Ingrida Neusa Luca
- INGŪNA PRANKA, Lielplatones pagasta Tūrisma informācijas punkta vadītāja.
Jūlijā daudzviet norisinājās tradicionālās Latvijas piļu un muižu vēsturisko parku un dārzu dienas, ko organizē Latvijas Piļu un muižu asociācija. Tajās piedalījās arī Lielplatones muiža, iepazīstinot apmeklētājus ar muižas parku, kungu namu un veļas māju.
“Tā kā Latvijas piļu un muižu vēsturisko parku un dārzu dienas notiek vasaras vidū, kad paralēli norisinās vēl citi pasākumi, apmeklētāju skaits varēja būt lielāks, bet priecājamies par katru viesi, kurš pie mums iegriezās, lai iepazītu tuvāk muižu un tās apkārtni. Kopumā šajās divās dienās mūs apmeklēja vairāk nekā 100 cilvēku,” “Zemgales Ziņām” stāsta Lielplatones pagasta Tūrisma informācijas punkta vadītāja Ingūna Pranka.
Ieskats muižas vēsturē
Lielplatones muiža 19. gadsimtā piederēja baronu Hānu dzimtai un bijusi viena no viņu vasaras rezidencēm, kurā svinēja svētkus un izmantoja reprezentatīviem mērķiem. Hānu uzvārds pirmo reizi minēts 14. gadsimta sākumā, kad tie ienāca Kurzemē no Vācijas. Hāniem Kurzemē piederēja 14 muižas. Hānu dzimta bija viena no vecākajām un turīgākajām Kurzemē. Lielplatones muiža celta no 1845. līdz 1860. gadam. Muižas kompleksā ietilpst gandrīz 20 hektāru liels parks, kalpu māja, vešūzis, kapela, dīķis, Hānu dzimtas kapi un citi ievērības cienīgi objekti.
Pēc agrārās reformas 1922. gadā muižas zeme tiek izdalīta pagasta zemniekiem. 1937. gadā muižas dzīvojamajā ēkā mājvietu rod Lauksaimniecības kamera, kas nodarbojās ar svarīgu zemkopības darbarīku un mašīnu izmantošanas pētīšanu. Pēc kara šeit darbojas selekcijas stacija, vēlāk mehanizācijas skola un Latvijas Lopkopības un veterinārijas pētniecības institūta lopkopības izmēģinājuma stacija. No 1993. gada mājvietu radusi Lielplatones pamatskola. Mūsdienās muižā strādā pagasta pārvalde, pirmsskolas izglītības iestāde, bibliotēka un tūrisma informācijas punkts. “Organizējot lielākus pasākumus, mēs sadarbojamies visi kopā un ar lepnumu nesam muižas vārdu,” teic Tūrisma informācijas punkta vadītāja.
Dārznieka godināšana
Netālu no muižas atrodas dārznieka namiņš, kura celšanas gads nav konkrēti zināms, iespējams, tas tapis kopā ar pārējo muižas apbūvi 19. gadsimtā. Padomju laikos dārznieka namiņš izmantots kā dzīvojamā māja, tajā bijuši trīs dzīvokļi. 2010. gadā no Lielplatones internātskolas sadarbības partneriem Zviedrijā saņemts dāvinājums – finansējums logu ielikšanai, kas arī palīdzējis ēkai saglabāties līdz mūsdienām. Šobrīd gan tā netiek izmantota, jo nepieciešama restaurācija. I. Pranka stāsta, ka, veicot vēsturisko izpēti, dārznieka namiņā atklātas durvis, kas saglabājušās no 17. gadsimta.
Katru gadu parku un dārzu dienās dārznieka namiņam ir dota iespēja “uzziedēt” – viena ēkas siena tiek dekorēta ar vasaras ziedu kompozīcijām. Tā ir sava veida barona laika dārznieka godināšana, jo viņš rūpējies par plašo dārzu. Barona laikā iepretim dārznieka namiņam bijis iekopts garšaugu dārziņš, bet nākotnē te plānots veidot rožu stādījumu ar soliņiem nesteidzīgai atpūtai. Par tradīciju jau kļuvusi iespēja jaunlaulātajiem, kas teikuši jāvārdu Lielplatones muižā, iestādīt muižas parkā savu rožu krūmu.
Leģenda par septiņiem ozoliem
Lielplatones muiža var lepoties ar gleznainu un teiksmām apvītu parku. Senajos laikos te auguši dažādi eksotiskie augi, jo, aicinot uz muižu viesus, barons vienmēr licis atvest kādu aizjūras eksemplāru. Tie gan mūsu klimatā nespējuši izdzīvot. Toties parkā saglabājušies daudzi barona laikā stādīti ozoli. Dižākais ozols apkārtmērā sasniedz sešus metrus, un tā vecums varētu būt ap 300 gadu. Retākais no kokiem ir sārtā zirgkastaņa, kas pavasarī atšķirībā no ierastajām kastaņām zied sārtiem ziediem, un rudenī kastaņi nogatavojas miziņā, kas ir gluda un bez adatām. Centrālajā laucē muižas priekšā kādreiz augusi labība, un, kad pie barona Hāna ieradušies viesi, viņš licis kalpiem tajā aktīvi strādāt, lai parādītu savu varenību.
Parkā uzmanību piesaista cits citam tuvu blakus augoši septiņi ozoli. Leģenda vēsta, ka tad, kad barons Hāns izlēmis celt muižu, viņš to vēlējies tādu, kādas nav nevienam citam. Kalpi ar uzdevumu veiksmīgi tikuši galā, taču kaut kā vēl trūcis – slepenas ejas briesmu gadījumiem. Hāns, nevienam nezinot, nolīga septiņus kalpus, lai to izraktu. Kad darbs bija pabeigts, barons strādniekus uzaicinājis uz bagātīgu mielastu. Lai neviens neuzzinātu par slepenajām ejām, viņš piebēris ēdienam indi, un strādnieki nomiruši. Kungs tos licis apglabāt aiz pils un uz katras kopiņas iestādījis pa ozolam. Kad koki paaugās, tajos tika iedzīti katra kalpa darbarīki – tos var apskatīt vēl šodien. Daža laba strādnieka instruments gandrīz jau ieaudzis ozola sirdī. Runā, ka koki augot tādi, kādi bijuši strādnieki, – vieni ir tievi un gari, bet citi – īsi un resni.
“Vēsturiski apstiprināta slepenā eja gan nav, bet vietējie iedzīvotāji stāsta, ka tā vedot no pils pagraba līdz kapelai. Arī dārznieka namiņa pagrabā esot aizmūrētas slepenas durvis,” atklāj I. Pranka.
Stāsts par mīlestību
Parasti visām pilīm līdzās aug koku alejas, Lielplatones muižai tā ir īpaša – Mīlestības aleja. Liepas stādījis barons Hāns ar baronesi par godu savai pirmdzimtajai meitai Lindei, kas tulkojumā no vācu valodas nozīmē ‘liepa’. Linde izauga skaista meitene ar gaišiem matiem un zilām acīm. Viņā iemīlējās muižas dārznieks Ansis. Abi jaunieši sāka arvien vairāk laika pavadīt kopā, staigājot pa liepu aleju un sapņojot par kopīgu nākotni. Līdz to ievēroja barons un aizliedza meitai satikties ar Ansi, jo viņš nepiederēja dižciltīgo kārtai. Lindi barons aizveda uz Vāciju un muižā vairs atgriezties neļāva. Tā nu Ansis viens klīdis pa liepu aleju, nevarot aizmirst savu mīlestību.
Ticējums vēsta, ja šai alejai, rokās sadevušies, iziet cauri divi iemīlējušies, viņi paliks laimīgi kopā līdz mūža galam. Tomēr, lai viss izdotos, jāievēro zināmi nosacījumi – tas jādara slepus, nevienam nezinot un neredzot, un, ejot cauri alejai, nedrīkst skatīties atpakaļ. “Liepas alejā ir neparastas, liela daļa ar četrām galotnēm, kas nozīmē, ka tā ir enerģētiski spēcīga vieta,” atklāj I. Pranka.
Tīra veļa barona laikos
Dodamies uz vešūzi, kas atrodas muižas kompleksa ziemeļu daļā, netālu no Platones upītes. Tā ir viena no retajām šāda veida būvēm Latvijā un Baltijā, kas saglabājusies līdz mūsdienām bez būtiskām izmaiņām vēsturiskajā plānojumā. Ēkas īpašo pievilcību veido smagnējā guļbūve ar ažūru augšējo stāvu.
Veļas māja dažādos laikos pielāgota apkārtējo cilvēku vajadzībām – 20. gadsimta sākumā tajā ierīkoja pienotavu, vēlākajos gados namiņa pirmajā stāvā dzīvoja īrnieki.
No 2018. gada pēc restaurācijas atjaunotā veļas māja pieejama apskatei, tajā tiek piedāvāts senais veļas mazgāšanas rituāls.
Vešūzī mūs sagaida vešeriene Vintra, lai pastāstītu un parādītu, kā pie tīras veļas tika barona laikos.
“Veļas mazgāšana bija smags roku darbs. Iesākumā iekurināja plīti, no upes sanesa ūdeni un balto veļu vārīja lielos katlos pelnu sārmā. Tad ņēma ārā un berza uz veļas dēļa. Smalkas zīda kleitas nemazgāja, bet tikai tīrīja traipus, izmantojot medu, saberztas ziepes un kādu alkoholu, piemēram, viskiju. Pēcāk kleitas žāvēja izklātas uz kokvilnas auduma muižas dārzā,” stāsta Vintra. Svētku laikā vešeriene viena galā netika un tad talkā nāca vietējo zemnieku sievas. Ēkas otrajā stāvā veļu žāvēja, karinot uz savilktiem striķiem. Gludināšanai izmantoja speciālu koka rulli, ko sauca par vangali. Vēlākos laikos šo procesu atviegloja speciāla veļas gludināmā ierīce. Trešajā stāvā iekārtota vešerienes atpūtas telpa, kur pēc nostāstiem mēdzis ciemoties pats barons.
“Vecākai paaudzei vešūzis izsauc nostalģiju, jo viņi atceras, ka šādi veļu mazgāja viņu vecāki un vecvecāki. Bērniem un jauniešiem gan tas šķiet kaut kas nereāls, gluži kā pasaka, bet visi labprāt iesaistās un aktīvi līdzdarbojas. Ārvalstu tūristiem iepazīšanās ar seno veļas māju ir kas pilnīgi jauns un neparasts, jo vairums neko tādu nav redzējuši,” atklāj I. Pranka.
- DĀRZNIEKA NAMIŅĀ, kas vēl gaida restaurāciju, savulaik mitis muižas dārznieks Ansis.
- REIZI GADĀ dārznieka namiņam ir dota iespēja “uzziedēt”.
- VEŠŪZIS ir Lielplatones muižas kompleksa autentiska sastāvdaļa, kas restaurēta 2018. gadā.
- VEĻAS MAZGĀŠANA barona laikos bija smags roku darbs. Veļas mazgāšanai izmantoti pelni.
- VEĻAS GLUDINĀŠANAI lietoja koka rulli vai speciālu iekārtu.
FOTO: INGRĪDA NEUSA-LUCA, INGŪNA PRANKA
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.
