Reklāma
Rudens un Dobeles Dārzkopības institūtā notikušie Ābolu svētki bija labs iemesls, kāpēc satikt tūkstoš ābeļu šķirņu galveno saimnieci un jaunu garšīgu ābolu radītāju Lailu Ikasi. Viņa jau 40 gadu darbojas institūtā, tagad kā vadošā pētniece. Atzīst, ka patīk viss, ko dara, un dārzkopjiem iesaka rūpēties par mazajām ābelītēm kā par bērniem un neaudzēt no tām palmas.
Šķirne veidojas apmēram 25 gadus
– Kad mēģināju sarunāt ar jums interviju, teicāt, ka tagad laika maz – jālasa āboli. Pētniekiem arī tas ir jādara?
Mēs esam zinātniskais institūts, neesam jau firma. Un esam tik, cik esam. Lasām ābolus tirdzniecībai, citādi nevarētu elektrības rēķinus šogad samaksāt. Paraugi jau mums tāpat jāvāc, jāredz, kā glabāsies.
– Cik ilgi jau strādājat institūtā?
No 1982. gada. Man vecmāmiņa dzīvoja Dobelē. Es mācījos biologos, un šeit bija ļoti laba vieta, kur sākt. Toreiz gan te vēl bija Upīša (dārzkopja Pētera Upīša – red. piez.) dārzs. Bija tādi briesmīgi neizkopti džungļi, kur jau gadiem ilgi ābeles neražoja aiz vecuma. Bet sāku es ar plūmēm, nevis āboliem.
– Tad jau studējot bija interese par augļkokiem?
Man visi augi patīk. Būtu gājusi strādāt uz rezervātu, bet tur jau to cilvēku tik daudz nevajag. Taču man patīk viss, ko es daru.
– Kad no plūmēm nonācāt pie ābelēm?
Tās man iedeva 90. gadu sākumā. Sākotnēji bija Upīša mantojuma izvērtēšana. Vecajā dārzā bija jāatrod koki, kas vēl ražo, un jāskatās, kuriem ir labi augļi. Tos pavairojām, iestādījām. Tie tagad mums aug kolekcijā. Var izmantot selekcijā, ja ir kāda laba īpašība. Tad pārņēmām krustošanas materiālu no Iedzēnu selekcijas punkta un sākām to vērtēt. No tiem sēklaudžiem nākušas arī šķirnes ‘Dace’ un ‘Gita’.
– Tātad ‘Daces’ un ‘Gitas’ izveide ir jūsu veikums?
Rūdolfs Dumbravs man iedeva neražojošus sēklaudzīšus, kurus es vērtēju. Pati sāku krustot pēc gadiem pieciem sešiem. Vecākie krustojumi ir no 1994. gada.
– Kura ir tā šķirne, kuru esat izveidojusi un gribētu īpaši izcelt?
Tās vēl ir jaunas, tāpēc grūti pateikt. Ābeles šķirne veidojas apmēram 25 gadus. Sākumā to vajag izaudzēt, pavairot, pārbaudīt. Un tad vēl vajag iestāstīt cilvēkiem, ka tā ir laba. No jaunajām šķirnēm man patīk ‘Inta’ – tai ir ļoti skaisti, sarkani, garšīgi āboli. Tas jau ir mans krustojums.
– Kā jūs nonākat pie šķirņu vārdiem?
Piemēram, Inta strādā Dārzkopības institūtā bioķīmijas laboratorijā. Viņa jautāja, vai viņas vārdā ir kāda šķirne. Šķirnes nosaukums nevar atkārtot jau esošos nosaukumus. Un starptautiskā standartā tam nedrīkst būt garumzīmes. Piemēram, var nosaukt kaut ko par ‘Bērzi’, bet sanāks tikai ‘Berze’. Turklāt drīkst būt ne vairāk par 11 burtiem. Puķkopji var izvērsties un nezin kā saukt savas šķirnes.
– Kāda ir jūsu darba diena institūtā?
Skrienu dārzā. (Smejas.) Nē, nē, mums ļoti daudz projektu jāraksta. Bez tiem mēs vispār neizdzīvotu. Jo bāzes finansējums zinātnei Latvijā ir ļoti mazs salīdzinājumā ar mūsu kaimiņvalstīm. Un es nerunāju par Skandināviju, bet gan par Igauniju. Zinātne mums ir pabērna lomā. Tad vērtējam izmēģinājumus, ievācam informāciju, apstrādājam.
– Un ejat taču arī uz dārzu?
Protams, man ir vairāki tūkstoši sēklaudžu – vajag vērtēt, vai koks ir skaists, vai neslimo ar kraupi un citām slimībām, vai āboli ir garšīgi, skaisti, kad zied, kad ienākas augļi. Visi šie tūkstoši sēklaudžu man jāizvērtē un jāatlasa tas labākais. Nav divu vienādu sēklaudžu. No katras sēklas izaug citādāks koks. Bet ir vajadzīgi vairāki tūkstoši, lai dabūtu vienu šķirni. Protams, visi izaugs un ražos, bet tie augļi var būt visādi – sīki, rūgti un vēl nezin kādi.
– Cik cilvēku institūtā strādājat ar tiem tūkstošiem ābeļu?
Divi ar selekciju. Vēl divi ar šķirņu pārbaudi.
Saldi, sulīgi, bet ne strīpaini
– Vai ir kāda no senajām šķirnēm, kuru jums žēl, ka tā aizgājusi nebūtībā?
Mēs tagad cenšamies vecās latviešu šķirnes saglabāt. Institūta kolekcijā ir pilnīgi visas Latvijā iegūtās vecās šķirnes. Dažas meklējām ļoti ilgi, bet dabūjām. Visilgāk laikam šķirni ‘Gaiziņš’, kas cēlusies Iedzēnos. Tā bija ļoti reta, jo bija mazražīga un to maz stādīja. Bet gluži jau katru kociņu neglabājam, skatāmies, vai tam ir kaut kas labs. Latvijas šķirnes ir labas ar to, ka ir piemērotas vietējam klimatam. Daudzas gan nav izturīgas pret slimībām. Mums jākrusto ar kaut ko modernu, kas ir ļoti smuks un garšīgs un, galvenais, ilgi glabājas – tā ir īpašība, ko selekcijā gribam dabūt. Vecajām šķirnēm pamatā ir viena problēma – tās visas ienākas rudenī un slikti glabājas. Esam pārbaudījuši atsevišķas šķirnes, piemēram, ‘Ničnera Zemeņu’, kas ir no Bruknas muižas 18. gadsimta – ja to pareizi koptu, būtu ļoti laba šķirne. Kaut arī diezgan cimperlīga – patīk tikai Zemgales augsnes.
– Nav tā, ka ābelēm vispār labāk patīk Zemgales augsnes?
Tās jau visiem patīk. Tāpēc Zemgalē ir tik maz ābeļdārzu, jo visi audzē labību un rapsi.
– Kāds ābols garšo latvietim?
Mums no izstādes pirmie pazuda lielie, dzeltenie āboli ‘Atvasara’ – šķirne populāra arī Skandināvijā. Tie ir ļoti garšīgi, mīksti un maigi. Patīk rozīgi sarkani. Patīk saldi un obligāti sulīgi. Nav jābūt pliekani saldam, bet ar skābumiņu arī. Īsti nepatīk strīpaini āboli, tāpēc ka vecais ‘Rudens svītrainais’ jeb ‘Vidzemes Grāvenšteins’, kad pastāvēja, bija negaršīgs.
Veikals jau grib ļoti stingrus augļus, Latvijas pircējs – atkarībā no vecuma grupas: jauniešiem patīk arī stingrāki, bet ir vecuma grupa, kurai ir zobu laužamā kondīcija, tai tādi stingri vairs neliekas labi.
– Kādas ir galvenās kļūdas, ko pieļaujam savos ābeļdārzos?
Pirmā kļūda, ka jaunus kociņus nekopj. Ļauj ieaugt zālē. Jauns kociņš ir kā mazs bērns – to čubina, baro, sargā no slimībām. Ābele ir pieradināts koks. To nevar kā meženīti iestādīt, lai aug kā mežā. Mēs gribam, lai ir raža, tad ir jādod kaut kas pretī. Otrais – neizveido pareizi vainagu. Ir divas galējības – vai nu griež par traku, tā, ka aug un neražo, jo visus ziedus nogriež, vai arī aizlaiž, un tad izaug nestabils vainags, kas vējā var nolūzt. Vecos dārzos parasti veido, kā mēs to saucam, palmas – apakšu izzāģē un laiž tik uz augšu un augšu. Patiesībā vajag otrādi: ābele jāveido kā piramīda – augšā ir pavisam maz, apakšā daudz. Saule tiek klāt visiem zariem, āboliem ir labi, ābelei ir labi. Bez vajadzības nevajag griezt, jo tad veidojas milzīgs pieaugums.
– Ja ir maz vietas, kuru ābeli jūs ieteiktu iestādīt?
Ja ir vieta tikai vienam kokam, tad tas ir ‘Auksis’. Diezgan veca lietuviešu šķirne. Ļoti garšīgi, viegli audzējami. Vienīgā problēma – tikko kā gatavs, tā birst. Ja grib šķirni, kam nav kraupja, tad vajadzētu vai nu ‘Gitu’, vai ‘Daci’.
Ja gribas kaut ko saldu, agru vasarā, tad tā ir ‘Konfetnoje’. Ziemas ābolus tikai tad, ja ir, kur glabāt. Šķirne, uz kuru var paļauties, ir ‘Antej’. Man mīļākā ir ‘Zarja Alatau’ – dzeltens, garšīgs ābols, tikai jāretina, jo koks ir audzelīgs.
Ābele jākopj ar prātu
– Kura garšas ziņā ir jūsu pati mīļākā šķirne?
To grūti pateikt – nekad nevar teikt, ka viena ir garšīga, otra ne. No jaunajām noteikti rudens–agras ziemas ‘Dace’ un rudens ‘Gita’. No ziemas čehu šķirne ‘Bohēmija’– apbrīnojami skaisti, garšīgi āboli, taču grūti kopjams koks.
– Kāds ir viegli kopjams vainags?
Nav zaru ne par daudz, ne par maz. Nav pliku posmu. Nav arī par biezu.
– Jums te ir vairāk nekā tūkstotis šķirņu, bet tas ejošais ir tāds pavisam šaurs šķirņu loks.
Tirgū nebūs vairāk par piecām šķirnēm. Es smejos – sarkanie, dzeltenie, strīpainie un zaļie, jo kasieres tos citādi neatšķir. Lai gan Eiropas standarts obligāti pieprasa norādīt arī šķirnes nosaukumu.
– Bet veikalos jau galvenokārt ievestie āboli.
Jau gadiem veikalos ir Latvijas āboli. Vienīgā problēma, ka nespējam visam gadam pieražot. Lai tirgotu visu gadu, vajag dzesētavas, bet tādu pie mums ir maz. Augustā, kad veikalos varētu tirgot Latvijas ābolus, to nav vispār. Kāpēc? Tāpēc, ka nevar uzglabāt.
– Jums ir kādi ieteikumi, kā labāk uzglabāt ābolus?
Temperatūra nedrīkst būt augstāka par četriem grādiem. Mēs, piemēram, laistām grīdu, lai būtu atbilstošs mitrums. Ko nedrīkst darīt – nedrīkst blakus likt to, kas stipri smaržo. Arī dārzeņus ne. Ir jau dārzkopjiem pat tāds termins – kartupeļu pagraba garša.
– Jūsu dārzā jaunajām šķirnēm āboli ir neticami skaisti. Atgādina sniegbaltītes pasakā minēto.
Ja nav kraupja, tad āboli veidojas skaisti. Vairāk uz ziemeļiem āboli ir košāki, jo ir lielākas diennakts temperatūras atšķirības. Tas veido to sarkano krāsu. Latvijā nevar, piemēram, dabūt zaļus ābolus. Diennakts temperatūru svārstību dēļ tie kļūst dzelteni.
Ābeles ir mērenā klimata augs. Ja tās iestādīs tropos, augs, bet neziedēs. Tām vajag ziemu. Tropos ir apelsīni un banāni, mums ir āboli.
– Vai Latvijā būtiski atšķiras, kā ābeles aug Zemgalē, Latgalē?
Būtiski. Mums, piemēram, ar Pūri ir divu nedēļu starpība augļu ienākšanās ziņā. Tas ir tikai pusotru stundu uz ziemeļiem. Latgalē iznāk ļoti skaisti augļi ar ļoti nelielu kraupi, bet ir ziemcietības problēmas. Tur čehu ‘Bohēmiju’ ir riskanti stādīt. Principā jāskatās pat ne pa novadiem, bet pa dārzu vietām. Ir viens dārzs pie Smiltenes, pašos Latvijas ziemeļos, un tur aug čehu šķirnes, brīnišķīgi ražo, jo ir ideāla dārza vieta. Labs mikroklimats un, protams, labi kopēji.
Ābele jākopj ar prātu, bet pavisam nekopt nevar. Par daudz kopj, ja ļoti stipri mēslo, visu aprok, daudz griež. Taču nevar arī nemaz nemēslot. Mēs aiznesam ar augļiem no dārza barības vielas, kaut kas tām ābelēm jādod vietā. Mēs, piemēram, atstājam sasmalcinātus nogrieztos zarus. Zari jāizņem vasarā – tad tie neataug. Ja veci koki, tad var arī ziemā kopt, bet ar jauniem nevajag trakot.
Lielākā problēma ābelēm ir kraupis, vēzis, ar ko parasti vairāk slimo, ja ir apsalušas, nīkulīgas. Nav šķirnes, kas neslimotu ar vēzi. Bet ir šķirnes, kas ar to slimo mazāk. Tāpēc joprojām ir tik daudz ‘Sīpoliņu’.
– Cik ilgi ābele var augt?
Līdz simts gadiem mierīgi. Latvijā ir vēl daudz dārzu, kas veidoti pagājušā gadsimta 30. gados. Tie joprojām ir labi, ja ir kopti.
Teksts un foto: Kristīne Sēnele
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.
Reklāma