Hovavarti – ar raksturu un savas sētas svētuma apziņu

Hovavartu šķirnes suņus, kuri vēsturē pirmoreiz pieminēti vācu zemēs jau pirms 800 gadiem, pie mums joprojām bieži jauc ar zeltainajiem retrīveriem. Kaut arī pēc pirmā acu uzmetiena saskatāma līdzība, augumu aprises un izmēri, rakstura iezīmes, spējas mācīties un veselības rādītāji abām šķirnēm tomēr ļoti atšķiras. Turklāt hovavarti mēdz būt veselu trīs dažādu krāsojumu – blondi, melni un melni ar gaišbrūnu. Vēsturē šīs šķirnes gandrīz izzušana pieminēta pat divas reizes, taču, pateicoties entuziastiem, šie suņi joprojām pastāv un 1964. gadā Vācijā ir oficiāli ierindoti darba suņu kategorijā.

Gada pirmos divus mēnešus veseli desmit hovavarti mita arī tepat Dalbes pusē, psiholoģes, komunikāciju treneres un lektores Ievas Vaines mājās meža vidū – kucīte Arielle un viņas 4. janvārī dzimušie deviņi mazie hovavartiņi. Piedzimstot kucēni svēra katrs aptuveni 500 gramu, taču nu jau, uz marta vidus pusi, ir vairāk nekā desmit kilogramus smagi, kā arī seši jau devušies prom no Dalbes pie saviem saimniekiem gan Latvijā, gan Igaunijā.

Hovavartu šķirnes nosaukums no vācu valodas tieši tulkojas kā “pagalma vērotājs” vai “saimniecības uzraugs”, no vidusaugšvācu vārdiem “hova” – sēta, ferma un “wart” – sargs, uzraugs. Hovavarts pirmo reizi pieminēts tālajā 1210. gadā, kad vācu pils Ordensriterburgas augstmaņa dēlu izglāba viens no pils “hofvartas” suņiem, kurš, pats esot traumēts, tomēr spējis aizvilkt ievainoto bērnu uz vienu no apkārtnes pilīm. 1473. gadā hovavartus jau var atrast piecu vācu cildenāko suņu šķirņu sarakstā ar raksturojumu “ideāls izsekošanas suns visu veidu noziedznieku notveršanai”.