“Man patīk dulloties ar bērniem”

“Esmu atgriezies Elejā,” teic Haralds Švītiņš. Pusmūža vīram ir šķietami neparasts pamatdarbs – dziedāšanas skolotājs Elejas pirmsskolas izglītības iestādē “Kamenīte”. Eleja ir Haralda dzimtais ciems. Elejas slimnīcā viņš nāca pasaulē pirms 58 gadiem. Taču Haraldu Švītiņu visplašāk pazīst kā pasākumu vadītāju, Ziemassvētku vecīti, Lieldienu zaķi, lācīti Pūku, Kāpēpeļuku, gaili, malkas cirtēju un vēl dažādu tēlu atveidotāju. Viņš ir arī muzikants kāzās, ballēs un reizēm bērēs. No pamatdarba brīvajā laikā Haralds veido lielu un mazu elejnieku, sesavnieku, vilcenieku, platonieku un citu Jelgavas novada iedzīvotāju dzīvē nozīmīgus godus. Un tā tas notiek jau kādus četrdesmit gadus.

“Tā noteikti ir nejaušība, ka dzīvē esmu nokļuvis izglītības jomā,” teic Haralds par savu pamatdarbu bērnudārzā. Pamatskolas gadu nākotnes profesijas vīzijās zēns neko tādu nav uzrādījis. Taču skatuves dēļi viņu ir pievilkuši jau kopš bērnības, kad mācījies spēlēt klavieres Jelgavas mūzikas skolas Elejas filiālē. Pabeidzis Elejas vidusskolā pamatskolas klases, Haralds devās mācīties uz Jelgavas Mūzikas vidusskolu, kur iestājās kordiriģentos. “Pēc pamatskolas es pat nezināju, ko īsti gribu. Bet bija tāda doma: ja esmu pabeidzis bērnu mūzikas skolu, tad tam tomēr ir vērtība, un jāiet šajā jomā vien tālāk.”

Tolaik Elejas sovhozā bija izveidojies vokāli instrumentālais ansamblis. Tur Haralds tika uzaicināts spēlēt taustiņinstrumentus. Tā, mācoties astotajā klasē, iesākās viņa pirmās balles muzikanta statusā. “Ja kāds draugs man sarīkojumā lūdza kaut ko priekam uzspēlēt, tad divreiz nebija jāsaka,” Haralds ar prieku atceras šo laiku.

Pēc mūzikas vidusskolas sekoja padomju laikos obligātais karadienests. 1988. gadā viņš sāka dziedāt Valsts akadēmiskajā korī “Latvija”, kur tolaik bija tenoru vakance, un arī Latvijas Mākslas akadēmijas korī. Tā sanāca, ka 1991. gada janvārī – barikāžu laikā – Haralda Švītiņa darba vieta bija Vecrīgā, Valsts akadēmiskajam korim tur notika mēģinājumi. “Es neatrados barikāžu degpunktā. Taču katru vakaru Daugavmalā dziedājām tautasdziesmas un atmodas laika repertuāru,” neizceļot sevi, teic Haralds Švītiņš. Viņš atceras arī 1991. gada 20. janvāri, kad turpat netālu no kora kopmītnēm Bastejkalnā lidoja trasējošas lodes un dzīvības zaudēja četri cilvēki.