Gaitis Grūtups
“Es piederu pie tiem cilvēkiem, kam viss ir labi,” teic Sesavas pamatskolas skolotājas palīdze Jaņina Muižniece. 3. aprīlī apritēja seši gadi, kopš viņa strādā sirdij ļoti mīļu pedagoģisko darbu ar tā saucamajiem pirmsskolēniem, kas ir vecumā no trim līdz septiņiem gadiem. Jaņina pati ir mamma trīs bērniem, kuri jau sasnieguši pilngadību. Savos salīdzinoši jaunajos gados viņa ir arī vecmāmiņa – dēla ģimenē jau aug divi bērni. Ģimenes dzīvē Jaņinai ir arī nācies vilties, viņas pirmā laulība ir šķirta. “Būtu man bijis foršāks vīrs, ģimenē būtu seši, nevis trīs bērni,” ar smeldzi teic Jaņina. Taču pirms pusotra mēneša viņa ir otrreiz apprecējusies. Dzīve ir nostabilizējusies.
Stingrs robežrežīms
Māte Jaņinai ir teikusi, ka viņa piedzimusi pulksten piecos – agrā Jāņu dienas rītā. Tas bija Latvijā, Jelgavas slimnīcā. Taču šūpulī Jaņinai ir ielikta lietuviešu valoda. Viņas māte ir lietuviete, tēvs – baltkrievs. Jaņinas bērnības mājās Romānos pašā leišmalē pie Lielsesavas muižas latviski nerunāja. Lietuvā Jaņina ir arī mācījusies skolā un lauksaimniecības tehnikumā. Latviski viņa sāka runāt tad, kad bija pilngadīga, – sievas un mātes kārtā. Līdz tam latviešu valodu saprata, taču runāt kautrējās.
Jaņinai kā lietuviešu jaunietei grūts bija 90. gadu sākums, kad starp Latviju un Lietuvu tika noteikts stingrs robežapsardzības režīms. Tolaik viņas mājas bija Lielsesavā Latvijā, bet skola – pie Šauļiem Lietuvā. Jaņinas nestandarta gadījumu nespēja pieņemt ne Lietuvas, ne Latvijas puse. Daudzas reizes nelegāli nācās šķērsot “zaļo robežu” – nevis caur Meitenes kontrolpunktu, bet pāri laukam. Galu galā dokumentus kārtot vajadzēja braukt pat uz Rīgu, Lietuvas vēstniecību Latvijā. Piedzīvots arī 1991. gada augusta pučs, kad pa Lietuvas laukiem un mazpilsētām, cilvēkus biedējot, brauca padomju tanki.
Brāļu tautas
Latviešu un lietuviešu attiecības ir labas – kā jau brāļu tautām –, uzskata Jaņina. Viņas vecākais dēls Roberts lietuviešu valodu apguvis tikai no klausīšanās. 90. gados pierobežā arī Lietuvas televīzijas rādītās multfilmas varēja redzēt kvalitatīvāk. Lietuviešu valodu saprot arī meita Arnita un jaunākais dēls Justs. “Runāt gan viņi kautrējas, domā, ka kaut ko nepareizi pateiks,” ar smaidu piebilst māte. Jaņina izjūt, ka lietuviešu valoda ir ļoti līdzīga latviešu valodai. Viņai ir gadījies, ka, aizejot palīgos pārdot sieru Bērvircavas mājamatniecei Inārai Mālkalnei, atbraukušie lietuviešu tūristi netic, ka Jaņina tiešām dzīvo Latvijā. Viņas lietuviešu valodas izruna ir tik lietuviska, ka liekas – tāds cilvēks var būt tikai no pašas Lietuvas. Nu nekādi nevar pateikt, ka, Latvijā dzīvojot, Jaņinai ir pagājuši četrdesmit gadi!
Jaņina piebilst, ka Ināras Mālkalnes sietajam Lietuvā ir laba slava. “Katru gadu Pušupē pie Jonišķiem tiek rīkoti Piena svētki. Tad tieši pēc latviešu siera sanāk lielākā pircēju rinda. Protams, pie reizes vajag arī aprunāties, kur labāk iet, – Lietuvā vai Latvijā,” stāsta Jaņina. Un tur viņa ir neaizstājama. Arī Lietuvas televīzijas kameras tādās reizēs filmē.
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”
#SIF_MAF2022
Reklāma