Līdz 30. oktobrim Jelgavas kultūras namā skatāmi vairāk nekā 50 puzuri. Vienkārši, simboliski, lieli un mazi, pat no kosām un stikla. Jelgavniece Ausma Spalviņa ir viena no zināmākajām puzuru meistarēm Latvijā. Pati smej, ka pēc dabas gan esot audēja, turklāt nekādās mākslas skolās nav mācījusies. Viņa aizvien meklē jaunas formas, meistarklasēs ierāda citiem savas prasmes un spriež, ka būtu jāsāk saglabāt puzuri nākamajām paaudzēm, lai tām nav “jāizgudro velosipēds no jauna”.
Pirmā iepazīšanās ar salmu rotājumiem Ausmai Spalviņai bija kādā mazā skoliņā Bauņos (ciemats Latvijā – aut. piez.). Tolaik skolotājs esot mācījis, kā pašam izgatavot saulīti un citus eglītes rotājumus no salmiem. Ausma atminas, ka pēc tiem Ziemassvētkiem skolotājs vairs skolā netika redzēts.
Kaut kad pirmsatmodas laikā meistare vēlreiz atgriezās pie salmu darinājumiem, taču toreiz telpu noformējums no tiem netika godāts. Pašdarināts puzuris – nu kas tā vispār par dāvanu, tā laika attieksmi atminas Ausma. Bet 90. gadu nogalē kaut kas radikāli mainījās. Ausma bija devusies uz trīs nedēļu puzuru gatavošanas meistarklasi Norvēģijā, kur piedzīvoja vietējo sajūsmu un atzinību par saglabāto tradīciju, jo šajā ziemeļvalstī tā jau bija zudusi. “Izrādījās, tas vilnis, ka šādi darinājumi nešķiet saistoši, bija gājis pāri arī citviet,” piebilst Ausma Spalviņa. Pēc tam, kad Norvēģijā bija uzklausīti apbrīnas vārdi, cik laimīga tauta esam, jo esam saglabājuši šo prasmi, citādāka bija arī atgriešanās Latvijā. Ausma atminas, ka viņus sagaidījusi pat televīzija. Pēkšņi puzuri atkal bija kļuvuši par vērtību.
Kaut Latvijas puzuru meistari formāli nav apvienojušies organizācijā, Ausma Spalviņa atzīst, ka katra izstāde arvien ļauj just kopību un ne vienmēr cilvēki mākslīgi jāvāc kopā. “Izstādēs mēs arī cits no cita mācāmies dažādus jaunus knifus,” piebilst Ausma. Pirms diviem gadiem bija festivāls, tagad Jelgavā norisinās simpozijs. Kopīgi paveikti arī īpaši apjomīgi darbi, piemēram, pirms sešiem gadiem darināts milzu puzuris (10 metru apkārtmērs) “Swedbank” centrālajai ēkai.
Der viss, kam pa vidu caurums
Ikviena puzura darināšana sākās ar materiāla savākšanu. Ausma uzsver, ka puzuriem der dažādi stiebri: smilgas, bezposmu smilgas, kvieši, auzas un citi, un tie visi ir kvalitatīvi. Pērn, pavadot laiku Jūrmalā, meistare savākusi liedagam tik raksturīgo kāpukviesi. Ausma uzteic to kā labu, stingru, jo cietāks pat par niedri, materiālu, kurš saglabā savu gaišo toni un nebrūnē. Vienīgais trūkums – tas ir pasmags. Taču noteikti būs vieta vai mērķis, kam tas būs kā radīts.
Izstādē redzamie zaļie puzuri gatavoti no kosu kātiem. Ausma Spalviņa, jau apskatot puzuri, var pateikt, kāds materiāls tam izmantots. To priekšā pasaka gan krāsa, gan faktūra. Piemēram, rudzi esot tādi pelēkāki.
Taču puzuri var gatavot arī, piemēram, no papīra salmiņiem, ja dabas materiāli nav pieejami.
Ausma stāsta par kādu atgadījumu Somijā. Tur puzuriem bija izmantots metāls, stikls, papīrs. Bet Ausmai izdevās kādā vietā uziet arī salmus. Vietējie esot noteikuši, ka salmi ir ļoti ekskluzīvs materiāls. Meistare smējusies, ka strādā tikai ar ekskluzīviem materiāliem.
“Visi materiāli, kam pa vidu ir caurums, der, bet izvēli nosaka telpa, kurai to puzuri veido. Jo lielāks puzuris, jo lielāka tam nepieciešama telpa, un tādam īsti nederēs pavisam smalkas smilgas,” stāsta puzuru darinātāja.
Ausma Spalviņa stiebrus ievāc pie vienas zemnieces netālu no Jelgavas, ar kuru, starp citu, iepazinās vienā no puzuru gatavošanas nodarbībām. Meistare atminas kādu skaistu pievakari, kad devusies stiebru vākšanā uz auzu lauku pie Aučiem, netālu no Jāņa Čakstes muzeja. Vienā ceļa pusē auzas, stādīta birzīte, otrā – Lielupe. Skaista pievakare. Tas esot bijis izbaudīšanas vērts mirklis.
Tālāk sagrieztie salmi tiek sasieti kūlīšos un pakarināti, lai žūst. Tā tie var arī ilgi karāties. “Agrāk jau neviens speciāli negatavoja materiālu – aizgāja uz riju un paņēma garkūļu salmus,” piebilst Ausma Spalviņa. Tad apmēram oktobrī nogriež vārpas, sadala pa posmiem un saliek pēc garuma dažādās kārbiņās. “Kad ir noskaņojums, mērcēju karstā citronskābes ūdenī. Salmi šādi tiek nomazgāti, jo nevar garīgas lietas darināt no netīra materiāla. Ūdens pēc tam tiešām paliek pelēcīgs. Izmērcētie salmi kļūst valgani, un tos ir arī vieglāk griezt. Sausi tie ātrāk saplaisā,” par puzuru izjemateriālu gatavošanu stāsta Ausma Spalviņa.
Pēc mazgāšanas procedūras sagrieztos salmus atkal liek žāvēties uz radiatoriem, pirtī vai kādā citā siltā, sausā vietā, jo mitrus glabāt nevar – pēc pāris dienām būs sapelējuši. Vēl var kādā brīvbrīdi sagarināt salmus pēc izmēriem un salikt katru savā kārbā. “Tad ir materiāls, kuru, kad vajag, tad izmanto. Tas var stāvēt gadiem, turklāt, salikts kārbiņās, neaizņem vietu. Kādreiz uz nodarbībām braucu ar divām lielām somām, tagad – ar mazu somiņu, kurā ir sagatavotais materiāls. Gatavot to nodarbībās uz vietas būtu pārāk laikietilpīgi. Parādīt parādu, kā tas tiek darīts. Taču, lai cilvēks paspēj nodarbības laikā dabūt to āķi lūpā, ka puzuru gatavošana – tas ir vienkārši, sagatavošanās posmu izlaižam,” teic Ausma Spalviņa.
Puzuris jau pats veidojas
Redzot, kādi labirinti un formas iestrādāti puzuros, šķiet, ka vispirms tur noteikti jābūt smalkam rasējumam – kas un kā izskatīsies. Par pārsteigumu meistare atzīst, ka neko pirms izgatavošanas nezīmē. Viss topot procesā un atkarībā gan no telpas, kam rotājums tiek gatavots, gan no tās vajadzības, kam tas tiek darināts. Puzuram esot jābūt telpu rotājošam elementam, taču tīri praktiski tas nedrīkst traucēt.
“Puzuris jau pats veidojas. Tā ir ģeometrija. Piemēram, šīs ziemas atklājums man bija, kā ar vienu vērumu dabūt iekšā un no ārpusē krāsaino materiālu. Izstādei mēs negatavojam tāpat kā konkrētai telpai – te katrs puzuris ir citāds. Mājai taisi to, kas tev patīk. Izstādei domā, kas nav bijis. Caur to, kas nav bijis, tu meklē jaunus risinājumus,” stāsta Ausma Spalviņa.
Uz iebildi, ka nemākulīgai acij puzuri gan izskatās ļoti komplicēti, meistare tik nosaka – nekā sarežģīta, jāiemācās vien pamats. Kad uztaisi un iemācies pamatelementu, tad jau varot sākt spēlēties. Vēl tikai 13. oktobrī var pieteikties uz Ausmas Salviņas puzuru meistarklasi, kas notiks 15. oktobrī (vairāk https://kultura.jelgava.lv).
Salmu rotājumi vairāk asociējas ar Ziemassvētkiem, taču patiesībā puzuri top praktiski visiem latviešu godiem, piemēram, kāzām, krustabām, bērna šūpulītim.
Turklāt nereti godos puzurus sadedzina. Tie, tāpat kā jostas fragmenti, medus, maizīte, esot ziedojums – tiek sadedzināti ar domu. Ausma Spalviņa atminas 3×3 nometni Tērvetes pilskalnā, kur ļoti liels puzuris lēnām ielaists ugunskurā.
Skatot puzurus, aizrunājamies, ka to gatavošana un arī vienkārši aplūkošana labi varētu kalpot meditācijai. “Kāpēc ne. Ja teiksim, tajās meditācijas vietās – zālēs, hallēs – virs tevis būtu puzuri, izjūtas veidotos jau vairākos līmeņos. Aina Tobe (viena no izstādes dalībniecēm – aut. piez.) uztaisījusi puzuri kā sietu. Pie tā arī var ļoti labi meditēt,” teic Ausma.
Ausma Spalviņa ar nožēlu atzīst, ka Latvijā netiek veidots puzuru mantojums: “Runājam, ka vajag kādu telpu, kur tos saglabāt. Citādi katrs noliekam savās kastēs, aizvedam prom un nekas nepaliek. Bija, piemēram, tēlniekam Nikolajam Petraškevičam milzīgas formas puzuri. No tā visa nekur nekas nav saglabājies. Man arī ir pietiekami daudz darbu, taču nākamajai paaudzei nekas nepaliks, tai būs jāatklāj velosipēds no jauna.”
Teksts: Kristīne Sēnele
Foto: Ruslans Antropovs
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.
Reklāma