Izveido veco ļaužu māju, kad vecmāmiņai sākās demence

Uzņēmējam Jurijam Vatčenko vecmāmiņas slimība mudināja pievērsties veco ļaužu aprūpei. Jaunībā Jurijs izvēlējies studēt transporta un sakaru jomu. Savulaik rūpnīcā RAF par transporta ceha priekšnieku strādāja viņa vectēvs Jurijs Borisovs, vēl joprojām transporta nozarē strādā viņa tēvs Viktors Vatčenko, šoferis tālbraucējs. Tādēļ gluži saprotami, ka autopārvadājumi un to loģistika jaunībā kļuva arī par Jurija darbības jomu. Būdams divdesmitgadnieks, viņš pie kravas automašīnas stūres izbraucis Viduseiropas, Rietumeiropas un Skandināvijas valstis, Krieviju un Baltkrieviju. 2010. gadā kopā ar partneriem Jurijs nodibināja savu uzņēmumu, kas refrižeratoros veda pārtikas kravas. Tomēr, sākoties 2014. gada politiskajai krīzei, kas saistās ar Krievijas iebrukumu Austrumukrainā un Krimā, transporta biznesa vide pasliktinājās. Tā Jurijs izveidoja uzņēmumu “Milur”, kas sāka sniegt sanitārā transporta pakalpojumus. Organizējot sociālās aprūpes centru klientu pārvadājumus, uzņēmējs neviļus iepazinās ar to, kā “viss notiek” šādās iestādēs. Gan ar pozitīvo, gan arī negatīvo pieredzi. Tādējādi Jurijs nonāca pie domas, ka viņa uzņēmums varētu izveidot privātu sociālās aprūpes un rehabilitācijas centru (SARC). Apstākļi sagadījās tā, ka SIA “Milur” šo centru izveidoja Aucē, kur pašvaldība bija gatava izsolīt diezgan tukšās slimnīcas ēkas nomas tiesības.

Ar tuviniekiem ir visgrūtāk
Jurijs Vatčenko paskaidro, ka nozīmīgs impulss šādai jaunai darbības jomai viņam nāca no paša ģimenes. Proti, vecmāmiņai Ariadnai sākās demence. No medicīnas literatūras zināms, ka šī slimība izraisa smadzeņu darbības jeb prāta spēju traucējumus. Turklāt šie traucējumi sākotnēji ir viegli, tos var sajaukt ar normālu novecošanās procesu, taču ar laiku slimība var kļūt smagāka un izraisīt uzvedības izmaiņas. Tomēr, saņemot ārstēšanu, demenci ir iespējams palēnināt un kontrolēt. Vai vecmāmiņa izmantoja mazdēla izveidotā privātā sociālās aprūpes un rehabilitācijas centra pakalpojumus? Jurijs saka: “Diemžēl, kā mēs zinām, ar saviem radiem dažkārt iet ļoti grūti.” Proti, vecmāmiņa no ievietošanas pansionātā atteicās. “Tikai tad, kad slimība saasinājās, es viņu varēju aizvest uz Auci. Visi cilvēki vēlas būt mājās. Pat ja tas kaitē viņa veselībai,” ir secinājis Jurijs. Ariadna Borisova aizgāja mūžībā Jelgavas slimnīcā 2017. gada decembrī. Mazdēls piebilst, ka viņam par vecmāmiņu piezvanīts tieši tajā laikā, kad “Aucē” notika Ziemassvētku sarīkojums.

Svarīgākā ir sirds izglītība
SARC “Auce”, kas tika atklāts 2016. gada novembrī, ir darba devējs divdesmit cilvēkiem, kuri aprūpē 52 vai maksimāli 57 klientus. Par savu darbinieku komandu direktors Jurijs Vatčenko teic, ka izglītība un darba pieredze sociālajā aprūpē diemžēl neparāda darbinieka cilvēciskās īpašības. “Sākumā uzņēmām darbā darbiniekus, kas pret klientiem izturējās kā kaut kādi priekšnieki.” Triju nedēļu laikā tos nācies nomainīt. Kopš 2016. gada decembra par sociālo darbinieci un vajadzības gadījumā arī par direktora aizvietotāju strādā auceniece Aija Jostsone.