Baltkrievu dzejniece rod vietu Latvijā

Vika lieliem apkārtceļiem tika uz Latviju un šobrīd kārto birokrātiju palikšanai Latvijā, mācās latviešu valodu, un mēs jau savā starpā esam sākušas mazliet sarunāties latviski. Viņa turpinās mācīties, jo zina, ka valoda ir galvenais. Arī Baltkrievijā, kur diemžēl baltkrievu valoda nekad nav bijusi valsts līmenī cienīta, kaut Vika visu savu darba mūžu par šo valodu ir cīnījusies.

Baltkrievu dzejnieci, domātāju Viku Trenas es iepazinu vasarā, kad viņa posās uz Latviju. Mēs apspriedām viņas braucienu, pa vakariem sarunājāmies attālināti. Viņa kaut kur Baltkrievijā, es – Latvijā. Tikko par ekstrēmu tika atzīta Baltkrievijas Rakstnieku savienība, kurā Vika darbojās. Viņa apmetās vietā, par kuru neviens nezināja, slēpās un, jā, baidījās. Kamēr mēs nokārtojām viņas izbraukšanu, pa vakariem sarakstījāmies. Es vienmēr atcerēšos to vienu vakaru, kad, lasot Vikas atsūtītās dzejas un spriežot par dzīvi, man pienāca ziņa: “Skaļi klauvē pie durvīm, tur klaigā un kliedz uz kaimiņiem. Man laikam atnākuši pakaļ. Ko lai dara, man bail.” Man arī bija bail par nesen iepazītu, jauku, gudru un lielisku cilvēku. Vienīgais, ko es varēju izdomāt, – slēdz nost gaismu, izslēdz telefonu un sēdi klusu! Atrodi citu numuru un padod ziņu, ka ar tevi viss kārtībā. Es sapratu tieši un nepastarpināti, par ko stāstīja mani vecvecāki, ko nozīmē – atnāk pakaļ. Vikai paveicās, vai nu “silovikiem” nebija laika, vai bija pārāk intensīvs režīms, bet viņu “nesavāca”. Viņa lieliem apkārtceļiem tika uz Latviju un šobrīd kārto birokrātiju palikšanai Latvijā, mācās latviešu valodu, un mēs jau savā starpā esam sākušas mazliet sarunāties latviski. Viņa turpinās mācīties, jo zina, ka valoda ir galvenais. Arī Baltkrievijā, kur diemžēl baltkrievu valoda nekad nav bijusi valsts līmenī cienīta, kaut Vika visu savu darba mūžu par šo valodu ir cīnījusies. Šeit, Latvijā, viņa skumst pēc Baltkrievijas ezeriem, purva takām. Grib redzēt saullēktu savā dzimtenē. 
Ar Viku runājāmies mēs divas – es un mana kolēģe Ingvilda Zālīte. Mēs mēģinām palīdzēt baltkrieviem. Kāpēc? Vienkārši – vispirms jau cilvēcīguma dēļ. Tādiem cilvēkiem kā Vika, kuri mīl savu zemi, savas saknes, valodu, folkloru, etnogrāfiju, raksta dzeju, dzied tautas dziesmas, nav jāsēž cietumā. Viņi ir katras tautas zelta fonds, nevis noziedznieki. Un viņa tāda nav viena. Varu droši teikt, tie cilvēki, kuriem ir palīdzēts, ir bijuši tādi, kuri katrai tautai jāsargā. Kāpēc mums tas ir jādara vēl bez cilvēcības? Idejas dēļ. Nācija bez idejas ir lemta bojāejai. Mūsu ideja ir demokrātiska, brīva valsts. Daudzi vēl atceras, ka sākām ar baltkrieviem kopā. Diemžēl viņiem nepaveicās. Bet tas nenozīmē, ka mēs savus brāļus un māsas varam pamest. Nē, ja esi sadevies rokās, tad pamest ceļabiedru pusceļā ir mazliet tāda kā nodevība. Un vēl – tā ir skola arī mums. Demokrātija nav mūžīga, arī mūsu valsts ir jauna un trausla. Vienam trakajam nākot pie varas, arī mēs varbūt vairs nevarētu runāt latviski, izkārt savu karogu vai dziedāt tautas dziesmas. Mazliet viņiem tas tika atļauts, bet nu vairs ne. Balti sarkanbaltā krāsa ir aizliegta, par tādas krāsas zeķītēm vai šalli arestē, baltkrievu valoda nav atļauta, karogs nav atļauts, pat sapulcēties pagalmā pie grila nav atļauts. 


Visu interviju lasiet 25. novembra Zemgales Ziņās

Teksts: Sigita Roķe

Foto: no personīgā arhīva

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Komentāri (1)

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
ZZ.lv komanda.