Iespējams, pasaule ir “piecas minūtes pirms divpadsmitiem”

Gadu mijas ceļojums uz Ukrainu

Turpinājums. Sākums 11. janvāra numurā

“Braucam prātīgi, neskrienam, sevišķi tajos divsimt kilometros pirms Ukrainas robežas, kas nav pa bāņiem. Nav ko mašīnas baigi dzīt pa Poliju, lai tās labāk skrien pa Ukrainu,” tādi bija ceļavārdi, ko pirms izbraukšanas no Rīgas 124. tviterkonvojam teica tā izveidotājs un aizvien vadītājs Reinis Pozņaks. Viņš vēl piebilda, ka uzdevums ir visiem atbraukt atpakaļ. “Ja ir nogurums, apstājieties ceļa malā un atpūtieties. Nekādus varoņdarbus darīt nevajag,” norādīja Reinis. Tagad jau var secināt, ka 124. tviterkonvojs aizgāja gludi – bez tehniskām ķibelēm un arī citiem kavēkļiem. Arī laikapstākļi bija braucienam piemēroti – brīžiem lija, bet redzamība laba, un asfalts neslīdēja.

Atpakaļceļā no Ukrainas Polijā 124. tviterkovoja vīri palīdzēja ārstam mikroķirurgam, izcilam Ukrainas atbalstītājam Olafam Libermanim, kurš Ukrainā strādā jau kopš 2022. gada marta. 2023. gada decembra beigās viņš bija braucis ar mikroautobusu no Ukrainas uz Latviju. Ceļā Polijā busiņam saplīsis motors. “Pietiek padzīvot dažas dienas ārzemēs, lai saprastu, ka latvieši tomēr ir normāli džeki. Paldies, ka izvilkāt no Polijas nekurienes. Un par jauno gadu – varbūt pat ne laimīgu, bet tādu ciešamu!” 124. tviterkonvoja čatā stundu pirms jaunā gada iestāšanās ierakstīja Olafs Libermanis.

Polija vairs nav nekuriene

Par “Polijas nekurieni”… Tādas latviešu apziņā vēl varētu būt daudz. 90. gados laupītāju dēļ Polijā uz ceļiem drošāk bija neapstāties. Kāda tur vēl Polijas iepazīšana? Taču tagad, kad jau pasen Polija ir tikusi galā ar to laiku kriminālajām problēmām, tā kļūst tuvāka un pazīstamāka. Tu, piemēram, brauc cauri Augustovas mežiem un domā par latviešu brāļu kapiem no Pirmā pasaules kara. Kaut kur šeit tiem ir jābūt. Interneta Vikipēdijā lasāms, ka Polijā, Austrumprūsijā bija lielākie latviešu karavīru zaudējumi Pirmajā pasaules karā (tiek lēsti ap 25 tūkstošiem vīru). Latvija tolaik bija Krievijas impērijas daļa, un vēl pirms latviešu strēlnieku pulku dibināšanas latvieši kā zemessargi bija iesaistīti kaujās pret ķeizariskās Vācijas karaspēku. Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks Juris Ciganovs teic, ka dati par Austrumprūsijā kritušajiem latviešu zemessargiem ir diezgan aptuveni. Latviešu karavīriem pieminekļu tur neesot, un neviens tur kritušos latviešus neesot skaitījis. Vēsturnieks Andris Tomašūns atceras, ka deviņdesmito sākumā kopā ar Spīdolas ģimnāzijas audzēkņiem devās trīs ekspedīcijās uz latviešu zemessargu Pirmā pasaules kara cīņu vietām Polijā un Lietuvā, bija sazinājies ar kolēģiem Varšavā un arī kādu vēstures skolotāju Augustovā. Andris Tomašūns spriež, ka kritušo latviešu tur ir ievērojami mazāk. Tiesa, latviešu karavīru apbedījumus atrast bijis neiespējami, uz kopiņas vācu valodā rakstīts – Nezināms krievs.

No vēstures zināms arī tas, ka pie Mazūrijas ezeriem, tātad Polijā, 1915. gadā, būdams Krievijas armijā, vācu gūstā krita vēlākais Latvijas armijas komandieris Jānis Balodis, kas 1919. gadā nomainīja pārpratuma kaujā pie Airītēm kritušo Latvijas armijas pirmo komandieri Oskaru Kalpaku.

Nokļūdies un paliec viens

124. tviterkonvojs pēc kopīgās uzpildīšanās degvielas uzpildes stacijā Polijas–Baltkrievijas pierobežā, Lomžā, ap vieniem naktī pēc Polijas laika sadalījās. Šķiet, vairākums brauca katrs pats par sevi. Ap pulksten trijiem arī mans acu kontakts ar “mājas busu” vienā mirklī Varšavas pievārtē izjuka. Busiņš nogriezās no viadukta Ļubļinas virzienā, bet es nokļūdījos un aizbraucu kaut kur taisni. Tviterkonvojos nostādne ir tāda, ka visiem jācenšas braukt pa vienu ceļu. Tad ir vieglāk vienam otram sniegt palīdzību. Veiksmīgā kārtā šoreiz visiem ceļš ritēja gludi. Visās automašīnās bija “vāze” – globālās pozicionēšanās sistēmas ceļvedis. Pēc stundām piecām kā sarunājuši sabraucām kopā benzīntankā pie Ļubļinas, kur līdz septiņiem rītā bija ieplānota miega pauze. Citam tā iznāca stundu, ātrākajiem varbūt pat trīs stundu gara. Beidzamos divsimt kilometrus līdz Ukrainas robežai gan turējāmies cieši kopā.

Pazemotie ukraiņu šoferi gaidīja

Ukrainas pierobeža Polijā ir visai blīvi apdzīvota – viens ciematiņš sākas, otrs beidzas. Uz ceļiem diezgan dzīva kustība. Kad līdz robežai bija palikuši kilometri divdesmit, atkal kopīgi sapildījām degvielu. Tāda ir tviterkonvoja tradīcija, ka mašīnas ukraiņiem tiek atdotas uzpildītas. Kad izbraucām no degvielas uzpildes stacijas, robežas tuvošanos varēja just pēc ceļa malā nobraukto ukraiņu smago automašīnu kolonnām. Tādas stiepās kilometru desmit kopgarumā. Sākumā mēģināju saskaitīt, cik to iestrēgušo auto ir, taču drīz skaits sajuka – pārāk daudz. Vēlāk interneta portālos atradu skaitli 1640 (kravas automašīnas). Te gan bija domāti visi četri Ukrainas–Polijas robežpunkti.

Poļu kravas pārvadātāju protesti bija sākušies vēl novembra beigās. Saprotams, tīri tehniski nav vienkārši Eiropas Savienībā uzņemt lielo Ukrainu. Un, pirmkārt, aktualizējas transporta un komunikāciju problēmas. Tomēr stāvošo ukraiņu kravas automašīnu kolonnas izskatījās kā nepelnīts Ukrainas pazemojums, kas nodara lielu skādi valsts ekonomikai. Turklāt šie zaudējumi tiek nodarīti it kā pat demokrātiskā ceļā – kādai Polijas iedzīvotāju grupai ir ļauts izpaust savu viedokli. Sekojot ziņām, šķiet, kaut kādi risinājumi šajā virzienā notiek. Tomēr es gribētu savām acīm redzēt, ka Ukrainas-Polijas robeža ir tīra. Pēc nedēļas, kā autobusa Ļviva–Ļubļina pasažierim mājup braucot, šķita, ka vēl nekas nebija mainījies. Rava-Ruskas mērs Ivans Ivanusa tad man jau bija paskaidrojis, ka Polijā Ukrainas robežu bloķē tie “pelēkās zonas” pārvadātāji, kas ir bijuši saistīti ar pārvadājumiem uz Krieviju un Baltkrieviju un kas, sākoties Krievijas uzbrukumam Ukrainai, ir zaudējuši darbu. Pie poļu kravas automašīnām, kas bloķē robežas “pudeles kaklu”, dežurējot nolīgti cilvēki. Ukraiņiem neesot skaidrs, kur tad ir tie protestētāji, ar kuriem “vest” sarunas. Beidzamās ziņas – risinājums ir sācies.

Trešais benzīntanks labajā pusē – tā bija vēl Rīgā norunātā satikšanās vieta pēc Polijas–Ukrainas robežas šķērsošanas pie Rava-Ruskas. Tur tad arī automašīnas gaidīja to saņēmēji. Aizmugurē jau bija palikusi pāris metru platumā uzartā Ukrainas–Polijas robežjosla, muitas un robežsargu kantori, kur pēc rindā stāvēšanas dokumentos tika salikti vēl trīs zīmodziņi. Zināmā mērā Rava-Ruskas robežpunkts atgādināja Lietuvas–Polijas un pat Lietuvas–Latvijas robežu 90. gadu sākumā. Tolaik, piemēram, vērienīgi tika izbūvēts Meitenes robežkontroles punkts, kas nu jau desmitiem gadu stāv lielākoties neizmantots.

Rava-Ruskas robežpunktam pieejošā ceļa pretējā pusē stāvēja arī rinda autobusu un smago kravas automašīnu. Vieglās automašīnas un starp tām daži ārzemnieki. Starp kravas automašīnām gan neviena ārzemnieka, tikai ukraiņi. Taču “Latlines”, “Ecolines”, “Flixbus” autobusi tur bija gan. Krievijas raķešu un dronu apšaudes to nav ietekmējušas.

Automašīnu nodošana ukraiņiem ritēja uz bezbēdīgas nots. Lai kādi tika nosaukti mašīnu jauno māju adresāti (Bahmutas virziens, Hersona), izskatījās, ka auto saņemšana ukraiņu vīriem darīja prieku. Ukrainas medijos pieejamā informācija liecina, ka 2023. gadā Ukrainas autoparku papildinājuši 214 tūkstoši lietoto vieglo automašīnu, kas ir par 45% mazāk nekā 2022. gadā. Par jaunām automašīnām, kuru pārdošana Latvijā pērn pieauga, ar Ukrainu man nav salīdzinājuma. Var piebilst, ka Ukrainas kopprodukts 2023. gadā, salīdzinot ar gadu iepriekš, palielinājās. Taču tas nebūt nenozīmē, ka kara apstākļos cilvēkiem Ukrainā ir augusi pirktspēja un labklājība.

Prieka brīdī degvielas uzpildes stacijā galdā (to aizstāja auto motora vāks) tika celts speķis un arī pildītas glāzes. Pirms tās tukšot, atklājās, ka tviterkonvojā septīto reizi braucošais Zigmārs Ziemelis un arī es ar alkoholu paliekam stingri uz “jūs”. Pēc precizējošas telefonsarunas ar tviterkonvoja vadību Rīgā sanāca tā, ka viena no, šķiet, desmit tviterkonvoja automašīnām (turklāt tieši tā, ko līdz robežai biju stūrējis es ar saviem radiem), ir jānogādā tālāk – uz Kijivu. Svarīgajā sarunā Zigmāram bija jautāts, vai viņš varētu aizvest vienu auto sešdesmit kilometrus dziļāk Ukrainā – līdz Ļvivai. Zigmārs tad bija pajokojis: “Varu braukt kaut līdz Kijivai!” (Tas būtu piecsimt kilometru no Rava-Ruskas.) “Tad brauc līdz Kijivai! Tas būs vēl labāk nekā līdz Ļvivai.” Rīgā joku ņēma par pilnu.

Es pieteicos Zigmāram palīgos, un viņš tam piekrita. Vienam nostūrēt pusotru tūkstoti kilometru nebūtu prātīgi. Zigmāru Ziemeli kā krietnu un zinātkāru vīru pazinu no 38. tviterkonvoja 2022. gada jūlijā. Toreiz viņš, Rava-Ruskā atdevis ukraiņiem atstūrēto auto, vienatnē devās izziņas braucienā uz Kijivu. Zigmāra fotogrāfija ar masu kapiem Kijivas priekšpilsētā Irpeņā vēlāk tika publicēta “Zemgales Ziņās”. Zigmārs ir skolotājs, māca jauniešiem fiziku. 214. tviterkonvojam viņš pievienojās lielā mērā tāpēc, ka šoreiz brauciens iekrita skolēnu brīvdienās.

Palīgā nāk mildronāts

Savukārt es tajā brīdī, kad noskaidrojās mans tālākais ceļš uz Kijivu, domās sirsnīgi pateicos krusttēva mazmeitai Aijai un viņas cienīgajam Ojāram, kas man bija palīdzējuši nobraukt pusceļu līdz Lomžai. Jutos diezgan možs, lai dotos tālāk. Bet Zigmārs bija braucis visu ceļu no Rīgas – vairāk nekā deviņsimt kilometru. Saprātīgi būtu Rava-Ruskā, kas ir Jelgavas novada pašvaldības partnere, apstāties, nomazgāties, varbūt pat pagulēt un tikai tad braukt tālāk. Taču bija noteikti jāņem vērā tas, ka Ukrainā ir karastāvoklis un tātad arī komandantstunda, kas sākas pulksten 24 (pirms pusgada tā sākās pulksten 23) un ilgst līdz pieciem rītā. Šajā laikā drīkst braukt pa starppilsētu autoceļiem, bet pilsētās iekšā gan ne. Ja mēs ar Zigmāru no Rava-Ruskas izbrauktu pēc atpūtas, tad Kijivā būtu naktī un mūs pie pilsētas robežas apturētu.

“Es tagad negribu gulēt,” teica Zigmārs. Šķiet, ka tāda sajūta bija arī man. Lai būtu možāki, abi ar Zigmāru ieņēmām pa līdzpaņemtajai tabletei mildronāta. Tobrīd vēl nezinājām, ka Latvijas Organiskās sintēzes institūtā radītais mildronāts kā bezrecepšu medikaments ir nopērkams arī Ukrainas aptiekās. Zināms, ka pēc lielas slodzes, atjaunojot spēkus, noder arī zīdaiņu pārtika. Labāk gan lietot tad, kad var atļauties iet gulēt. Turpretī mildronāts atvirza tālāk domu par gulētiešanu. Tas tagad ir personīgi pārbaudīts.

Tālākā ceļa pirmajā posmā starp Rava-Rusku un Ļvivu izbraucām cauri Cēsu sadraudzības pilsētai Žokvai. Abas ir apmēram līdzīgas pēc iedzīvotāju skaita. Uzmetām aci Polijas karaļa Jana III Sobeska rezidencei. Šī Žokvas pils tiešām atgādināja Cēsis. Tikai cilvēku ielās redzēja maz. Tālāk Ļivas nomale, tad, saulei slīdot jau zemāk, Rivnes apgabals. Uz autostrādes automašīnu bija pamaz. Likās, ka tikpat daudz, cik automašīnu pa ceļiem Polijā brauc naktī, Ukrainā brauc dienā. Autostrādes malā mazāk nekā Latvijā degvielas uzpildes staciju. Piestājām pie vienas Rivnes apgabalā. Viss tīrs un kārtīgs. Degvielu gan nepildījām – tviterkonvoja auto tērēja gāzi, līdz lūpai pielieto benzīnu atstājot neskartu. Benzīntankā bija piestājusi arī pavisam neliela ukraiņu automašīna “Tavrija”, zaporožeca pēctece, ko Ukrainā ražoja laikā no 1999. līdz 2004. gadam. Internetā var atrast, ka pašlaik “Tavrijas” vidējā cena Ukrainā ir ap tūkstoš ASV dolāru. Atsauksmēs minēts, ka auto piemērots lietpratējiem, kas paši prot notīrīt sveces un veikt sīkus remontus. Tā kā Ukrainā auto nav īpaši jāgatavo ikgadējai tehniskajai apskatei (tādas Ukrainā sola ieviest pēc kara), varēja novērot, ka tur vēl ievērojamā skaitā un sevišķi laukos brauc arī ar pavecākiem auto.

Turpinājums sekos

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas” #SIF_MAF2023