Iespējams, pasaule ir “piecas minūtes pirms divpadsmitiem”

• PĒDĒJĀ VECGADA DIENĀ Kijivas metro uzstājās grupa jauniešu, kas, šķiet, nebija profesionāli mākslinieki. Caur tautas dziesmām, dejām un jokiem viņi vēlēja laimīgu jauno gadu.
  FOTO: GAITIS GRŪTUPS

Gadu mijas ceļojums uz Ukrainu

Turpinājums. Sākums 11. janvāra numurā

Pusotru stundu pirms komandantstundas 30. decembra vakarā kopā ar tviterkonvoja kolēģi un skolotāju Zigmāru Ziemeli iestūrējām Kijivā. Ukrainas galvaspilsēta lika sevi manīt ar plašo Beresteiskas prospektu, kura malās slējās kādu divdesmit stāvu dzīvojamās mājas ar gaišiem logiem. Auto straume virzījās ar ātrumu ap 80 kilometriem stundā, kaut atļautais ir 60 kilometri. Nevienas gājēju pārejas (tās kopā ar metrostacijām atradās pazemē) un neviena agresīva braucēja. Šķiet, ka tā varēja diezgan droši aizjoņot līdz pilsētas centram, kur sākās šķērsielu un luksoforu labirinti.

Kijivā nemanīja Ziemassvētku un gadu mijas svētku rotājumus. Karastāvokļa apstākļos kalendāra agrākie “sarkanie datumi” ir atcelti. Tomēr, kā nākamajā dienā redzējām, kāda lielveikala priekšā eglītes pārdeva un divas tādas bija izpušķotas Kijivas centrā.

Istaba ar logiem uz iekšējo pagalmu

Ar nelielu maldīšanos atradām hosteli Jaroslavska ielā, nevis Jaroslavska valnī, kur bija sarunātas naktsmājas. Hosteļos dažkārt nav reģistratūras, kur kāds tevi ierodoties sagaida. Labierīcības ir koplietošanā vairākiem numuriņiem. Zigmāra izvēlētajā hostelī, kas atradās kādus simt gadus vecā mājā, visā trešajā stāvā bija iekārtoti četri numuri. Tur tovakar mēs bijām vienīgie. Kāpņu telpā stāvu zemāk smēķēja vēl kāds hosteļa iemītnieks; pelnus viņš klusējot birdināja tam pielāgotā konservu bundžā, bet viņu pamanījām tikai nākamajā dienā. Tā beidzot tikām savā četru gultu istabiņā un likāmies gulēt. Iepriekšējo reizi riktīgi gulēts bija mājās Latvijā, bet iepriekšējā naktī pāris stundas bija snausts, iegrozoties automašīnās, stāvvietā Ļubļinas tuvumā pie Ukrainas–Polijas robežas.

Līdztekus visiem citiem plusiem, ieskaitot draudzīgo cenu, šo hosteli varēja uzteikt par to, ka istabas logi izgāja uz iekšējo pagalmu. Tas mazināja varbūtību, ka pa logu numuriņā varētu trāpīt kāds kaimiņu teroristu valsts izšauts vai raidīts spridzeklis. Ziņās diemžēl neiztrūka informācija, ka 2023. gada nogalē kaimiņvalsts apšaudīja Ukrainas pilsētu dzīvojamās mājas un arī galvaspilsētu Kijivu. Tika ievainoti un gāja bojā civiliedzīvotāji. Taču Jaroslavska ielā Kijivas centrā blakus ārzemju vēstniecībām, kur Krievijas teroristi līdz šim nav šāvuši, šķita drošāk. Jāpiebilst, ka, kara laikā trīs reizes ceļojot uz Ukrainu, nav nācies dzirdēt nevienu šāvienu vai sprādzienu. Salīdzinājumā ar Latviju Ukraina ir liela, un tīri matemātiski varbūtība, ka tieši tev trāpīs no Krievijas palaists kaujas drons vai raķete, ir maza.

Gaisa trauksmes gan četrās dienās nācās dzirdēt četras reizes. Bet 30. decembra vakarā un naktī Kijivā sirēnas klusēja. Pirmā trauksme, ko dzirdējām Ukrainā, bija jau nākamajā, 31. decembra, rītā. Tieši tobrīd abi ar Zigmāru sarunājāmies ar hosteļa īpašnieku Pavlo Habuniju. Caur ēkas biezajām sienām mēs ar Zigmāru to nesadzirdējām, taču Pavlo uz mirkli pārtrauca sarunu, saausījās un nedaudz pavēra logu. Par gaisa trauksmi nebija vairs šaubu. Taču mūsu iesāktā saruna turpinājās.

Vēstule no Rīgas lika palēkties gaisā

Pirms tam Kijivas viesnīcnieks Pavlo ar lepnumu stāstīja par Latviju un Rīgu, ar ko viņam saistās divdesmit dzīves gadi. Stāstu viņš iesāka tā: “1976. gadā man veicās ar to, ka, būdams iesaukts zaldātos (padomju laikā divu gadu karadienests jauniem puišiem bija obligāts – red.), tiku nosūtīts uz Rīgu. Daudzi mani vienaudži līdzīgā situācijā nokļuva Krievijas Tālajos Austrumos, Arktikā vai kādās citās nomaļās vietās, bet es – galvaspilsētā, kur tikām vesti uz teātri, muzejiem, braucām sauļoties uz Jūrmalu.”

1978. gadā, kad obligātais karadienests gāja uz beigām, Pavlo nolēma Rīgā īstenot savu jaunības sapni par jūrnieka profesiju. Kādā atvaļinājuma brīdī viņš aizgājis uz “Latvijas kuģniecības” personāla daļu un tur iesniedzis dokumentus. Zināms, ka jauniešus, kuri vēlējās kļūt par jūrniekiem, diezgan smalki pārbaudīja PSRS drošībnieki. Šo neredzamo sietu bija visai neiespējami pārvarēt latviešiem, kas uzrādīja, ka ārzemēs tiem dzīvo radi. Es pats apmēram tajā laikā izdarīju šādu muļķību, kad vēlējos nokļūt uz Rīgā pierakstītā burinieka “Krūzenšterns”, kas plānoja iet apkārt pasaulei.

Vairākus mēnešus kuģniecība nedeva atbildi arī ukraiņu jauneklim Pavlo. Pa to laiku beidzās viņa obligātais dienests Rīgā. Puisis atgriezās mājās Ukrainā un jau Kijivā saņēma vēstuli no “Latvijas kuģniecības”. Pirmā doma, ieraugot uz konverta atpakaļadresi, bijusi: droši vien atteikums. Taču vēstulē bija rakstīts: “Jūs esat pieņemts.” “No prieka es palēcos gaisā – tā bija viena no laimīgākajām dienām manā mūžā,” teica Pavlo.

Sekoja divdesmit gadu darbā uz kuģiem. Pavlo strādāja par elektromehāniķi. Studējot neklātienē Sanktpēterburgā, viņš ieguva augstāko jūrnieka izglītību. Braukšana no Kijivas uz Rīgu bijusi diezgan pierasta. Ar vilcienu caur Baltkrieviju ceļā pagāja tikai viena nakts. No Kijivas braucot uz Melnās jūras ostām, nebūtu neko daudz tuvāk.

“Latvieši neļāva visiem balsot, un tas bija pareizi”

Strādājot “Latvijas kuģniecībā”, Pavlo pieredzēja arī atmodu un Latvijas valsts atjaunošanu. Viņš min protestus pret metro būvi Rīgā, Latvijas Republikas pilsoņu komiteju dibināšanu. “Jau tad es sapratu, ka Latvijai nepiederošos, tostarp arī mani, nākas pabīdīt malā,” teic Pavlo. Viņš ar ironisku smaidu piezī-
mē, ka Ukrainā līdzīgi Latvijai pilsonības lietas nerisināja un tādēļ parlamentā iekļuva “visi, kas to vēlas”. “Latvijas parlamentā taču atbraucēji netika ievēlēti, bet Ukrainā ievēlēja arī tos, kuri šaubījās – Rietumi vai Austrumi? Valsts mīcījās uz vietas, un tagad esam nonākuši līdz karam,” sprieda Pavlo.

Stāstot par darbu atjaunotās Latvijas pirmajos gados, Pavlo teic, ka turpināja strādāt uz kuģiem “Latvijas kuģniecībā” un “tajā, “kas pēc kuģniecības sadalīšanas bija palicis pāri”. Profesionāli jūrnieki bijuši pieprasīti. Beidzamās reizes Pavlo strādājis uz tankera, kas gājis zem Kipras karoga.

Jūrā darba valoda bijusi angļu, maksāta pieklājīga alga. Savās jūrnieka darba beigās uz kuģu komandu maiņu Pavlo lidojis no Kijivas. Lidojuma mērķis – Singapūra, Ņujorka, Londona un citas ostas. Angļu valodas zināšanas un arī ietaupījumi no jūrnieka algas bija priekšnosacījumi, lai pēc atvaļināšanās no darba jūrā 2004. gadā Pavlo atvērtu vienu no pirmajiem hosteļiem Kijivā.

Tolaik Ukraina atcēla vīzas tūristiem no ES valstīm un tūristu Kijivā bijis daudz. Rekords – 2012. gadā, kad Ukrainā notika Eiropas čempionāts futbolā. “Tagad kara laikā tūristu Ukrainā nav, no ārzemēm brauc voluntieri, bet tas ir citādi,” sacīja ukraiņu viesnīcnieks. “Kas var būt sliktāks par karu! Ne plūdi, ne zemestrīce, ne pandēmija.” Runājot par Ukrainas tālākās attīstības variantiem, Pavlo pieļāva, ka varētu īstenoties “Korejas variants”. Proti, valsts tiktu sadalīta, okupētā daļa uz laiku paliktu agresoram. Taču vēl tajā sarunā Pavlo teica vārdus: “Nav izejas. Ir jāaizsargājas. Un ceru, ka līdz Kijivai viņi neatnāks.”

Par notikumiem Krievijā Pavlo spriež, ka bijis pārsteidzoši, ka Krievijas Valsts Domes deputāti vienbalsīgā balsojumā atbalstījuši Putinu. Vienbalsīgais balsojums bijis 2022. gada oktobrī par okupēto Ukrainas teritoriju iekļaušanu Krievijā. “Lai kaut viens būtu atturējies vai nepiedalījies balsošanā!” skarbs bija Pavlo. Vēlāk pārdomājot šo sarunas brīdi, jāatzīst, ka noteikti var apšaubīt faktu par vienbalsīgo balsojumu, jo to taču ziņoja Krievijas valsts informācijas līdzekļi, nevis neatkarīgi ziņu avoti.

Un tad negaidīti mūsu sarunā pienāca mirklis, ko minēju raksta sākumā. Pilsētā tika izziņota gaisa trauksme. Runājām, ka pēc Ukrainā noteiktās kārtības mums tagad būtu jāiet uz trīssimt metru attālo metrostaciju “Kontraktovaja plošķadj” (tulkojumā no ukraiņu val. – tirgus laukums) vai vismaz jāatrodas telpās “aiz divām sienām”. “Tikai tējkannu neieslēdziet, ja tajā nav ieliets ūdens!” ar saimnieka rūpi lietišķi norādīja Pavlo.

Suns – cilvēka sargs

Staigājot pa Kijivas ielām, no jauna viesmīļa kāda restorāna durvju priekšā nopirkām karstvīnu, ko viņš smēla no muciņas. Agrākā rīta stundā Kijivā uz ielas satiku vairākas kundzes ar suņiem. Pretī viesnīcai atradās arī neliela veterinārā klīnika. Iespējams, saspringtajā Ukrainas karastāvokļa gaisotnē suns varēja palīdzēt uzturēt modrību. Ceļā uz Kijivu pie ieejas jaunā modernā degvielas uzpildes stacijā mani mazliet pārsteidza uz kājslauķa gulošs, šķiet, piemidzis klaidonis suns. Latvijā visdrīzāk tāds tiktu padzīts malā, bet Ukrainā dzīvnieks, kaut kādu mieru izstarojot, gulēja un visi degvielas uzpildes stacijas apmeklētāji spēra soli sānis, lai neuzkāptu tam virsū.

• INŽENIERU Getmanu pāris teica, ka gadu miju šoreiz neatzīmēšot. Viņi lepojas ar to, ka kara laikā nav atstājuši Kijivu un neskaitāmo gaisa trauksmju laikā ne reizes nav slēpušies patvertnē.
  FOTO: ZIGMĀRS ZIEMELIS

Jauno gadu ģimene nesvinēs

Gaisa trauksme, šķiet, jau bija atcelta, kad Kijivas centrā Dņepras krastā gadījās satikt sievu un vīru Mariannu un Bogdanu Getmanus. Izskatījās, ka ģimene ir sportiska dzīvesveida piekritēji. Pāris nopietnā veloekipējumā ar ķiverēm galvā meta loku pa Kijivas skaistākajām vietām. Īsajā sarunā ar kontaktu maiņu Marianna rādīja fotogrāfijas viedtelefonā. Tajā bija redzams ģimenes draugs, trīs bērnu tēvs, kas dienēja Ukrainas armijā un ārstējās pēc mīnas ievainojuma. Marianna stāstīja, ka abi ar vīru ir inženieri. Strādā uzņēmumā ar partneriem vairākās Eiropas Savienības valstīs. Kara laikā neesot izbraukuši no Ukrainas un arī ne reizi nav devušies uz bumbu patvertni. Jautāti par jaunā gada sagaidīšanu, Marianna teica, ka droši vien negaidīšot Valsts prezidenta runu un ap desmitiem iešot gulēt. Tas pieder pie viņu sportiskā režīma. Bet bumbu patvertne sarunā tika pieminēta, jo tieši tajā brīdī otro reizi 31. decembra dienā atskanēja gaisa trauksme. Saulainā brīža sarunu Dņepras krastā tā tomēr pārtrauca. Atvadījušies Marianna un Bogdans sparīgi aizminās prom. Savukārt mēs ar Zigmāru devāmies uz metro, lai brauktu uz Maidana laukumu.

• RINDAS pie Kijivas krodziņa nekādas. Pat uz ielas cilvēku pamaz. Un tomēr tur tika tirgots karstvīns – tāpat kā citās Eiropas galvaspilsētās.

Piemiņas vieta pašā Kijivas centrā

“Karodziņu ir ievērojami vairāk nekā pirms ukraiņu kontruzbrukuma,” teica Zigmārs, uzlūkojot mauriņu, kurā karā kritušo piemiņai bija sasprausti tūkstošiem karodziņu. Zigmārs Kijivā kara laikā un pirms tam ir bijis vairākas reizes. Viņam bija ar ko salīdzināt. Lielum lielais vairākums bija Ukrainas zili dzeltenie karogi. Redzēja arī baltkrievu baltsarkanbaltos, kanādiešu karogus ar kļavas lapu, arī amerikāņu karogu. Varētu būt, ka zālienā bija iesprausts arī Latvijas karogs – par godu Vitālijam Smirnovam, Latvijas pilsonim, brīvprātīgajam, kurš krita Ukrainā pie Limanas 2023. gada 1. oktobrī. Taču karogu jūrā to atrast varēja tikai zinātājs.

Turpat pie piemiņas mauriņa ņēmās divi multeņu tēlos pārģērbušies izklaidētāji, kas teicās vācam naudu Ukrainas armijai. Bet kaut kā neradās pārliecība, ka šie cilvēki tiešām būtu saistīti ar Ukrainas aizsardzību.

Skaists brīdis bija lejā gājēju pārejā, kur tirgoja suvenīrus, tostarp arī kājslauķi ar tādu kā Putina portretu. Blakus muzicēja vijolniece, basģitārists un akordeonists. Viņu spēlētā mūzika bija jaudīga un dzīvi apliecinoša. Viedtelefonā ierakstīju kaut nepilnu minūti no šī koncerta. Kad vēlāk Latvijā jautāju lietpratējiem, kas tā varētu būt par mūziku, man atbildēja: “Iespējams, pašu ukraiņu.” Pēdējā vecgada dienā kādā metrostacijā satikām vēl vienu jauniešu kopu tautas tērpos, kas ukraiņu valodā izspēlēja kādu skeču, dziedāja un dejoja, visiem novēlot laimīgu jauno gadu.

Kur palika auto, ar kuru atbraucām no Rīgas līdz Kijivai? 31. decembra pirmspusdienā atnāca divi vīri, laipni aprunājāmies, un tas aizbrauca, kā es sapratu, uz bāzi. Dzirdēju, ka kontaktpersona, ar kuru tviterkonvojs Kijivā bija sazinājies, bija cilvēks, kas ārstējās hospitālī.

Turpinājums sekos

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas” #SIF_MAF2023