TURPINĀJUMS: Žurnālista Gaita Grūtupa gadu mijas tviterkonvojs uz Ukrainu

• KRIEVIJAS ARMIJAS apšaudītā evakuācijas vilciena vagons.

Turpinājums. Sākums 11. janvāra numurā

Vecgada beidzamajā dienā, atrodoties Kijivā Neatkarības laukumā jeb Maidanā, uzmanību piesaistīja apskatei izliktā sašautā Krievijas armijas bruņutehnika – apvidus auto, bruņumašīnas, arī kāds tanks. 2023. gada februārī, atzīmējot gadu, kopš Ukraina cīnās ar Krievijas okupantiem, līdzīgas sašautās tehnikas “izstādes” bija arī Latvijā (Rīgā, Kronvalda parkā), Lietuvā, Igaunijā un Polijā. Lasīju, ka Vācijā, Berlīnē, tāds “izstādes” piedāvājums netika pieņemts. Neesot ētiski demonstrēt kaujas mašīnas, kurās, iespējams, ir deguši cilvēki. Tiesa, lielākais apskates objekts Kijivas Maidana ekspozīcijā bija nevis bruņumašīna vai tanks, bet gan ložu sacaurumots pasažieru dzelzceļa vagons. Ar to Krievijas uzbrukuma sākumā Ukrainas aizstāvji evakuēja civiliedzīvotājus, un acīmredzot pa to bija šāvuši kara noziedznieki, kas pārstāv Krievijas armiju. Pie stenda, kas novietots blakus vagonam, bija pienākusi kāda mamma ar meitiņu skolnieci. Viņa skaļi lasīja lasīja stendā paskaidroto.

Kijivas funikulieris kalpo jau vairāk nekā 100 gadu

No Maidana laukuma mans ceļabiedrs Zigmārs Ziemelis kā Kijivas zinātājs un arī fizikas skolotājs aicināja aiziet līdz funikulierim, ko varētu saukt arī par gravitācijas tramvaju ar elektrodzinēju. Kijiva ir ļoti pauguraina, vietām ieliņu slīpums lika saprast, ka bez stiprām rokas bremzēm nekādi nenoparkosies. Tāpēc vēl Krievijas impērijas laikos 1905. gadā Kijivā pēc Šveices parauga tapa funikulieris, kura mērķis ir pārvietot pilsētniekus no vecpilsētas augšējās daļas uz apakšējo. Funikuliera trases garums ir 222 metri, ātrums – divi metri sekundē, augstuma starpība starp augšējo un apakšējo staciju – 75 metri. Jāpiezīmē, ka tagadējais funikuliera vagons bija ražots Ļvivas autobusu rūpnīcā (LAZ) un maķenīt atgādināja autobusus, kas pirms gadiem piecdesmit bija bieži sastopami Latvijā. Brauciena biļetes cena tāda pati kā metro – apmēram divdesmit centu. Pasažieru netrūka, taču tie neizskatījās pēc tūristiem.

Atgādinājums par “Azov”

2023. gadu noslēdzošajā 31. decembra pēcpusdienā Kijivā gaisa trauksmes nebija. Civilizētajā pasaulē tomēr taisījās svinēt 2024. gada pienākšanu. Varbūt kaut kāda gadu mijas noskaņa bija arī Krievijas armijā tiem, kuri pavēlēja spiest un spieda raķešu vai dronu palaišanas iekārtu pogas un citkārt bija apšaudījuši Ukrainas galvaspilsētu?

Zigmārs pievērsa manu uzmanību maza izmēra sienas zīmējumam. Tas bija svarīgs atgādinājums par Ukrainas bruņoto spēku īpašās vienības “Azov” kaujiniekiem, kuri krita gūstā, aizstāvot aplenkto Mariupoli. Pēc tīmeklī publicētā var secināt, ka 2022. gada maijā gūstā krita ap pieciem simtiem “Azov” karavīru, to skaitā arī smagi ievainotie. 2022. gada septembrī “Azov” komandieri kopā ar 125 ukraiņu karavīriem tika atbrīvoti gūstekņu apmaiņā, kurā iesaistījās arī Turcija un Saūda Arābija. Pēc vienošanās ar okupantiem pieciem “Azov” komandieriem līdz kara beigām bija jāpaliek piespiedu nometinājumā Turcijā. Tomēr 2023. gada jūlijā Turcija, ignorējot putinistiem doto solījumu, šos piecus komandierus atdeva Ukrainai.

Janvāra vidū Latvijas Radio korespondente Ukrainā Indra Sprance publicēja interviju ar “azovieša” sievu Annu Lobovu, kuras vīrs ir viens no sagūstītajiem Mariupoles aizstāvjiem. Tika aktualizēts, ka jau divdesmit mēnešus sievai par vīru nav ziņu. Pirms piecām dienām ziņu aģentūra LETA publicēja, ka Krievijā vai Ukrainas okupētajā teritorijā atrodas ap astoņiem tūkstošiem sagūstīto Ukrainas karavīru, kā arī civiliedzīvotāji. Vēl ap desmit tūkstoši skaitās bezvēsts pazudušie.

• KIJIVAS FUNIKULIERIS – publicitātes foto, iespējams, bildēts vēl pirms pilna mēroga uzbrukuma Ukrainai. Lai neizskatītos aizdomīgi, apdraudētos objektus fotografējām pēc iespējas mazāk.
  PUBLICITĀTES FOTO

Izkāpjot no funikuliera un tad vēl nobraucot pazemē metro, drīz nokļuvām pie centrālās dzelzceļa stacijas. Tur par galvaspilsētas apšaudēm atgādināja pamesta divdesmit trīsdesmit stāvu augstceltne ar izsistiem logiem. Augstceltne atradās apmēram kilometra attālumā no stacijas laukuma. “Aklie” logi pēcpusdienas saulē izskatījās baigi. Radās doma šo ēku nobildēt. Bet tieši tajā brīdī garām gāja kāda vecāka sieviete. Redzēdama mūsu nodomu, viņa asi iebilda. “Es tur dzīvoju, un es nevēlos, ka šo vietu fotogrāfē. Kas jūs tādi esat?!” jautāja kundze. Kaut arī mēģinājām skaidrot, ka esam Ukrainai labvēlīgi voluntieri, tas nepalīdzēja. Sieviete palika pie sava. Viņasprāt, fotogrāfijas var izmantot Krievijas armija, lai atkal veiktu teroristiskas pilsētas apšaudes. Tādējādi no tās vietas bildes ne man, ne Zigmāram nav. Protams, tā tik vēl trūka, lai pēc nervozās kundzes ierosinājuma stacijā mūs aizturētu patruļa. Tad nāktos skaidroties un visdrīzāk es nokavētu Dņipro vilcienu.

Vilcienā Kijiva–Dņipro

Tālāk vienatnē devos uz Kamjanskas pilsētu, kas atrodas četrsimt kilometru uz austrumiem un apmēram piecdesmit kilometru no Dņipro. Mans mērķis bija apciemot pensionāri Olgu, kādas “Zemgales Ziņu” lasītājas ilggadēju draudzeni. Gribēju saprast, kā šajos apstākļos viņai var palīdzēt. Janvāra sākumā vizītē Baltijas valstīs Ukrainas prezidents Volodomirs Zelenskis runāja par to, ka viņa valstī ir 12 miljoni pensionāru – katrs ceturtais iedzīvotājs. Krievijas uzbrukumam sākoties, tieši starp pensionāriem bija maz kara bēgļu. Viņi centās palikt tur, kur visu mūžu dzīvojuši. Cīnoties ar okupantu, Ukrainas valsts nevar atstāt novārtā šos vecos cilvēkus, kuriem bieži vien pensija ir vienīgais iztikas līdzeklis.

Ceļš uz Ukrainas austrumiem Dienvidkorejā ražotajā gaišajā un siltajā ātrvilcienā gāja raiti. Neviļus ieskatījos viedtelefonā, kur auto ceļvedis “Waze” ziņoja, ka braucējs gandrīz vai nemitīgi ievērojami pārkāpj ātrumu. Tādējādi varēja saprast, ka turpat paralēli dzelzceļam cauri ciemiem un pilsētām uz Dņipro un Kamjansku gāja autoceļš. Vismaz divas reizes sešu stundu brauciena laikā cauri vagonam kā tāda lidmašīnas stjuarte izgāja apkopēja, kas savāca no pasažieriem atkritumus. Atsevišķs pavadonis vairākas reizes stūma cauri vagonam našķus, ko pasažieri arī pirka. Latvijā tāds serviss varbūt būs “Rail Baltic” vilcienos? Jā, kur gan palikuši 90. gadu saldējuma un arī avīžu pārdevēji elektrovilcienos Rīga–Jelgava? Iet laiks, un mainās paradumi. Avīžu vietā pasažieriem rokās mobilie telefoni, kur izlasāmajām ziņām ir lielāks pienākšanas ātrums. Tiesa, par to dziļumu un aktualitāti var strīdēties. Gribot negribot dzirdēju, ko teica kundze, kas pa telefonu runāja krieviski. Tās bija laipnas sarunas ar tuviniekiem. Neviļus nāca atmiņā Baltinavas amatierteātra seriāls par Ontonu un Anni (pazīstams arī kā “Latgola.lv”), kam bērni Rīgā un svētkos viņi brauc uz savu dzimto pusi.

Savukārt blakus krēslos vagona pretējā pusē labā noskaņojumā brauca divi karavīri. Uzšuves uz rokas liecināja, ka viņi ir atmīnētāji. Sarunājās ukrainiski, bet tik daudz sapratu, ka sen nav bijuši mājās, un sakarā ar to mājiniekiem tika doti beidzamie attālinātie norādījumi. Arī bezbēdīgi jokots: “Mammu, tu zini, ka man negaršo karsts šņabis!” Pa telefonu tika runāts arī par finansēm. Kas ko kuram aizdevis. Atkal varēju secināt, ka latviešiem ir cita mentalitāte. Mēs tādas personīgas lietas skaļi neapspriežam vai pat vispār par to nerunājam.

Līdzīgi kā daudzviet modernos tālsatiksmes līdzekļos, arī šī vilciena vagonā labi redzamā vietā pie griestiem bija piestiprināts tāds kā televizora ekrāns, kur vienā laidā, vairākas reizes atkārtojoties, tika laisti rullīši ar Ukrainas dzelzceļa informāciju. Tā tika reklamēta jaunā dzelzceļa līnija Ukrainas rietumos no Ivanofrankivskas (Jelgavas sadraudzības pilsēta) uz Varšavu (līnija iet caur Jelgavas novada pašvaldības partnerpilsētu Rava- Rusku). Nākamajā sižetā dzelzceļnieku formās tērpti vingrotāji rādīja, kā, ērtajā krēslā sēžot, vajadzētu izstaipīties un grozīt kaklu, lai nenosprostostu asinsriti. Tad multiplikācijas filmas varoņi – tikko izšķīlušies bruņurupucēni – bērniem saprotamā veidā rādīja, kā būtu jāievēro ielu satiksmes noteikumi. Bet te piepeši uz ekrāna parādījās strīpaina bumbiņa – bērnu rotaļlieta, kurā bija ievietots kaut kāds dzelzs mehānisms. Pirmās reizes noskatījos un vēl neattapos. Bet tad beidzot sapratu, ka cilvēki tiek mācīti, ka jāuzmanās no bērnu rotaļlietām, kas patiesībā ir mīnas. Nav viegli vilcienā uzsākt sarunu ar blakussēdētāju, bet tajā brīdī es nevarēju klusēt. Jautāju blakus sēdošajam karavīram no atmīnēšanas vienības, vai tiešām Ukrainas zemē ir tādas mīnas, kas izskatās kā bērnu rotaļlietas. Vīrs formā ar uzšuvi uz kreisā pleca “mines” man atbildēja – jā. Viņa pieredzē esot bijuši divi gadījumi, kad sašautā “rotaļlieta” sprāgusi. Norunājām visu atlikušo ceļu – kādu stundu. Protams, neprasīju abiem līdzbraucējiem vārdus (neteicu arī viņiem, ka esmu žurnālists).

Domāju, ka es neizpaužu nekādus kara noslēpumus, ja izstāstu to, ko vīri man teica. Viņi abi brauca īslaicīgā atvaļinājumā, un viņu pastāvīgā dienesta vieta ir kaut kur Ukrainas atbrīvotajā teritorijā, kas kādu laiku ir bijusi Krievijas armijas okupēta. Vīrs teica, ka par sapieri strādā divdesmit mēnešus. Runāja par to, ka sapierim ir jābūt možam, tādam, kas ir labi atpūties. Atļautais darbalaiks diennaktī ir tikai četras stundas. Darba ļoti daudz. Tā pietiks vēl gadiem. Atmīnēšanu veic gan Ukrainas bruņotie spēki, gan arī specializētas ārzemju firmas. Kājnieku mīnas atrast ir ļoti sarežģīti. Vēl viņa stāstā bija apmēram tādi teikumi: “Ja vien iespējams, mīnas uzspridzinām. Mans priekšnieks saka – ne tu to mīnu uzliki, ne tu to vari noņemt”; “Man arī tagad ir kājās krosenes. Tas tādēļ, ja mīna sprāgst, lai tā norauj tikai pēdu. Ja kājās būs zābaks, tad noraus kāju augstāk – kur beidzas zābaka stulms”; “Ja sapieris ir saspridzinājies, tad viņam klāt nedrīkst iet. Vispirms viņš ir jānovelk no bīstamās vietas”; “Kādi sapiera darbā ir plusi? Laba alga, bet sieva katru dienu lūdz Dievu.”

Mazu brīdi pēc pulksten 21, kad Kamjanskas stacijā pienāca vilciens, autobusi vairs nekursēja, un neatlika nekas cits, kā tālāk uz naktsmājām braukt ar taksi. Jāuzteic, ka ukraiņi ir ļoti laipni. Vēl vilciens gāja pilnā gaitā, kad man jau pa telefonu par draudzīgu cenu bija pasūtīts taksis, kas ir diezgan svarīgs transporta līdzeklis mazās pilsētās. Pēc Ukrainas mērogiem mazā Kamjanskas pilsēta bija nedaudz lielāka par Daugavpili.

• BRĪVĪBU sagūstītajiem “Azov” kaujiniekiem.

Turpinājums sekos

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”. #SIF_MAF2023