Bērnu mīlulis – zeltainais retrīvers

“Mana bērnība pagāja laukos, kur suns tika uzskatīts par sargu, kam jādzīvo pagalmā būdā, nevis jābūt kopā ar saimniekiem kā pilntiesīgam ģimenes loceklim. Toreiz to daudzi pieņēma par normu, tāpēc priecājos, ka cilvēku domāšana pamazām mainās uz labo pusi,” sarunu iesāk zeltainā retrīvera Leo saimniece Kristīne Jermaka.

Pēc ģimenes nodibināšanas viņa no Rīgas kopā ar vīru pārcēlās uz Jelgavu, kur nodzīvoja 13 gadus, bet tagad par savu dzīvesvietu sauc Ozolniekus. “Dzīvojot Jelgavā dzīvoklī, abi ar vīru sapņojām par savu māju un suni. Tomēr sapratām, ka mājas tik drīz nebūs, bet suni gan vēlamies jau tagad. Priecēja doma, ka esam taču pieauguši. Ja agrāk vecāki neļāva turēt dzīvnieku, tad tagad nevienam atļauja nav jāprasa un mēs varam beidzot ņemt suni,” atceras Kristīne.

Kopīgi tika apspriests, kādu šķirni izvēlēties. “Lasījām, pētījām aprakstus un konsultējāmies ar paziņām un draugiem, kam ir suņi. Ņemt suni no patversmes nebijām gatavi, jo tas prasa vairāk pieredzes un zināšanu. Patversmes sunim var gadīties sarežģīts raksturs, ar kuru, iespējams, nemaz netiktu galā. Mums bija ļoti svarīgi, lai suns labi jūtas dzīvoklī un iederas ģimenē, kur ir trīs mazi bērni. Beigās nonā-cām pie secinājuma, ka gribam tieši zeltaino retrīveru, kas ir draudzīgi, labsirdīgi un visā pasaulē ieguvuši popularitāti kā nepārspējami ģimenes kompanjoni.”

Kucēnu ģimene iegādājās no rūpīgi izvēlētas zeltaino retrīveru audzētavas, jo bija būtiski, lai jaunais ģimenes mīlulis būtu veselīgs un nācis no atbildīgiem audzētājiem. Izrādās, lai tiktu pie sunīša, bija jāgaida rindā, un katrs pretendents tika vēl kārtīgi izvērtēts. Suņu īpašniecei bija svarīgi, kādā ģimenē kucēni nonāks, un visiem gribētājiem tie netika pārdoti. Interesanti, ka priekšroka dota tiem potenciālajiem saimniekiem, kas dzīvoja dzīvoklī, jo tas sniedza garantiju, ka vismaz divas reizes dienā suns kopā ar saimnieku ies ārā un būs savstarpēja komunikācija.

Privātmāju īpašnieki bieži mēdz dzīvnieku vienu pašu izlaist dārzā un par to īpaši nelikties ne zinis. Tad arī dzīvnieks aiz garlaicības sāk darīt blēņas un sagādā raizes saimniekam.

“Pieteicāmies uz kucēnu un bijām rindā septītie. Nevarēja nemaz zināt, cik kucēnu suņu mammai piedzims, bet beigās pasaulē nāca deviņi. Braucām ciemos, bet paši izvēlēties gan nevarējām, jo sunīšus audzētāja katrai jaunajai ģimenei piemeklēja pati, ņemot vērā katra kucēna rakstura iezīmes. Mums derēja aktīvāks, lai labāk sadzīvotu ar bērniem,” stāsta Kristīne un piebilst, ka pirmais vakars ar kucēnu bija ļoti emocionāls. Bērni pat aiz prieka raudāja un negribēja iet gulēt, bet vēlējās visu nakti sēdēt uz vērot jauno četrkājaino draugu.

Katram metienam audzētava piešķir burtu, ar kuru jāsākas kucēna vārdam. Šoreiz bija L burts, un tā Leo tika pie sava vārda.