Rietumu kolēģi spriež, ka Latvijā trūkst veterinārārstu

Eiropas Veterinārārstu federācijas ikgadējā ziņojumā paustas bažas, ka Latvijā un arī Lietuvā, sevišķi tās attālākajās nomalēs, trūkst veterinārārstu.

Latvijas Veterinārārstu biedrības valdes priekšsēdētājs Ilmārs Dūrītis stāsta, ka liela daļa – pēc dažām aplēsēm, pat 80 līdz 90% – jauno veterinārārstu izvēlas darbu nevis ar lauksaimniecības dzīvniekiem, bet gan lolojumdzīvniekiem (suņiem, kaķiem u. c). Šajā jomā pieprasījums ir liels, turklāt veterinārārstam darbs sanāk pilsētā, kas daudziem šķiet piemērotāka dzīvesvieta. Daži no jaunajiem atrod darbu Vācijā, Skandināvijas valstīs un citviet, kur Jelgavā Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) dotā veterinārārsta izglītība tiek augstu novērtēta.

LBTU Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns profesors Kaspars Kovaļenko atzīst, ka studijas veterinārmedicīnā ir pieprasītas, ik gadu uzņem 75–80 studentus, tostarp no ārvalstīm. “Somiem reāli trūkst vetārstu. Viņi to risina tādā veidā, ka veterinārmedicīnas studentiem pēc piektā kursa (veterinārmedicīnu studē sešus gadus) ļauj strādāt Somijas ziemeļos un Krievijas pierobežā. Valsts arī finansiāli atbalsta jauno veterinārārstu darbu nomaļajos reģionos. Mums tādas ierosmes nav bijis,” piezīmē profesors.

Latvijas sertificēto veterinārārstu reģistrā pašlaik ir 925 personas. K. Kovaļenko teic, ka pirms Latvijas valsts atjaunošanas kolhozu laikos veterinārārstu skaits pārsniedza tūkstoti. Tolaik vairākus gadus, lai aizpildītu kadru deficītu, Veterinārmedicīnas fakultāte veterinārārstus gatavojusi ne tikai klātienē, bet arī neklātienē, kas bijis visai absurdi. Profesors atzīmē, ka 90. gados, kad padomju laiku kopsaimniecības bruka, daudzi veterinārārsti palika bez darba savā profesijā. Tad tās prestižs mazinājās. “Kad saimniecību likvidēja, atlika variants iet strādāt kautuvē,” piezīmē K. Kovaļenko. Viņš uzsver, ka situācija uzlabojās 2004. gadā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā un strauji attīstījās pārtikas drošības sektors, kur darbs pavērās arī veterinārmediķiem.

Divtūkstošo gadu sākumā attīstījās arī lolojumdzīvnieku ārstēšana pilsētās, taču laukos veterinārmedicīna ir gājusi mazumā. Profesors atgādina, ka agrāk laukos nereti piemājas saimniecībās turēja vienu divas govis, bija arī saimniecības ar piecām un sešām brūnaļām. Tagad tādu ir kļuvis ļoti maz un reizē ar to arī mazāk darba veterinārmediķiem. Tiesa, attīstās lielās fermas, kur ir vairāki simti govju un kuras algo savu uzraugošo veterinārārstu. “Pienācīgu algu veterinārārsts var nopelnīt tad, ja viņa pārziņā ir 300 līdz 500 govis,” teic profesors K. Kovaļenko. Veterinārmedicīnas fakultātes 6. kursa studentu aptauja liecina, ka savā pirmajā darbavietā jaunais speciālists gribētu saņemt apmēram pusotru tūkstoti eiro mēnesī.

Jautāts par to, vai Latgalē trūkst veterinārārstu, sertificēts veterinārārsts LBTU absolvents Guntars Vecelis ironiski jautā pretī: “Vai Latgalē vispār kaut kas pozitīvs ir pietiekamā daudzumā?” “Trūkst ceļu, stabilu telefona sakaru, trūkst daudz kā cita. Veterinārārsti šajā garajā sarakstā nav pirmajā vietā,” teic G. Vecelis. Viņš ar ģimeni dzīvo un strādā Krāslavas novadā, turklāt, kā pats saka, tikai par 75% ir vetārsts. Ceturtā daļa vai pat vairāk viņa jaunības enerģijas un zināšanu aiziet ģimenes saimniecībā.

Sniedzot tieši veterinārārsta pakalpojumus, G. Veceļa automašīnai eļļu mainīt sanāk reizi trīs mēnešos. Šajā laikā tiek nobraukti ap 10 tūkstošiem kilometru. Tie ir diezgan lieli attālumi. Nereti darbdienā iznāk nostūrēt pat piecus simtus kilometru. Izsaukumi gadās arī naktīs. Jaunais veterinārārsts raizējas, ka Latgalē samazinās un, iespējams, vēl turpinās samazināties lopkopēju un arī lopu skaits. Lopkopībā izmantotā zeme, kas varētu dot ievērojamus ienākumus un valstij nodokļus, tiek izpirkta, apmežota vai citādi izmantota ne vairs lopkopībai. G. Veceli uztrauc arī darbaspēka trūkums laukos. Lopkopība, jo īpaši piena lopkopība, ir darbietilpīga lauksaimniecības nozare.