Intervija ar dzejnieci Dainu Sirmo, kas turpina radīt

– Kā laiks ietekmē rakstīšanu? Ielasījos tavu “Dūmu laivu”, kas bija publicēta “Domu zīmē” 2023. gada nogalē. Piesaistīja dzejas tēli: “jumiķis, kam zibensnovedējs svilina pirkstus”, “centra uzbrucējs uldis zem lodēm tranšejās racies”, “Dievu sapulces sinhronais tulkojums”. Tas, šķiet, rakstīts pēc 2022. gada 24. februāra. Es nekļūdos ar dzejoļu radību laiku?

Pēc 2022. gada 24. februāra un arī pandēmijas laikā tapa ļoti drūmi dzejoļi. Ilgāku laiku nespēju uzrakstīt neko, it kā jutekļi būtu bloķēti. Par dzeju un mākslu daudz spēcīgākus pārdzīvojumus izraisīja rīta ziņas. Lai gan arī iepriekš rakstīju visai drūmās noskaņās. Literatūrā un arī dzīvē ikdienā daudz domāju par lielajām patiesībām un lielajiem noslēpumiem, par dzīvību un nāvi, par varmācību un militārismu, par ziedošanos un piedošanu, par kosmosu debesīs un cilvēku dvēselē, par dzīves jēgu un bezjēdzību un tā tālāk. Par to rakstīts visos trīs manos krājumos. Pandēmija un karš Ukrainā šo tēmu loku vēl padziļina.

Laika tēls dzejā ir universāls. Arī man. Un reizē tas ir mulsinošs. Daudziem maniem dzejoļiem impulsus ir devuši vēstures stāsti, piemēram, par Latvijas armijas komandieri Oskaru Kalpaku, par baznīcu grautiņiem, par Daugavpils cietoksni. Bet, rakstot par to, es izjūtu, ka tas notiek pašlaik, tas ir aktuāli pašlaik. Piemēram, Kalpaks gāja mācīties uz kara skolu, jo līdzekļu trūkuma dēļ nespēja piepildīt sapni kļūt par mācītāju vai ārstu, tātad karavīrs nogalinātājs ar dzīvības glābēja dvēseli. Baznīcas sevī esam sagrāvuši pārnestā nozīmē. Bet Daugavpils cietoksnī militārismu ir uzvarējis mākslas spēks – tas ir Rotko ģēnijs. Dzejā fascinējoša ir formula – viss notiek vienlaikus. Arī darbība laikā un nelaikā.

– Kādā no intervijām esi teikusi, ka pie tevis “nāk dzejoļi”… Nāca jaunībā, tad kādu laiku – nē, tagad pēc piecdesmit – atkal. Varbūt tomēr ir bijis kaut kāds impulss, par ko vari pastāstīt. Kāpēc sāki un kāpēc atsāki rakstīt?

Jaunībā rakstīju dzejoļus, bet tas pārtrūka man nezināmu iemeslu dēļ. Rakstīju arvien sliktāk un tad nospriedu, ka talanta nav, un ar pilnu krūti metos iekšā skolotājas darbā. Valmieras Valsts ģimnāzijā strādāju ar lielām slodzēm, audzināju klases, ģimenē audzināju savus trīs bērnus, dzīvoju laukos, dārzs, gandrīz naturālā saimniecība komunistu laikos. Skolā nostrādāju 35 gadus. Pašlaik strādāju literatūrā dažādos darbos – rediģēju grāmatas un citādus tekstus, mani aicina žūrijās, rakstu, lasu – un piedalos mazbērnu audzināšanā.

Dzejas pasaulē atgriezos ap piecdesmit gadu vecumu gandrīz nejauši. Pieteicos mācīties Literārajā akadēmijā pie dzejnieka Ronalda Brieža. Tāpat vien pieteicos kā brīvklausītāja maksas grupā. Piesakoties rakstīju, ka man nav ambīciju kļūt par dzejnieci, man tikai interesē, kā top dzeja, kāda izskatās dzejnieka daiļrades laboratorija, kaut kā tā es rakstīju. Un vēl sevī nosmīnēju – ko gan man var jaunu iemācīt… Bet mācības izrādījās tik iedvesmojošas, tik aizraujošas, it sevišķi mājasdarbi. Vasaras periodā bija uzdevums uzrakstīt garāku dzejoļu kopu, to vērtēja kursabiedri un Ronalds Briedis. Manus dzejoļus novērtēja atzinīgi, tas spārnoja, sāku veidot krājumu. Pirmais dzejoļu krājums “Kailsals” iznāca, kad man bija 52 gadi. Par lielu brīnumu, tam piešķīra Literatūras gada balvu.

– Kādas tev dzejā ir autoritātes?

Kā lasītājai autoritātes man dažādos dzīves posmos mainījušās. Savulaik dievināju Knuta Skujenieka dzeju. Vēl Gunars Saliņš, Edvīns Raups. No jaunākas paaudzes Arvis Viguls, Ivars Šteinbergs. No vecajiem klasiķiem Vilis Plūdons, Fricis Bārda. Un, protams, lielie pasaules dižgari – Transtrēmers, Venclova, Brodskis.

Man ir skolotājas pieeja grāmatām – es priecājos par jebkuru labu grāmatu un autoru, nekritizēju.

Manas dzejas vērtējumos vislielākā autoritāte man ir Ronalds Briedis, viņš ir arī manu grāmatu redaktors.

– Tu dzejoļus publicē bez pieturas zīmēm (to nav nevienā tavā krājumā)… Man tas ļoti netraucē. Tomēr var lūgt paskaidrot par to pieturas zīmju neesamību?

Par pieturas zīmēm ir vienkārši. Pieturas zīme dzejolī ir jauna rinda. Pieturas zīme ir pauze. Prozā tas ir komats, bet dzejā var celt vārdu jaunā rindā. Ja ir gan komats, gan jaunā rinda, sanāk dubultā. Bez pieturas zīmēm dzejolim ir citāds plūdums, var iešifrēt negaidītus uzsvarus. Tie ir dzejas formas smalki mežģījumi, kas bieži vien uz lasītāju iedarbojas zemapziņas līmenī.

– Ko tavā dzīvē nozīmē 1976. gada “Aicinājums” – veselu mēnesi gara skolēnu literātu nometne, kas notika Jaunpiebalgā. Nometni vadīja Aina Berga, kā pati viņa teica, 50. gadu “Jelgavas fiksākā meitene” (ātrākā sprintere). Protams, tas Latvijai bija nebrīves laiks, tomēr domāju, ka “Aicinājumā” gaisotne bija laba, kaut cik brīva. Bet kā tu to atceries?

“Aicinājums” atmiņā palicis kā skaists sapnis. Ziedošā Jaunpiebalgas vasara. Tumsā pļavās bija daudz jāņtārpiņu. Daudz dziedājām. Peldējāmies naktī. Visi kaut ko rakstījām kā traki katru dienu. Un sarunas, romantiskie meiteņu nākotnes plāni. “Aicinājums” man turpinājās vēstulēs, tolaik, protams, rakstījām papīra vēstules, ar dažām meitenēm sarakstījāmies vēl gadiem ilgi. No “Aicinājuma” laikiem saglabājusies tuva draudzība ar dzejnieci, Saeimas deputāti Annu Rancāni.

– Droši vien ir vēl kaut ir kas tāds, ko tev nepajautāju, bet ko lūdzu pastāstīt lasītājiem…

Visu mūžu es dzīvoju Valmieras novada Dikļu pagasta Radziņos un Dadzīšos. Ne tikai visu mūžu, bet nosacīti arī iepriekšējās dzīvēs, jo mani senči gan no tēva, gan no mātes puses ir šejienieši. Dikļu pagastā man ir trīs vietas, kur šķiet, ka zem kāju pēdām gluži vai fiziski sajūtamas saknes. Tā ir Dikļu skola, kur mācījušies mani gan zināmu, gan nezināmu senču nozarojumi, tā ir Dikļu baznīca, kur viņi kristīti, laulāti un lūgušies, tā ir Dikļu kapsēta, kur viņi apgūlušies.

Ar Jelgavu dažas saites ir. Vienu gadu pēc apprecēšanās es dzīvoju Jelgavā, Obuhova ielā 27–34 (tagad – Loka maģistrāle). Mans vīrs Aivars strādāja uzņēmumā “Latelektrostroj” par meistaru, un šajā dzīvoklī viņam bija istaba, otrā istabā dzīvoja cita ģimene. Devītais stāvs, sākumā nedarbojās lifts. Jelgavā ir dzimis mans vecākais dēls pavārs Mārtiņš Sirmais. Patiesībā viņš ir dzimis Rīgā, Stradiņa slimnīcā, bet dzimšanas apliecību deva Jelgavā un tāpēc ierakstīja Jelgavu. Kad beidzu augstskolu, atgriezāmies Dikļos.

Mana mamma Austra Luste vācu laikā, precīzi gada skaitli nezinu, ir beigusi Jelgavas Skolotāju institūtu. Par to saglabāja jūsmīgas atmiņas līdz pat mūža beigām. Stāstīja par pasniedzējiem, tostarp komponistu Jēkabu Mediņu. Ar kursabiedriem salidoja reizi gadā līdz vissirmākajam vecumam, rakstīja tiem vēstules, apsveikumus svētkos.

Mana vedekla Sandra Skara-Sirmā ir beigusi Veterinārmedicīnas fakultāti Jelgavā un pašlaik arī tur strādā.

Vēl man prātā viena burvīga Dzejas diena Jelgavā ar dzejas slamu, vizināšanos ričās un laivā pa upi Elīnas Apsītes vadībā izcilā kompānijā ar Aivaru Eipuru, Māri Salēju un Amandu Aizpurieti.

Sūtu sveicienus Jelgavai no Parīzes! Bērni mums ar vīru uzdāvināja iespēju šo martu nodzīvot Parīzē kā īstiem parīziešiem. Vakar Sv. Magdalēnas baznīcā klausījos Ravēla “Bolero” un Mocarta Rekviēmu. Šai intervijai, redz, sanākusi gredzena kompozīcija.

— Jautājumus Dainai uz Parīzi sūtīja Gaitis Grūtups

Atsāka rakstīt pēc piecdesmit

Daina Sirmā mācījusies Dikļu pamatskolā, pēc tam tagadējā Valmieras Valsts ģimnāzijā. Studējusi filoloģiju Latvijas Valsts universitātē. Strādājusi par literatūras skolotāju Valmieras Valsts ģimnāzijā. Dzīvesbiedrs – uzņēmējs Aivars Sirmais, ģimenē izaudzināti trīs bērni, vecākais dēls – pavārs un TV kulinārijas raidījumu vadītājs Mārtiņš Sirmais.

D. Sirmā dzejoļus rakstījusi kopš jaunības. Viņas pirmā publikācija ar Dainas Lustes vārdu ir 1977. gadā Valmieras laikrakstā “Liesma”. Līdz 1981. gadam dzejoļi publicēti izdevumos “Karogs”, “Literatūra un Māksla”, “Draugs” un “Padomju Students”. Seko vairākus gadus ilga pauze, pēc tam no 1990. gada dažas dzejas publikācijas laikrakstā “Liesma”, tajā regulāri publicēti arī D. Sirmās raksti par kultūras un izglītības aktualitātēm. 2011. gadā D. Sirmā apmeklē Literārās akadēmijas dzejas meistardarbnīcu Ronalda Brieža vadībā. Šajā laikā strādā pie jauniem dzejoļiem, un 2012. gada pavasarī tiek izdota viņas debijas dzejas grāmata “Kailsals”, kas saņem cildinošas kritikas atsauksmes. 2013. gada sākumā grāmata iegūst Literatūras gada balvu 2012 nominācijā “Labākā debija”.

2014. gada Dzejas dienās izdota otrā D. Sirmās dzejas grāmata “Iekšpagalms”, un arī to kritika uzņem atzinīgi. Literatūrkritiķe Anda Baklāne uzsver autores prasmi oriģināli tēlot dramatiskas Latvijas vēstures epizodes. 2015. gada dzejas dienās “Iekšpagalms” saņem žurnāla “Latvju Teksti” balvu dzejā kā aizvadītā gada labākais krājums.

2017. gada novembra beigās iznāk trešais dzejoļu krājums “Dievaines”. Tas nominēts laikraksta “Diena” gada balvai kultūrā, kā arī ieguvis Literatūras gada balvu kā labākais dzejoļu krājums. 2018. gada novembrī krājums saņem arī Ojāra Vācieša prēmiju.

Avots: “Vikipēdija”

DAINAS SIRMĀS DZEJA

***

Mūsdienīgs dzejolis

Tipveida sievas Tipveida veikalos Tipveida preces Pērk.

Tipveida jaunieši Tipveidīgi Skūpstās.

Tipveida dzīvokļos Tipveida pulksteņi Tipveida stundas Skaita.

Tipveida puķdobē Uguns pienene Trako. Cerība?

Publicēts Valmieras laikrakstā “Liesma” 1977. gada 19. janvārī – pēc “Aicinājuma”

***

Dievu sapulces sinhrono tulkojumu par šķēršļiem Dievu sapulces sinhronais tulkotājs uldis pārceļ maiņu valodā: dārziņa mūžam zilajos kalnos

virs bezdibeņa rēcošas publikas priekšā viņš zvalstoties knapi līdzsvaru notur kā dejotājs uz plānas pagalam dilušas mezglaini stiķētas virves

Dieva zīmes! pārkrustās klausītājs jumiķis klibiķis jaunajā jumtā kamēr zibensnovedējs viņam svilina pirkstus

No cikla “Dūmu laiva”

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas” #SIF_MAF2023