Svētes pils piedzīvo atdzimšanu

• SVĒTES PILS īpašnieki Artūrs Blumfelds un Mārīte Bahromkina ar atvasēm Ernestu un Alisi.
  FOTO: INGRĪDA NEUSA-LUCA UN NO ARTŪRA BLUMFELDA PERSONĪGĀ ALBUMA

No Kurzemes un Zemgales hercoga Pētera Bīrona greznām galma izpriecām un dažādu laikmetu armijas maršiem līdz pilnīgai aizmirstībai – tā dažos vārdos var raksturot Svētes muižas likteni. Pie Svētes pils tagadējiem īpašniekiem Artūra Blumfelda un Mārītes Bahromkinas, kuri šeit saimnieko kopš 2018. gada, īsi pirms gaidāmajiem rudens Ražas svētkiem ciemojās “Zemgales Ziņas”.

Stāvot pie pils, ir grūti iztēloties, ka kādreiz hercoga laikā te aiz milzīgajiem stiklotajiem logiem auga eksotiski augi, varēja aplūkot gleznas mākslas galerijā, bet deju zālē valšus grieza Pēteris Bīrons ar Doroteju fon Mēdemu.

“Ja citi par muižas vai pils pirkšanu domā gadiem, tad mums tas bija spontāns pirkums. Dzīvojām tepat tuvumā un nevarējām vairs uz šo postažu skatīties, tāpēc arī piedalījāmies izsolē. Ja dzīvotu kaut kur tālāk, nezin vai uz ko tādu parakstītos,” spriež A.Blumfelds. Daudzi gan centušies jaunos avantūristus no tāda soļa atrunāt, bet nesekmīgi.

Ēka bija neapskaužami sliktā stāvoklī, jo kādus desmit gadus tajā nekas cits netika darīts, kā vienīgi demolēts, zagts un dedzināts. Krievijas caristes laikos, Latvijas pirmās brīvvalsts periodā un padomju okupācijas laikos muižā un tai pieguļošajās ēkās atradās armijas daļa, un pēc tās aiziešanas viss ticis atstāts lietojamā kārtībā, bet turpmāk, mainoties īpašniekiem, situācija tikai pasliktinājās. “Lai apdzēstu kārtējo uguni, ugunsdzēsējiem kādā reizē nācās izsist centrālā korpusa jumtā caurumu, kas tā arī palicis nesalabots, un mitrums turpināja savus posta darbus,” ar nožēlu atzīst muižas saimnieks.

Stikla tara pārtop mākslas darbos

Līdz ar pili jauno saimnieku īpašumā nonāca arī nepilnus trīs hektārus liela tās apkārtnes teritorija, kura bija aizaugusi ar kokiem un krūmiem, radot tik īstus brikšņus, ka apkārt ēkai pat nevarēja apiet. Bijā jāsāk zāģēt, cirst, grābt un līdzināt, kas bija ļoti darbietilpīgi, bet arī motivējoši un iedvesmojoši – beidzot ieraudzīt pili uz sakopta fona.

Tuvumā esošā Svētes upe bija pilna ar visdažādākajiem atkritumiem. Sakopšanas darbos aktīvi un vienoti iesaistījās gan ģimenes draugi un pazi-
ņas, gan arī vietējie iedzīvotāji. “No upes izzvejotās pudeles šķita interesanta vēstures liecība, tās negribējās tā vienkārši izmest. “Nolēmām tās nodot radošu cilvēku rokās, tas dotu iespēju stiklam atdzimt, tikt pētītam un transformēties mākslas priekšmetos, un, pateicoties Latvijas Mākslas akadēmijas profesorei Ilzei Dūdiņai, pudeles uzsāka savu ceļu mākslas pasaulē,” atceras A.Blumfelds. 2020. gadā Rīgā Mencendorfa namā pudeļu pārvērtības varēja skatīt jauno mākslinieču Ilzes Apines un Lienes Knētas izstādē “Laika pēdas/atvērts sarunai”.

Jauns jumts un Ekspozīcijas zāle

“Pēc muižas iegādes sapratām, ka vienlaikus esam savā īpašumā ieguvuši valsts nozīmes kultūras pieminekli. Uzreiz arī mēģinājām noskaidrot, ko tas īsti nozīmē un ar ko jārēķinās. Lielā mērā tas mums palīdz startēt dažādos projektos un piesaistīt finanšu līdzekļus ēkas atjaunošanai,” stāsta muižas īpašnieks. Pērn ar Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes atbalstu divām trešdaļām ēkas pabeigti darbi jumta konstrukcijām un jumta segumam. Ņemot vērā, ka pilī bija notikuši vairāki ugunsgrēki un ēkas labās puses korpuss bija daļēji iebrucis, lielas pūles prasīja arī gruvešu izvešana.

Kopš šī gada pavasara pils ir ieguvusi pirmo apmeklētājiem pieejamo telpu – Ekspozīcijas zāli. Ieinteresēti dodamies iekšā, lai to aplūkotu. “Šeit atsegtajā ķieģeļu sienā redzamas dažādu laiku pārbūves pēdas – arkas, kādreizējās durvju ailes un citas detaļas,” skaidro A.Blumfelds. Viņš arī liek iztēloties, ka vietā, kur stāvam, kādreiz bijusi oranžērija, kur zaļojuši granātāboli un plaukuši citronkoki. Toties tagad ikviens interesents te var aplūkot pils būvdarbu procesā atrastās vēstures liecības un iepazīties ar senām fotogrāfijām. Nesenais atradums ir iespaidīga lieluma tanka vai lielgabala lādiņa čaula, kas tika atrasta, tīrot upi. Var apskatīt arī senu restaurētu koka durvju aili, caur kuru staigājis pats Pēteris Bīrons. “Esmu ieguvis Zaļenieku Amatniecības vidusskolā restauratora asistenta amatu, un tas bija mans kvalifikācijas darbs,” atklāj A.Blumfelds.

Jau nākamgad blakus Ekspozīcijas zālei tūristu piesaistei paredzēts atvērt stikla un kūdras darbnīcu.

Iecere atjaunot dārzu

Pa iestaigātu taciņu dodamies apkārt pilij, kas īstenībā ir ļoti iespaidīga – centrālajā daļā trīs stāvi, sānu –
divi, ap 80 telpām un kopējā platība ap 2200 kvadrātmetriem. No senā parka nekas diemžēl nav saglabājies, un tas atradies tam laikam netipiskā vietā – pils sānu daļā, bet caur teritoriju gar pašu ēku gājis caurbraucamais ceļš. Vecākais koks ir netālu no upes augošā liepa, kurai varētu būt vairāk nekā 130 gadi, un tā redzama arī uz pirmskara fotogrāfijām.

Kā pirmais objekts teritorijā pirms trim gadiem izveidota brīvdabas konferenču telpa jeb lapene, kas aprīkota ar apgaismojumu, akustisko sistēmu un elektrības pieslēgumu.

Pils priekšā hercoga laikā bijis dārzs, kur bez dekoratīviem augiem auga arī ogulāji, augļu koki un dārzeņi. Lai atjaunotajā dārzā valdītu senatnīguma noskaņa, saimnieki sākuši sadarbību ar ainavu arhitekti un parku pētnieci Ilzi Māru Janeli. Viņas izstrādātais ainavas projekts paredz atjaunot parka apstādījumus, vēsturiskās taciņas, celiņus un apgaismojumu. Paredzēts arī daļu teritorijas izbruģēt ar vēsturisko bruģi.

Upes tuvuma romantika

Pils atrodas Svētes upes ielokā, kas te met vairākus līkumus, pavasaru palu laikā appludina vietējās pļavas un ir īsta paradīze migrējošiem putniem. Pavisam nesen, pateicoties novada pašvaldībai, upē notikuši vērienīgi tīrīšanas darbi, lai atbrīvotu tās krastus un gultni no ūdensaugiem un atkritumiem. Vietējiem iedzīvotājiem tā ir ierasta makšķerēšanas vieta, bet romantiski noskaņotie iecienījuši krastā vērot saulrietu, tāpēc šim nolūkam te nesen uzstādīta koka platforma. Turp dodamies arī mēs, un, kaut saule šoreiz slēpjas mākoņos, te paveras brīnišķīgs skats uz Zemgalei tik raksturīgo līdzenumu un palienu pļavām. Pavasarī upe ir iecienīta laivotāju vidū, un viņu ērtībām projekta “Mēs savai videi” ietvaros uzstādīta laivu piestātne, lai ūdens tūristi var ērti izkāpt krastā un apskatīt muižu.

“Paši īpaši nereklamējamies, bet, ja mums piezvana, tad labprāt arī uzņemam tūristu grupas un pastāstām par šīs vietas vēsturi un atjaunošanas darbiem. Pie mums bieži atpūsties piestāj velotūristi, jo garām ved velotūrisma maršruts,” piebilst pils īpašnieks.

Atdzīvina vecās tradīcijas un rada jaunas

“Gribam pili un tās teritoriju saglabāt publiski pieejamu, jo tieši tādu redzam tās nākotni. Lai cilvēki var šeit atnāk, pastaigāties, atpūsties, kaut vai nosvinēt dzimšanas dienu, protams, to iepriekš ar mums saskaņojot. Jau tagad pie mums dažkārt viesojas vietējie bērnudārznieki, kuriem uzcept ugunskurā desiņas ir neaizmirstama atrakcija,” atklāj pils īpašnieks. Jau iepriekš pils apkārtne bija iecienīta vietējo iedzīvotāju atpūtas vieta – tika svinēti Jāņi, rīkotas balles, spēlēts futbols un basketbols. “Šīs tradīcijas turpinot, gribam šo vietu atdzīvināt, organizējot paši un arī iesaistoties dažādos tūrisma pasākumos. Pirms vairākiem gadiem mūs varēja apciemot tūrisma aktivitātes “Nākamā pietura Zemgale” ietvaros. Pērnajā gadā piedalījāmies pasākumā “Atvērtās durvis laukos”, kur apmeklētājiem bija iespēja izveidot savu stikla krūzīti un izmēģināt savas prasmes kūdras apstrādē, izgatavojot suvenīru. Šeit notiek arī ikgadējie Lieldienu pasākumi, tāpēc muižas teritorijā uzstādījām šūpoles. Šovasar jau otro gadu startējām Mājas kafejnīcu dienās, kurās guvām lielu cilvēku atsaucību,” par savām aktivitātēm stāsta pils saimnieki un turpina: “Pēdējos gados pati Svēte ir atdzīvojusies – izveidots veloceliņš, darbojas Svētes klubs, kur tiek organizēti dažādi pasākumi, un cilvēki atsaucīgi visur cenšas piedalīties.” Pavisam drīz, 9. septembrī, Svētes pils pagalmā norisināsies rudens Ražas svētki ar atrakcijām bērniem, tirdziņu, iespēju izgatavot keramikas krūzīti Madaras Rubenas vadībā, paēst rudenīgas pusdienas un noskatīties režisores Neldas Ķikutes izrādi “Kāzas”.

Darbs rit lēni, bet mērķtiecīgi

Turpinām pils apskati no ārpuses. Saimnieks ar aizrautību stāsta un rāda, kur ēkas fasādē vēl var saredzēt veco milzīgo oranžērijas logu aprises. Stiklotie logi smalkās rūtīs attēloti arī arhitekta Ilmāra Dirveika zīmētajā rekonstrukcijā. Nekur tik iespaidīgi logi Latvijas teritorijā tajos laikos nav bijuši. Ēkas ziemeļu pusē jau skaidri redzamas nelielas arkveida senās logu ailes, jo šeit bijušas pils palīgtelpas. Daži no pils logiem ir rekonstruēti, par paraugu ņemot vecos. Tie ir vēsturiskie jeb futerlogi, kurus izmanto, lai ne tikai saglabātu autentisku vizuālo loga tēlu, bet arī pievienotu tam mūsdienu loga funkcionalitāti. Jaunie logi redzami gan ēkas priekšpusē, gan upes pusē un izgatavoti ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Uz jautājumu par iespējamo spokošanos A.Blumfelds atbild noliedzoši, lai gan kādreiz, kad vakarā sanāk vienatnē šeit ko darīt, esot sajūta, ka kāds viņu it kā vēro.

“Pils atjaunošanas darbi turpinās lēni, bet mērķtiecīgi. Šobrīd tas noteikti nav bizness un naudas pelnīšanas veids, bet jau kļuvis par dzīvesveidu un, ja mūsu mūža laikā pils nesabruks, tad jau būsim daudz izdarījuši,” teic pils saimnieks. Viņš nekādā ziņā nenožēlo iesākto un sevi nešaubīdamies sauc par Latvijas patriotu, un jau drīz te mastā lepni plīvos mūsu valsts karogs, apliecinot, ka mūsu zemītē kļuvis par vēl vienu sakoptu vietu vairāk.

Ja skatāmies nedaudz tālākā nākotnē, pils austrumu korpusa otrajā stāvā paredzēts atjaunot 1925. gadā izveidoto Svētes sadraudzības biedrības Sarīkojumu zāli. Padomju laikos tur karavīri spēlēja basketbolu un tika rādīts arī kino.

• PĒRNAJĀ GADĀ ar Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes atbalstu divām trešdaļām ēkas pabeigts atjaunot jumta konstrukcijas un uzklāt jumta segumu, jo vecais bija katastrofālā stāvoklī.

• KOKA PLATFORMA upes krastā ir iecienīta saulrieta vērošanas vieta.

• EKSPOZĪCIJAS ZĀLĒ var apskatīt senās pils fotogrāfijas.

Ieskats vēsturē

• SVĒTES PILS 20. gs. divdesmitajos gados.

Svētes jeb Lielsvētes muižas kungu māja jeb Svētes pils celta kā Kurzemes un Zemgales hercoga Pētera Bīrona vasaras atpūtas rezidence, kuru pēc hercoga pasūtījuma 1774. gadā uzbūvēja galma arhitekts Severīns Jensens. Interjera un fasāžu pilastru kapiteļu izstrādē piedalījās arī tēlnieks Johans Mihaels Grafs. Pilij bija izteikts centrālais korpuss un gari sānu korpusi, kuros divu stāvu augstumā atradās oranžērija un gleznu galerija. Tajā laikā tā bija lielākā iekštelpu oranžērija Baltijā. Pie pils atradās stallis un kalpu mājas, kā arī parks.

Hercogs šeit svinēja arī savu saderināšanos ar skaisto Doroteju fon Medemu, kurai bija lemts kļūt par viņa trešo sievu. No 1795. gada muiža bija kroņa īpašumā, un 19. gs. sākumā pili daļēji izmantoja armija.

1804.gadā pili iznomāja Virtembergas hercogam Ludvigam, bet 1870. gadā muiža tika nodota militārajam resoram. Pili armijas vajadzībām pilnībā pārbūvēja 1876.–1878.gadā, kad iebūvēja jaunus pārsegumus, logus, centrālā korpusa jumtu, daļēji nokala fasāžu apdari. Līdz ar to no sākotnējās pils saglabājušās tikai konstrukcijas. Arī saimniecības ēkas pārbūvētas armijas vajadzībām, bet parkā iebūvētas ēkas un ceļš. Armijas daļa šeit atradās arī pēc Otrā pasaules kara līdz 1993. gadam. Pēc tās aiziešanas pils nonāca vietējās pašvaldības īpašumā, bet ideja šeit izveidot tautas skolu nerealizējās finanšu trūkuma dēļ. Pils tika nodota privātpersonu rokās. Īpašnieki gadu gaitā mainījās, bet muižas uzturēšanā un glābšanā reāli nekas netika darīts, līdz 2018. gadā izsolē to savā īpašumā ieguva tās šībrīža saimnieki.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”

#SIF_MAF2023