies no padomjlaikiem, kad kolhozā ziemā nebija, ko uz lauka darīt, un strādniekus sūtīja uz mežu vai ābeļdārzu “mocīt nabaga kokus”. Patiesībā, ja šajā laikā un līdz pat pumpuru plaukšanai zāģē, tad kokam veicina ļoti spēcīgu augšanu. Te vietā salīdzinājums ar pūķi, kam vienas nocirstās galvas vietā izaug vairākas jaunas. Ja tāds nav apgriešanas mērķis, tad koks jāveido vēlāk, pat vasarā. Vēl viena nejēdzīga nodarbe ir visu augļu koku zaru īsināšana – nu gluži kā apcērpot dzīvžogu. Tā tiek gan nogriezta daļa ražas, gan veicināta augšana. Ziemā arī nokaltušos zarus grūti atšķirt no veselajiem, to vieglāk izdarīt, kad koks sāk plaukt.
Turklāt pašlaik nevar zināt, kāds aukstums vēl sagaidāms. Brūces apaugšanu veicina kambijs (audi stumbrā) – pie vaļējas brūces tas var apsalt. Noteikti nevajag zāģēt, kad ārā ir slapjš. Brūcei pēc iespējas ātrāk ir jāapžūst. Tas nozīmē, ka sausam un saulainam laikam jābūt ne tikai dienā, kad darbus veicat, bet arī vairākas dienas pēc tam. E.Rubauskis pats koku veidošanu savā dārzā nesāk agrāk par martu.
Izslīkst vai kļūst par pusdienām
Un kā tad ar puķu dārzu? Dārzkopjus dzird sūdzamies par ziedošām sniega rozēm, pumpurus raisošām rozēm un sadīgušām narcisēm.
Puķkope Guna Rukšāne piekrīt, ka temperatūras lēkāšana nav laba nevienam augam, arī sīpolpuķēm. Narcisēm gan jau ierasti šķiet, ka ziema beigusies, tiklīdz pēc aukstuma iestājas siltāks laiks. Kalnos, no kurienes tās nāk, tā arī esot – kad sniegs nokūst, pavasaris ir klāt. Tāpēc ļoti bieži pie mums lapu gali narcisēm ir apsaluši, taču tas neesot nekas bīstams. Lai tām izrādītu savu mīlestību, var izdīgušos dzinumus apsegt ar egļu skujām, uzbērt kūdras kārtu vai, sagaidot īpaši aukstas dienas, uzlikt uz cera kādu lielāku trauku – spaini vai vanniņu. Kaut šķiet, kas gan tur siltāks, tomēr savs mikroklimats šādi veidojas un sals tik ļoti neķeras klāt.
Daudz lielāka problēma, pēc G.Rukšānes domām, ir izslīkšana, kad ūdenim nav, kur no dobēm aizplūst, un sīpolpuķēm mēnešiem jāmirkst. Tad gan var uzglūnēt nejaukas lietas, piemēram, pelēkā puve, un sīpoli vienkārši nopūt. Vēl atkušņi ir bīstami, jo tos mēdz izmantot grauzēji, kuriem ļoti garšo sīpolpuķes; izņēmums ir narcises, jo tās ir indīgas.
Steidzīgi šādos laikapstākļos var būt arī mazie sīpolīrisiņi, scillas un, kā saka G.Rukšāne, dabas brīnums – sniegpulkstenītes. Taču, tā kā daudzas sīpolpuķes cēlušās kalnos, kur arī klimats mēdz būt paskarbs, lielākoties jau aukstums tām nekā ļauna nenodara.
Arī stādaudzētavas “Puķu lauki” īpašniece Sanita Reinberga uzsver, ka bīstamākas šādas temperatūras svārstības ir dārzos, kuros mēdz krāties ūdens. Īpaši to pārdzīvos puķes, kurām dzīvi patīk pavadīt sausumā un siltumā, piemēram, pēdējos gados tik iecienītā lavanda. Francijā to stāda vagās ne tikai, lai vieglāk novākt, bet arī lai noplūst liekais mitrums. Sausummīles var atpazīt pēc pelēcīgām lapām. Tādas ir, piemēram, arī ārstniecības salvijas, ežziedes, zilpodzes, timiāns, vilnainās sārmenes, neļķes. Taču, kā atzīst S.Reinberga, tas nenozīmē, ka šie augi ziemu neizturēs. Svarīgi, ka tie ir jau ieaugušies un spēcīgi. Vārīgāki varētu būt dārza jaunpienācēji, kuri iestādīti tikai pērn rudenī.
Sanita savu puķu dārzu uz ziemu nesedz un rudenī to neapgriež. Taču tas nav kaut kāds īpaši pareizs veids, un katrs puķkopis var darīt pēc saviem ieskatiem. Atstājot augus neapgrieztus, tie ziemā paši sevi var piesegt, īpaši kailsalā.
Nesabarot uz ziemu
Ziedu karalienēm rozēm mainīgā temperatūra var nepatikt. Kā salīdzina stādaudzētavas “Rožu dārzs” īpašniece Ilze Zablovska, tas esot kā bērnam teikt, ka kaut ko drīkst un tad uzreiz pēc brīža atkal nedrīkst, sajaucot galvu pavisam. Tāpēc šādā laikā var nākties par to pamatīgi rūpēties – sasegt, kad auksti, un atsegt, kad iestājas siltums. Vissāpīgāk no rozēm temperatūras lēkāšanu uztver jaunākās šķirnes. Grūti aprūpējamas ir arī krūmrozes un vīteņrozes, jo, ja grib bagātīgu ziedēšanu, tad jāsaglabā katrs zariņš.
Parasti rozes sasedz, kad stabili jau ir aukstāk par mīnus pieciem grādiem. I.Zablovska tad uzber rozei pirmo spaini augsnes. Ja ir vēl aukstāk, ber arī otro. Viņa neatzīst ne agroplēvi, ne ģeotekstilu kā segmateriālu, jo uzskata, ka tie nav elpojoši. Labāk tad taisīt egļu zaru mājiņas, izmantot salmus, kūdru.
Protams, visbīstamākās ir pavasara temperatūras svārstības, kad aprīlī pēc siltām dienām, kurās rozes pamostas, seko aukstums.
Taču, lai cimperlīgās dārza dāmas ziemu labāk pārciestu, tās vispirms jau pareizi jāiestāda. Potes vietai jābūt 5 – 7 centimetrus zemē. Tām noteikti nepatiks slapja vieta. Un tās nedrīkst sabarot pirms gulētiešanas. Esot tādi dārzkopji, kam rozes ieziemot nozīmē pirms ziemas tām sadot labi daudz zirgābolu vai citu kūtsmēslu.
Savukārt Rundāles pils rožu dārza speciāliste Lelde Ozola atklāj, ka pils rozes ir apbērtas ar kūdru un apsegtas ar skuju zariem un džutas maisiem. Pie līdzšinējā temperatūras svārstību diapazona rozes vaļā netiek segtas. Ja vējš atrāvis apsegumu, to piesedz no jauna. Šajos laika apstākļos rozes mierīgi varot gulēt sasegtas un vēdināšana nav nepieciešama, jo nav stipras saules, kas tās sildītu.
Raksta autore: Kristīne Sēnele
Foto: Ivars Bogdanovs un pixabay.com
Reklāma