Gargabalnieks Toms Komass – ar skatu uz 100 kilometru pasaules čempionātu

„Tikko beidzām spēli „Pandēmija”,” kad norunātajā laikā esam sazvanījušies, atklāj „Ziņu” sarunbiedrs Toms Komass. Ģimenei domātā prāta spēle, izrādās, radusies drīz vien pēc tam, kad kovids sāka ieviest izmaiņas mūsu dzīvē. „Pamatdoma ir par vīrusiem un to izplatību, un dalībnieki spēlē nevis viens pret otru, bet vienā komandā pret pašu spēli,” Toms teic, ka viņam šāds princips ir krietni patīkamāks, nekā uzvara savējo starpā. Savējie – tie ir astoņgadīgais dēls Markuss, divpadsmitgadīgā Alise un abu mamma Ilze. Spēles dalībnieki vienlaikus – divi līdz četri. Vai izdodas „Pandēmiju” arī pieveikt? „Kā kuru reizi. Nav tā, ka pēc dažām uzvarām jau esi baigais nazis un zinātājs, nākamajā reizē vari atkal dabūt pa ausīm,” spiests atzīt Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Tehniskās fakultātes Enerģētikas institūtā grādu ieguvušais inženierzinātņu doktors un firmas „Singer&Sohn” industriālās automatizācijas inženieris. Piecus gadus viņš nostrādājis Vācijā, bet kopš šāgada jūlija, turpinot pārstāvēt savu firmu, atgriezies Latvijā un dzīvo Jelgavā. Kā uzzinu vēlāk, savi rēķini Tomam ir arī ar „Covid-19” jeb patlaban īsto pandēmiju, bet pirmie jautājumi vienam no Jelgavas Sporta servisa centra decembrī suminātajiem sezonas laureātiem, protams, par sportu – tas ir, viņa iecienītajām garajām distancēm.

– Toms Komass – šķiet, ka iepriekš šāds vārds starp Latvijas skrējēju līderiem nebija manīts, bet te uzreiz jūlijā Latvijas čempions 100 kilometru skrējienā, augustā taku skriešanas vicečempions 83 kilometros un septembrī piektās vietas ieguvējs „Südtüringentrail” sacensībās, kas šogad bija arī Vācijas ultrataku skriešanas čempionāts, un oktobrī visam vēl pievienota Jelgavas krosa čempiona medaļa. Vai bijāt šīm sacensībām kā īpaši gatavojies?

Pēc 2020. gadā atcelto sacensību pieredzes patiesībā nebiju pat domājis, ka atradīsies tik daudz iespēju startēt, un šogad tā bija tāda iksezonas gatavība ar klasiskiem standarta treniņiem. Kad iespēja rodas, vienkārši piesakies, un pirms starta īsti pat nezini, kas sanāks. Bet līdzīgi jau bija arī citiem.

– Varbūt Latvijas panākumos kādu lomu tomēr nospēlēja arī sāncenšu neziņa, ar ko rēķināties?

No profesionālās puses gan 100 kilometru čempionātu, gan ultrataku čempionāta skrējienu es nevērtētu kā kvalitatīvus. Jā, vieta izdevās laba, bet pluss gan tas, ka sāncenši tāpat nebija pietiekami gatavi, gan tiešām arī tas, ka viņi nezināja, ko no manis gaidīt. Līdzīgi jau gan jutos es pats. Rīga – Valmiera man bija pirmie lielie mači Latvijā. 17. jūlijā tikai atgriezāmies, un pusnaktī jau starts. Bet ja par stratēģiju – saistībā ar konkurentiem tā svarīgāka tieši taku skrējienos, tādos kā „Vilks” „Stirnubukā” vai 70 kilometri Siguldas kalnu maratonā, kur arī šosezon uzvarēju. Pēdējos 10–15 kilometros vari sākt plānot, kā uz tām beigām ar sāncenšiem cīnīties. Ja taisnajos skrējienos esi ātrāks, kāpumos svarīgi par katru cenu noturēties līdzi. „Vilka” finišs sanāca negarā kāpumā, bet pirms tam bija kādi seši līdz desmit līdzeni kilometri, kuros zināju, ka varu būt ātrāks un tikai jānotur pozīcija. To beigu kāpumu jau var sakostiem zobiem un uz finiša emocijām pievārēt.

Visu interviju lasiet 23. decembra „Zemgales Ziņās”.

Foto no personīgā albuma